Planētas arktiskie apgabali sasilst vairāk nekā divas reizes ātrāk par pārējo pasauli. Šībrīža prognozes liecina, ka mūžīgā sasaluma strauja kušana draud ar milzīga emisiju daudzuma nonākšanu atmosfērā un neparedzamām klimata pārmaiņām, raksta Reuters.

Uz planētas mūžīgais sasalums sastopams augstkalnu apgabalos – Himalajos, Andos un Jaunzēlandes Dienvidu Alpos, kā arī polārajos reģionos – Antarktīdā un Arktikā.

Mūžīgo sasalumu var salīdzināt ar betonu – tā ir ledus masa, kurā sasalusi augsne, akmeņi, smiltis un organiskās vielas, tai skaitā aizvēsturisko augu un dzīvnieku atliekas, kuras šajā slānī atrodas jau vairāk nekā 11 000 gadu - kopš pēdējā leduslaikmeta.

Mūžīgā sasaluma kušanas rezultātā atsegtie mamuta kauli Ņencu autonomajā apgabalā

FOTO: GOVERNMENT OF YAMALO-NENETS DIST/via REUTERS

Taču šobrīd notiekošās klimata pārmaiņas ir izraisījušas temperatūras paaugstināšanos visā pasaulē, un pēdējo gadu karstuma viļņi var izraisīt mūžīgā sasaluma atkušanu. Tas, savukārt, draud ar sasaluma slānī esošo vielu trūdēšanas procesu, kā rezultātā atmosfērā nonāks milzīgs daudzums oglekļa dioksīda un metāna.

Pēc zinātnieku aplēsēm planētas Ziemeļu puslodes mūžīgajā sasalumā vien ir aptuveni 1,5 triljoni tonnu oglekļa. Tas ir aptuveni divas reizes vairāk nekā šobrīd Zemes atmosfērā esošais oglekļa daudzums un trīs reizes vairāk par oglekļa apjomu, kas nonācis atmosfērā cilvēka darbības rezultātā kopš 19. gadsimta industriālās revolūcijas pirmsākumiem.

Šobrīd mūžīgā sasaluma kušanas rezultātā atbrīvoto oglekļa dioksīdu vēl ir spējīgi absorbēt augi, taču pētnieki brīdina, ka drīzumā emisiju apjoms būs tik liels, ka arī augi ar to vairs nespēs tikt galā.

12

Lielākā problēma šobrīd ir saistīta ar mūžīgā sasaluma slāņa izmaiņu izmērīšanu. Dati, ko iegūst Zemes mākslīgie pavadoņi, ir nepilnīgi. Otra metode ir urbumu veikšana, kuros tiek nolaisti mērinstrumenti, kas salīdzina siltumnīcas gāzu daudzumu dziļumā un pie augsnes virskārtas.

Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC) ir nākusi klajā ar vairākām prognozēm par emisiju apjomu laika posmā līdz 2100. gadam.

  • viens no scenārijiem paredz aktīvu darbību cilvēka radīto emisiju samazināšanā – šajā gadījumā tiek uzskatīts, ka planētas vidējā temperatūra turpmāko 80 gadu laikā paaugstinātos par diviem grādiem,
  • otrais scenārijs - “nedarīt neko” - prognozē temperatūras paaugstināšanos par pieciem grādiem.

Šobrīd pasaule pagaidām pieturas pie otrā scenārija – elektroenerģijas iegūšanai pārsvarā tiek izmantots fosilais kurināmais, rūpniecības un transporta radītās emisijas netiek īpaši ierobežotas.

Turklāt IPCC scenārijos nav ņemta vērā ietekme, kādu varētu radīt mūžīgā sasaluma kušana.

12

Mūžīgā sasaluma apgabali uz planētas aizņem aptuveni 20 miljonus kvadrātkilometru lielu platību. Saskaņā ar 2019. gada martā publicēto pētījumu, nedarot neko emisiju samazināšanai, turpmāko 20 – 40 gadu laikā varētu izkust apmēram puse no zemes virskārtai tuvu esošā sasaluma slāņa, savukārt līdz 2080. gadam būtu izkusušas divas trešdaļas no mūžīgā sasaluma seklā slāņa.

Šis zemes virskārtai tuvu esošais sasaluma slānis sastopams Krievijas un Kanādas ziemeļos, kā arī visā Aļaskas teritorijā.

Mūžīgajam sasalumam ir būtiska loma planētas temperatūras stabilizēšanā – tas notur sasaldētā stāvoklī milzīgu apjomu oglekli saturošu organisko vielu.

Tam kūstot, sāksies organisko vielu trūdēšana, un atmosfērā nonāks gan oglekļa dioksīds, gan metāns.

12

Šīs emisijas palielinās siltumnīcas gāzu koncentrāciju atmosfērā un novedīs pie globālās temperatūras paaugstināšanās. Zinātnieki brīdina, ka, reiz iesācies, šis process vairs nebūs apturams.

Liecības par šī procesa aizsākšanos tiek novērotas jau vairākus gadus. Arktisko apgabalu sasilšana kausē sniegu un ledu. No ledus atbrīvotā jūras virsma sasilst vairāk, jo ir tumšāka un labāk absorbē saules starus. Aizvadītajā vasarā Verhojanskas pilsētā Sibīrijā tika fiksēta rekordaugsta temperatūra 38 °C.

Būtisks faktors ir arī milzu apjoma meža ugunsgrēki, kas jau vairākas vasaras plosās Sibīrijā un kuru rezultātā atmosfērā nonāk tik daudz oglekļa dioksīda, cik gadā saražo, piemēram, Zviedrija vai Norvēģija.

Meža ugunsgrēki Sibīrijā nav nekas neparasts – parasti tie notiek pāris reizes katras desmitgades laikā, un ziemeļu meži tiem ir piemērojušies. Taču šobrīd notiekošais ir pavisam cita stihija. Pēdējos pāris gadus ugunsgrēki ir sākušies agrāk un turpinājuši degt arī ziemā kā “zombiju ugunsgrēki” zem augsnes virskārtas.

Šie ugunsgrēki skar arī Sibīrijas kūdras purvus. Mežs pēc ugunsgrēka spēj atjaunoties un no jauna absorbēt oglekļa dioksīdu jau pēc pārdesmit gadiem, tādējādi neitralizējot to daudzumu, kas nonācis atmosfērā degšanas rezultātā, taču kūdras purvos ir uzkrājies daudzu gadu tūkstošu laikā radies oglekļa dioksīds, kurš būtiski palielina siltumnīcas gāzu koncentrāciju atmosfērā.

Deformētais dīzeļdegvielas rezervuārs uzņēmumā "Noriļsk ņikeļ"

FOTO: IRINA YARINSKAYA/AFP

Vēl viens aspekts, ar ko nākas saskarties mūžīgā sasaluma kušanas rezultātā, ir zemes virskārtas deformācija un nobīde. Polārajos apgabalos, kur ēku pamati iestrādāti sasaluma slānī, tas draud ar celtņu deformāciju vai pat sabrukšanu. Viens no nesenajiem piemēriem ir Noriļskas ekoloģiskā katastrofa šā gada 29. maijā, kad niķeļa iegūšanas rūpnīcas "Noriļsk ņikeļ" teritorijā tvertnes deformācijas rezultātā vidē nonāca vairāk nekā 20 000 tonnu dīzeļdegvielas. Rūpnīcas īpašnieks miljardieris Vladimirs Potaņins toreiz notikušajā vainoja sasaluma slāņa kušanu.

2018. gadā žurnālā “Nature” publicētā pētījumā zinātnieki brīdināja, ka līdz gadsimta vidum varētu būt apdraudēti 69% visas Arktikas reģiona infrastruktūras. Reģionā, ko ietekmētu sasaluma slāņa kušana, dzīvo vairāk nekā 3,6 miljoni cilvēku.