Tētis Skots saka, ka bērnam, lai viņš pievērstos grāmatai, ir jāļauj garlaikoties. Kāpēc un kā viņš to skaidro, iepazīsties Donaldsonu ģimenes lasīšanas stāstā, šajā rakstā, kas tapis speciāli TVNET, sadarbībā ar latviešu literatūras mecenāta “Baltic International Bank” iniciēto projektu “Bibliotēka”.

Zane un Skots Donaldsoni audzina divus bērnus – Dāvi (10 gadi) un Rebeku (5 gadi). Ģimene ir bilingvāla – mamma runā latviešu valodā, savukārt tētis runā angļu valodā. Tāpēc abi bērni lasītprasmi apgūst divās valodās vienlaikus. “Mums ir gan angļu, gan latviešu grāmatas,” stāsta Zane.

“Latviešu valodu lietojam vairāk, tāpēc pirmo bērni sāka mācīties latviešu alfabētu. Tomēr tad, kad pamats bija apgūts, pielikām pie sienas arī angļu alfabētu. Tas nāca tā dabiski.”

Donaldsonu ģimenē grāmatas bērniem priekšā tiek lasītas katru dienu pirms aizmigšanas. Lai gan vecākais dēls ir jau desmit gadus vecs un lasa arī pats, šis vakara rituāls joprojām viņam ir svarīgs. Tāpat ikdienišķi ir arī gājieni uz bibliotēku, kā arī grāmatu ņemšana līdzi ceļojumos. “Čemodāns pilns ar grāmatām,” smejas Zane.

Par abu valodu apgūšanu vienlaikus, kas daudziem varētu šķist izaicinājums, tētis Skots saka: “Vērojot savu meitu Rebeku, kurai ir pieci gadi, esmu pamanījis, ka viņai angļu alfabēta mācīšanās rada apjukumu. Angļu valodā vispirms mācās mazos burtus, bet latviešu un arī citu valstu alfabētos vispirms apgūst lielos burtus. Tas brīžiem rada neizpratni. Tāpēc, manuprāt, mēs vairāk pievēršamies runāšanai angļu valodā, nekā lasīšanai. Tomēr, redzot dēla attīstību, varu teikt, ka viņš savos desmit gados ir iemācījies abas valodas.”

“Es personīgi bērniem lasu priekšā angļu valodā – nevēlos viņos radīt sajukumu, sākot lasīt latviski, to dara Zane,” Skots turpina. “Būtiski pamanīt, ka katram bērnam ir sava gaume, un viņš pats spēj atrast to lasāmvielu, kas viņu visvairāk interesē. Ir svarīgi ļaut bērnam atrast šo interesi par grāmatām – ne obligāti liekot viņam izlasīt savas bērnības populārās grāmatas, jo katru paaudzi grāmatās saista kaut kas cits.

Tāpat svarīgi ir vairot aktivitātes, kas saistās ar grāmatām. Piemēram, ja bērnu ir ieinteresējuši grieķu mitoloģijas stāsti, kurus es mēdzu lasīt priekšā savam dēlam, tad ir iespējams arī krāsot darba lapas ar tēliem, kas šajos stāstos ir atrodami.

Ir būtiski neskatīties uz grāmatu kā uz viendimensionālu lietu, kurā ir tikai uzrakstītais stāsts, bet gan kā uz darbu, kas var kļūt par daļu no lasītāja iztēles.”

“Mēs paši grāmatas savai mājas bibliotēkai pārsvarā izvēlamies bibliotēkā,” Zane apraksta, kā interesi par grāmatām saviem bērniem veido viņi paši. “Ja ģimenē ir kāda aktuāla tēma, piemēram, par kukaiņiem, tad mēs dodamies uz bibliotēku un atrodam grāmatu par kukaiņiem. Mēs šo tēmu izzinām grāmatā, tomēr mēs arī skatāmies un vērojam, kā grāmatā uzrakstītais izpaužas dzīvē – kā šie kukaiņi izskatās, kā tie uzvedās, kur ir atrodami. Vai, piemēram, ja kino rāda kādu jaunu filmu, neilgi pēc filmas ir izdota arī grāmata. Arī tad, protams, ir liela interese par šo grāmatu.”

Kā lielāko izaicinājumu bērnu ieinteresēšanā lasīt Skots min mūsdienu brīvo pieeju tehnoloģijām. “Es domāju, ka ikviens vecāks mūsdienu modernajā pasaulē saskaras ar trauksmi, ko rada tehnoloģijas,” viņš saka. “Ja bērniem reizi pa reizei netiek dota iespēja garlaikoties, viņi vienmēr atradīs iespēju laiku pavadīt telefonā, datorā un datorspēlēs. Tehnoloģijas bērniem ir kā cukurs. Tās sniedz tūlītēju apmierinājumu. Labākais, ko dažkārt var izdarīt vecāki, ir atturēt bērnu no šīs tūlītējās pieejas tehnoloģijām. Vienkārši iedrošināt savu bērnu garlaikoties. Jautāt viņam – ko tu vēlētos darīt? Viņš teiks – man ir garlaicīgi! Ļaujiet viņiem garlaikoties! Pirms vecāki pagūst pamanīt, bērns jau kaut ko zīmē, gatavo, taisa vai lasa grāmatu. Ja vecāki nemitīgi mēģina izklaidēt savu bērnu, kāpēc lai viņš jebkad pievērstos grāmatai? Liegt pieeju tehnoloģijām nenozīmē būt ļaunam pret savu bērnu, tas nozīmē darīt kaut ko labu bērna nākotnes vārdā.”

Arī Zane papildina Skota sacīto ar vārdiem: “Bērni protams, kopē vecākus. Bērni ir vecāku spogulis. Ja vecāki nelasīs grāmatas, arī bērni to nedarīs jo viņiem nav parauga, uz kuru skatīties.”

“Ikviena grāmata ir ļoti īpašs literatūras gabaliņš, kura rakstīšana autoram ir prasījusi gadus. Grāmata ir kaut kas substanciāls, kaut kas, kā radīšanā cits cilvēks ir ielicis savas dzīves gadus. Tā ir piekļuve šī cilvēka gudrībai un viedumam. Manuprāt, ir būtiski to novērtēt,” Skots noslēdz.

Video: Donaldsonu ģimene.