Uzliesmojums Kalnu Karabahas konfliktā turpinās jau ceturto nedēļu, un līdzšinējie mēģinājumi panākt pamieru starp Armēniju un Azerbaidžānu ir izgāzušies. Par konfliktā iesaistīto pušu interesēm, centieniem panākt mieru un civiliedzīvotāju upuriem portālam TVNET interviju sniedza Svētā Andreja universitātes starptautisko attiecību profesors Austrumeiropas un Kaukāza jautājumos Riks Fons.

Kurš ir atbildīgs par pašreizējām sadursmēm Kalnu Karabahas konfliktā? Vai ir iespējams noteikt vainīgo?

Diemžēl katrai no iesaistītajām pusēm ir savas intereses. Es saprotu, ka mēs vēlamies noteikt sadursmju katalizatoru, bet es tomēr aicinātu aplūkot šo situāciju nedaudz citādi un pievērst lielāku uzmanību jautājumiem, kuri ir saistīti ar to, kāpēc konflikts turpina pastāvēt un ko abas puses – Armēnija un Azerbaidžāna vēlas iegūt.

Ko tad, jūsuprāt, šīs valstis vēlas iegūt?

Vienkārši izsakoties – Azerbaidžāna jau ceturtdaļgadsimtu vēlas atgūt teritorijas, kuras atradās Padomju Azerbaidžānas Republikas sastāvā. Azerbaidžānas kontroli pār šīm teritorijām ir atzinusi starptautiskā sabiedrība (tai skaitā Armēnija), tāpēc tā jūtas ļoti nikna par to, ka tas nav izdevies jau kopš pamiera 1994. gadā. Tāpat Azerbaidžāna ir izvirzījusi pamatotas prasības ļaut atgriezties okupētajās teritorijās Azerbaidžānas pilsoņiem, kuri bija spiesti bēgt no Kalnu Karabahas teritorijas 90. gadu sākumā. Jāatgādina, ka iekšēji pārvietoto personu skaits Azerbaidžānas teritorijā ir milzīgs – gandrīz miljons iedzīvotāju no valstī dzīvojošajiem 9 miljoniem.

Savukārt Armēnija šo konfliktu redz kā centienus nosargāt armēņu tautas pastāvēšanu. Armēnijas valdība it kā nodala armēņus, kuri dzīvo Kalnu Karabahā, no armēņiem, kuri dzīvo pārējā Armēnijas teritorijā, taču starp tiem tik un tā pastāv milzīgas saites un vienotības sajūta. Šeit jāpiemin, ka Armēnijas valdība un arī paši armēņi nesauc Karabahu par Karabahu, bet gan par Arcahu, kas armēņu valodā nozīmē «stiprs mežs». Savukārt Arcaha ietver gan padomju laiku Karabahas apgabalu, gan okupēto teritoriju, kura Karabahu aptver. Tas, savukārt, ir faktors, kurš kalpo kā papildu «sarkanais lakatiņš» Azerbaidžānai. Ja runājam par Armēnijas pozīciju kopumā, tad tā vēlas, lai saglabātos status quo. Tas tāpēc, ka 1994. gada pamiera līnija, Erevānas prāt, ir de facto konflikta atrisinājums.

FOTO: EPA/Scanpix

Armēniju nomoka arī jautājums par 400.000 armēņu un to pēcteču, kuri bija spiesti pamest Azerbaidžānu un kļūt par iekšēji pārvietotajām personām. Visbeidzot, man liekas, ka armēņi konfliktu redz kā daļu no kopējās armēņu vēstures ne tikai Armēnijā, bet arī citur pasaulē.

Nereti tiek vilktas paralēles ar 1915. gada armēņu genocīdu, kas padara konflikta atrisinājumu ārkārtīgi sarežģītu.

13

Pats savulaik esmu bijis armēņu skolās, bērnudārzos un sabiedrības ēkās, kurās zīmējumos ir attēloti 1915. gada notikumi un to sasaiste ar situāciju Kalnu Karabahā.

Vai piekrītat, ka pašreizējās sadursmes var arī zināmā mērā sasaistīt ar Covid-19 pandēmiju un nepieciešamību abu pušu valdībām palielināt iekšpolitisko atbalstu?

Diemžēl tāda iespējamība pastāv. Covid-19 ir ļoti liels izaicinājums jebkuram režīmam un sabiedrībai, bet nacionālistisks karš, kurš apvieno tautu kāda vienota mērķa vārdā, spēj mazināt potenciālo kritiku pret valdības darbu krīzes laikā. Covid-19 diemžēl piešķir vēl vienu traģisku slāni šim ļoti ieilgušajam konfliktam.

Kāpēc starptautiskajai sabiedrībai ir tik grūti panākt uguns pārtraukšanu? Vai tas varētu būt saistīts ar ASV un ES nevēlēšanos iesaistīties mediācijas procesā?

Jā, karadarbība pagaidām ir ļoti nopietna un Armēnijas valdība jau ir atzinusi, ka kritušo skaits ir ievērojams. Situācija ir citāda nekā gada sākumā, kad arī norisinājās lielas kaujas, un pat citāda nekā 2016. gada aprīlī, kad arī notika liela karadarbība.

Man šķiet, ka jūsu jautājumam ir divi aspekti – viens par starptautiskajiem mediatoriem un to spēju pārtraukt sadursmes un otrs par to, kāpēc nav izdevies panākt konflikta atrisinājumu tik ilgā periodā. Atbildes uz šiem aspektiem ir savā ziņā sasaistītas, bet tajā pašā laikā pastāv arī atsevišķi jautājumi.

Runājot par pirmo aspektu, Kalnu Karabahas konflikts lēmumu pieņēmējus Vašingtonā tik ļoti neinteresē. Savukārt Eiropas Savienība nav formāls mediators. Šeit jāatceras, ka EDSO Minskas grupā, kura ir uzņēmusies galveno konflikta risinātāja lomu, ietilpst ASV, Francija un Krievija, taču ne Eiropas Savienība. Tāpat Azerbaidžāna ir ilgstoši bijusi neapmierināta ar Francijas iesaisti, jo tā uzskata, ka armēņu diasporas ietekmes dēļ Parīze nevar būt neatkarīgs starpnieks.

Sniedzot atbildi par otro aspektu, mēs esam paļāvušies uz to pašu novecojušo un tagad jau «nogurušo» sarunu formātu kopš 90. gadiem. Tāpat atbildīgi par konflikta risināšanu ir tie paši cilvēki. Rezultātā starptautiskā sabiedrība nav bijusi pietiekami dinamiska, lai mainītu esošo status quo un pārtrauktu uzliesmojumus.

Vēlos uzsvērt, ka parasti šādos mediācijas formātos vadības funkciju uzņemas kāda persona, kura bauda lielu cieņu no apkārtējiem (piemēram, bijušais valsts vadītājs), bet Kalnu Karabahas gadījumā šādas personas nav.

13

Minskas grupa gan izplatīja paziņojumu, kurā pauda atbalstu Krievijas panāktajam pamieram, taču tā izpildīja tikai ikdienišķu procedūru un pamiers tika pārkāpts dažas minūtes pēc tā pasludināšanas.

FOTO: Iliya Pitalev / RIA NOVOSTI

Ja mēs paskatāmies uz esošo situāciju, varam redzēt, ka Azerbaidžāna ir guvusi ievērojamas militāras uzvaras. Vai mēs varētu apgalvot, ka Azerbaidžāna ir militāri dominējošais spēlētājs konfliktā un tehniski to varētu atrisināt ar spēku?

Jā, Azerbaidžāna ir ieņēmusi dažas teritorijas. Pašreizējās sadursmes atšķiras no citām ar to, ka karadarbība norisinās arī uz ziemeļiem no Kalnu Karabahas teritorijas un ir cietuši arī apdzīvotie centri. Šeit gan ir jāpiebilst, ka mēs bieži vien aizmirstam, ka Azerbaidžānas pozīcijas ir kalnu pakājē un tā ir spiesta uzbrukt Armēnijas armijai, kura ir nostiprinājusies augstienēs. Baku pagaidām nav spējusi pavirzīties ļoti tālu, un es šaubos, ka tā spēs atkarotās teritorijas noturēt.

Runājot par Azerbaidžānas militārajām spējām, tās noteikti ir ievērojamas. Valsts ir investējusi ļoti lielus naudas līdzekļus ieroču iegādē un no Ukrainas, Izraēlas, Turcijas un Krievijas ir iegādājusies dronus, raķešu sistēmas, kā arī citus modernus kara vešanas instrumentus. Šie ieguldītie līdzekļi ir lielāki nekā viss Armēnijas budžets.

Tomēr Armēnija šos militāros trūkumus kompensē ar tās milzīgo cīņassparu, kurš Azerbaidžānai ir mazāks. Armēņi uzskata, ka tie ir aplenkti un tiem ir nepieciešams cīnīties par savu izdzīvošanu. Jāatgādina, ka jau kopš 1993. gada Turcija un Azerbaidžāna pret Armēniju ir piemērojusi embargo un abās šajās valstīs kopā dzīvo vairāk nekā 90 miljoni cilvēku. Tikmēr Armēnijā dzīvo tikai nedaudz zem 3 miljoniem.

Tāpat Armēnijai ir milzīgs atbalsts no tās ārvalstīs dzīvojošās diasporas. Piemēram, Kardašjanu ģimene nesen paziņoja, ka sūtīs līdzekļus humānās palīdzības sniegšanai. Visbeidzot, Armēnija ir daļa no daudzpusējas militāras alianses ar Krieviju (kura konfliktā bruņo abas puses), un tās gaisa aizsardzības sistēmas ir integrētas Krievijas gaisa aizsardzības sistēmās. Ja nu gadījumā Armēnija saskartos ar fundamentāliem draudiem un tās karaspēkam draudētu pilnīga militāra sakāve, Erevānai ir kapacitāte pieprasīt palīdzību no Maskavas. Es domāju, ka šis aspekts ir viens no iemesliem, kurš traucē konfliktam vērsties plašumā.

Kopumā es teiktu, ka starp Armēniju un Azerbaidžānu pastāv spēka līdzsvars un Armēnija, Azerbaidžāna un arī starptautiskie spēlētāji nevēlas mainīt esošo situāciju.

13

Kāpēc tā?

Gan Armēnijai, gan Azerbaidžānai šie iemesli slēpjas režīma varas un sabiedriskajos apsvērumos, kuri ir saistīti ar traģēdiju, kuru abas šīs valstis pārcieš. Runājot par starptautiskajiem spēlētājiem, Krievijai esošā situācija ir izdevīga no tās lielvaras interešu viedokļa. Maskava ir padarījusi sevi par neaizstājamu spēlētāju gan saistībā ar konflikta attīstību, gan saistībā ar iespējamiem risinājumiem. Kāpēc gan kaut ko mainīt? Šeit gan arī pastāv risks, ka konflikts var plesties plašumā un situācija kļūs nekontrolējama. Tas varētu būt iemesls, kāpēc Maskava pašlaik tik ātri ir centusies panākt pamieru.

Runājot par Turciju, to ļoti apmierina Azerbaidžānas pārdotie naftas un gāzes resursi. Kamēr vien šie resursi tiks saņemti, Ankarai nav nekādas nepieciešamības censties panākt konflikta atrisinājumu. Līdzīgi ir arī Rietumvalstīm – nafta un gāze ir galvenais tās interesējošais jautājums Kalnu Karabahas konfliktā un līdz šim nekādas piegādes problēmas nav bijušas.

FOTO: DAVIT GHAHRAMANYAN/AFP

Nedrīkstam piemirst arī Irānu, kura ir vairāk Armēnijas pusē esošs reģionāls spēlētājs. Erevānas ekonomikai ļoti palīdz tās bartera vienošanās, kuras ietvaros Irānai tiek piegādāta elektrība apmaiņā pret dabasgāzi. Irānai arī būtu izdevīgi piegādāt dabasgāzi citiem tirgiem caur Kaukāza reģionā esošajiem gāzesvadiem. Šajā kontekstā arī būtu jāatceras, ka Irānai un Azerbaidžānai ir nesaskaņas saistībā ar 20 miljoniem azerbaidžāņu etniskās grupas pārstāvju, kuri pagaidām dzīvo Irānas teritorijā. Teherāna ir ļoti nobažījusies par šajā kopienā esošo azerbaidžāņu nacionālismu, un neliela kontrolēta destabilizācija varētu šīs nacionālisma tendences slāpēt. Protams, lielāka stabilitāte arī būtu izdevīga.

Jūs jau pieminējāt civiliedzīvotāju ciešanas. Kāpēc pagaidām tiek uzbrukts civiliedzīvotāju apdzīvotajiem centriem? Vai tas tiešām ir nepieciešams no militārā viedokļa?

Es neredzu vajadzību to darīt. Turklāt tas arī pasliktina tēlu pasaules iedzīvotāju acīs, jo starptautiskie mediji pievērš uzmanību civiliedzīvotāju briesmīgajam stāvoklim.

Šāda tēla pasliktināšana ir neizdevīga gan Armēnijai, gan Azerbaidžānai. Tradicionāli liela Armēnijas priekšrocība ir bijusi spēja piesaistīt uzmanību armēņu tautas ciešanām vēstures gaitā. Piemēram, jautājumam par 1915. gada genocīdu. Savukārt Azerbaidžāna pēdējos 15 gadus ir mēģinājusi pievērst uzmanību savai Kalnu Karabahas konflikta interpretācijai un azerbaidžāņu tautas pārdzīvojumiem. Savukārt, ja medijos turpinās parādīties attēli, kuros redzami civiliedzīvotāju upuri, abu valstu izplatīto ziņojumu spēks samazināsies.

Daži autori ir nosaukuši pašreizējās sadursmes par jaunu fāzi iesaldētajā konfliktā. Vai tam piekritīsiet?

Karadarbības intensitāte noteikti pieaugusi ir. Tāpat arī ir mainījies sadursmju ģeogrāfiskais tvērums un norisinās uzbrukumi civiliedzīvotājiem. Tomēr es neesmu līdz galam pārliecināts, ka tas viss būtiski atšķiras no tā, kas konfliktā ir noticis jau ilgu laiku. Kā jau es sarunas sākumā minēju, Azerbaidžānas režīms ilgstoši ir solījis atkarot zaudētās teritorijas, kuru piederību Baku atzīst arī starptautiskā sabiedrība. Valsts sabiedrība izjūt zināmu aizkaitinājumu par to, ka konflikts ir jau tik ilgi ieildzis, un es pieļauju, ka notiek varas centieni tai pārdot faktu, ka ir tikuši panākti zināmi militārie ieguvumi.

Kam būtu jānotiek, lai karadarbība tiktu pārtraukta? Mēs jau runājām par Maskavā panākto pamieru, kurš tika pārkāpts jau dažus mirkļus pēc tā noslēgšanas.

Tas ir jautājums, uz ko nevienam īsti nav atbildes.

Tomēr es uzskatu, ka abām pusēm būtu jāsaprot, ka nav vairs iespējams neko iegūt no militāro sadursmju turpināšanas.

13

Diemžēl tā vien izskatās, ka nedz Azerbaidžāna, nedz Armēnija vēl līdz šai atziņai nonākušas nav un turpina uzskatīt, ka militārie ieguvumi var atsvērt zaudējumus.

Es domāju, ka starptautiskajai sabiedrībai vajadzētu vairāk mudināt karojošās puses ievērot cilvēktiesību normas un atgādināt, ka no civiliedzīvotāju centru bombardēšanas nav nekādas jēgas. Šajā kontekstā esmu aizdomājies par to, cik liels autonomijas līmenis varētu būt piešķirts komandieriem, kuri atrodas uz vietas kara laukā un pieņem lēmumus par artilērijas uzlidojumiem konkrētajai lokācijai. Man liekas, ka varētu nebūt skaidrības par konkrētu atbildību sadalījumu.

Kopsummā – kāda varētu būt Kalnu Karabahas konflikta nākotne? Vai jauns pilna mēroga karš starp Armēniju un Azerbaidžānu ir neizbēgams?

Es nedomāju, ka pilna mēroga karš būtu abu valstu interesēs. Armēnija tādā gadījumā riskētu ar pilnīgu militāro sakāvi un būtu atkarīga no Krievijas sniegtās militārās palīdzības. Lai gan Azerbaidžānai ir militārās spējas zaudētās teritorijas atkarot un radīt milzīgus postījumus, valstij būtu lielas grūtības tās noturēt. Neskatoties uz sakāvi, armēņi izrādītu zvērīgu pretestību un pievērstos partizānu kara stratēģijai. Šāds konflikts arī noteikti prasītu milzīgus civiliedzīvotāju upurus, kuri piesaistītu starptautisko mediju uzmanību. Azerbaidžānai tas būtu neizdevīgi arī tāpēc, ka tā ir mēģinājusi sevi pozicionēt kā modernu, etniski un reliģiski daudzveidīgu, kā arī ļoti iecietīgu valsti. Plaša mēroga kara gadījumā pastāv risks, ka šis veidotais tēls tiktu izpostīts.

FOTO: PRESS OFFICE OF ARMENIAN DEFENSE/via REUTERS

Kāds tad beigu beigās varētu būt konflikta risinājums?

Es sniegšu divas atbildes. Mēs pagaidām neesam runājuši par pašreizējiem mēģinājumiem panākt mieru un Madrides principiem. Tajos ir iekļauts jautājums par nepieciešamību veicināt savstarpēju uzticību. Galvenais šīs uzticības veicināšanas princips balstās uz nepieciešamību Armēnijai pakāpeniski Azerbaidžānai atdot okupētās teritorijas. Pēc tam tajās drīkstētu atgriezties iekšēji pārvietotie azerbaidžāņi.

Beigu beigās vajadzētu izveidoties situācijai, kurā Rietumazerbaidžānā dzīvojošie armēņi baudītu lielu autonomiju, bet starptautiskā sabiedrība palīdzētu ar rekonstrukcijas darbiem un miera uzturētājiem. Iespējams, ka starptautiskā spiediena rezultātā šis plāns varētu tikt realizēts, taču minētās idejas ir pastāvējušas jau kopš 90. gadiem.

Šis sasaistās ar manu otro atbildi, jo es domāju, ka konflikts turpināsies vēl ilgu laiku. Diemžēl abas puses vēl arvien nav sasniegušas to sapratni, ka karadarbība nav atrisinājums.

Vēsture rāda, ka šī sapratne dažkārt rodas tad, kad tiek sasniegts zināms ciešanu un sāpju slieksnis, taču tādā gadījumā mēs pagaidām palīdzēt armēņu un azerbaidžāņu tautām nevaram.

13

Tāpat arī pieminēšu vēlreiz, ka starptautisko spēlētāju intereses tiek apmierinātas arī pašreizējā situācijā un tiem nav nepieciešamā stimula nosēdināt iesaistītās puses pie sarunu galda.