Mākslinieks, kino vides veidotājs Sandris Jaudzems patlaban būvē un skrūvē, lai iedzīvinātu 70. gadu padomju laiku noskaņu topošajā filmā “Mātes piens”. Bet pirms tam “Cinevilla” šovasar tapuši vērienīgi darbi - uzburts Amerikas 18. gs. šarms un satriecoši iespaidīgi “sabombardēti” Drēzdenes kvartāli Otrā pasaules kara laikā. Un tā ir tikai daļa no Sandra darbiem, starp kuriem arī unikāli objekti starptautiskiem kino grāvējiem.

“Cinewilla” saimnieks, režisors un producents Andrejs Ēķis viņu sauc par cilvēku ar netīrajām zelta rokām. Jo Sandris spēj realizēt teju vai neiespējamo, turklāt pats kopā ar strādniekiem mūrē un šķūrē, darot arī netīros, melnos darbus.

“Ja Sandris taisa sienu, tā nav vienkārši dekorācija, viņš pret to izturas kā pret mākslas darbu,”

norāda Andrejs Ēķis. Sandris Jaudzems ir kā viņa burvis Merlins, kas palīdz “Cinevilla” pārtapt par mūsu Holivudu, kur taps pasaulslavenas filmas un seriāli. Bet tas vēl nav viss! Ik palaikam Sandris šokē sabiedrību ar savām grafikas izstādēm, ko līdzīgu intelektuālajai erotikai. Dzīvē mākslinieks ir izteikts intraverts, bet ar veselīgu pašapziņu: „Lepojos ar visu, ko esmu darījis. Tas izskanēs kā lielība, taču teikšu tik un tā – esmu vienlaikus mākslinieks, matemātiķis (skolas gados mani sūtīja uz matemātikas un zīmēšanas olimpiādēm), inženieris un biznesmenis. Īsts Šveices nazītis! Turklāt kino piedāvātie projekti ir tik neparasti, ka katra diena dzīvi piepilda ar prieku. Bez jokiem.”

Pastāstiet par jaunākajiem darbiem!

Par režisores Ināras Kolmanes filmu "Mātes piens" vēl nedrīkst atklāt detaļas, bet, kas lasījuši Noras Ikstenas tāda paša nosaukuma darbu, zina, ka runa ir par padomju laikiem.

Savukārt Andrejam Ēķim ir sapnis radīt starptautiski atpazīstamu kino pilsētu, kur filmu veidotājiem būtu pieejams pilns serviss: dzīvesvieta, dažādu laikmetu vides filmēšanai, ēdināšana, darbnīcas, studijas.

"Mātes piens"

FOTO: kadrs no filmas

Ņemsim kaut Drēzdeni - 1947. gads. Diez vai ir viegli Eiropā atrast svaigi sabombardētu celtni. Kas attiecas uz skulpturālo daļu, tad lielākā daļa tēlniecības vienmēr tiek veikta no putuplasta. Kad vajadzīgā forma ir iegūta, virsū klāj gruntis, krāsas un speciālus slāņus vajadzīgā efekta radīšanai. Tas viss paliek apskatīšanai, un interesenti tiek laipni lūgti apmeklēt Cinevillu. Tur ir arī daudz kas cits ko redzēt, plus lieliska kafejnīca, viesnīcas. Pat sava baznīca. Manuprāt, tā ir feina vieta, ko apmeklēt, iepazīstot dzimto zemi.

Kādi ir bijuši sarežģītākie darbi?

Strādājot pie dekorācijām Mauro Boreli filmai “WarHunt”, kurā filmējās tādi pazīstami aktieri kā Mikijs Rurks, Džeksons Ratbouns, arī mūsu Ieva Segliņa, mēs būvējām alu, kurā uz akas, kas piepildīta ar asinīm, aug koks. Ļoti komplicēts objekts, kas prasa plašas, tajā pašā laikā specifiskas zināšanas par materiālu saderību, izturību, citām īpašībām, jo uzdevums bija, lai aktieri varētu te ložņāt un plūkt asiņainus augļus. Manai komandai bija nepieciešamas zināšanas un prasmes, lai radītu šādas liela izmēra, sarežģītas dekorācijas, ar spēcīgu māksliniecisko izpildījumu.

Vai šajā jomā ir liela konkurence?

Pirmie gadi kino biznesā Latvijā bija šausmīgi. Neprofesionalitātes līmenis grandiozs, ar negulētām naktīm, mūžīgu materiālu trūkumu, nokavētām algām. Lielā mērā, lai pieliktu punktu šādai pašdarbībai, es nodibināju savu SIA Film Set. Mēs vēl neesam strādājuši ārpus Latvijas, bet esmu pārliecināts, ka tas notiks, jo patiesi radām unikālas lietas. Konkurence, protams, ir liela. Taču mani tas nemaz nebiedē. Lielākie projekti ir jau minētais “WarHunt”, “Terra-X”. Esmu strādājis kā celtniecības vadītājs un galvenais mākslinieks pie dabiska izmēra klints filmai “Survive”, kur spēlē tādas zvaigznes kā Korijs Hokins, Sofija Tērnere. Viņa, starp citu, ir Sansa Starka no ļoti populārā seriāla “Game of Thrones”.

Kādas tehnoloģijas izmantojat, varbūt esat paši ko neparastu izgudrojuši?

Mēs patiešām esam izgudrojuši daudz neparasta. Filmu vides radīšana ir nepārtraukta improvizācija. Protams, ir likumi, kā tam visam jābūt, bet tajā pašā laikā tā ir ļoti neprecīza zinātne. Turklāt šajā pasaules malā neeksistē nopietna kino skola, kur to visu varētu apgūt. Mēs paši izdomājam, ko un kā darīt, nepārtraukti risinām tehniskas problēmas.

Ko tieši jūs esat izgudrojuši?

Nu, tas ir biznesa noslēpums. Taču, labi, atklāšu – “Terrai-X” es izgudroju veidu, kā paātrināt ķieģeļu sienas izgatavošanu līdz līmenim, kur tā no vienas no dārgākajām fasādēm pārvēršas par vienu no lētākajām.

Ik palaikam jūs sarīkojat arī savas personālizstādes – kā pats definētu žanru, kas no malas izskatās kā mākslinieciska pornogrāfija?

Ja būtu jādefinē - tad varbūt dzīves glezniecība, jo manos zīmējumos, gleznās ir viss. Cilvēki, attiecības, līdzības, sekss, dzimumorgāni, citi orgāni, skatieni - visa dzīve ir tur iekšā.

Kāpēc tieši šāds redzējums?

Banālā un nesasniedzamā brīvība. Kāds gan vienkārši teiktu – tā ir erotika vai pornogrāfija. Bet tad jau arī par dzīvi var teikt, ka tā ir viena erotiska vai pornogrāfiska lieta.

Es vienkārši gribu attēlot visu realitāti, neko neslēpjot. Neslēpt seksu. Sekss taču ir nozīmīga mūsu dzīves sastāvdaļa.

Man mākslas radīšana ir kas līdzīgs psihoterapijai. Tu sarunājies ar savu terapeitu tik ilgi, kamēr sāc saprast, ko saki, un tad jau arī drīz vairs nav ko teikt. Es jau vairākus gadus ietiepīgi izstādu pa vienai darbu sērijai. Taču kritiķi klusē, un šī reakcija mani mulsina. Protams, kā māksliniekam man gribētos kādreiz sarīkot izstādi arī kādā mākslas galerijā, taču tai pasaulei es neeksistēju. Iespējams, seksa dēļ. Lai vai kā, sievai tas viss patīk, viņa mani pilnībā atbalsta.

Sandra Jaudzema darbs

FOTO: Publicitātes foto

Kā redzat, kādā virzienā attīstīsies kino tehnoloģijas - varbūt viss taps digitāli un vairs neko nevajadzēs būvēt?

Es pieļauju, ka kādu dienu kino industrija lielā mērā pārvietosies uz virtuālo pasauli. Vai tas atņems darbu tādiem kā es? Noteikti. Taču, kamēr vien cilvēkam būs ķermenis, tikmēr būs vajadzība to lietot, un būs pieprasījums pēc īstām dekorācijām.

Droši vien īstas dekorācijas varēs atļauties tikai dārgi projekti, lētāki izlīdzēsies ar digitālo simulāciju.

Ar kādām kino, TV slavenībām ir bijusi iespēja satikties?

Es, cik vien iespējams, skatos filmas. Varētu teikt, ka tā ir mana dzīves lielākā kaislība. Superlīmeņa zvaigznes man ir grūti uztvert kā īstus cilvēkus. Tā arī neesmu ticis pāri šai mulsinošajai sajūtai. Droši vien vajadzētu ar kādu no viņiem kopā iedzert, piemēram, ar Mikiju Rurku, Džeksonu Retbounu vai Robertu Kneperu.

Varbūt ir sapnis pašam ko uzfilmēt?

Protams! Lai kā es mīlētu dekorāciju būvniecību, mans mūža sapnis ir ieņemt režisora vai scenārista pozīciju, kaut vai tikai uz vienu filmu. Kā jau visiem, man ir idejas, ko vēlos realizēt tieši tā, kā es to vēlos.

Piecas lietas, kas tev svarīgas.

Es sirds dziļumos laikam esmu līdzīgs pankam, anarhistam, revolucionāram. Brīvība man ir pirmajā vietā.

Banālā un nekad nesasniedzamā brīvība. Brīvība no finanšu ierobežojuma, no kustības ierobežojuma, no saviem dēmoniem, no savas muļķības, no citu muļķības, no sava ķermeņa ierobežojumiem. Brīvība pirmajā vietā! Tad varētu būt gudrība. Gribas būt gudram, lai gan nesanāk, jo ierobežo prāta spējas. Gribētos būt labākam cilvēkam un atrast atbildi uz pašu svarīgāko jautājumu pasaulē: "What the f... is going on here?" Taču atbildi nav iespējams atrast, jo ierobežo personīgā muļķība. Un vēl gribētos būt nemirstīgam - tad gan pietiktu laika sasniegt visu, ko vēlos. Bet varbūt vienkārši jānopelna nauda, jānopērk māja. Un tad vasaras vakaros dārzā varēs saaicināt draugus un visiem uzcept ko garšīgu.