Atšķirība starp patriotiem un nacionālistiem
...un kāpēc ir svarīgi sadzīvot

FOTO: Shutterstock

Laikā, kad ASV tuvojas vienas no vissaspīlētākajām un potenciāli katastrofālākajām vēlēšanām vēsturē, ir grūti iedomāties, kā tik dziļi polarizēta sabiedrība kādreiz varētu atkal kļūt vienota. Taču patiesībā galvenā atšķirība ir starp diviem lieliem sociālajiem tipiem, kuri abi ir nepieciešami grupas uzturēšanai un izdzīvošanai.

Vārdi "nacionālisms" un "patriotisms" parasti tiek izmantoti, lai aprakstītu dziļi iesakņojušos politiskos uzskatus, un tie abi bieži piesaukti novembrī gaidāmo ASV prezidenta vēlēšanu kontekstā.

Savukārt psihologam šie jēdzieni apzīmē divus atšķirīgus veidus, kā cilvēki identificējas ar sabiedrību sev apkārt.

7

Atšķirības starp nacionālistu un patriotu personīgajām iezīmēm ir vērojamas dažādās kultūrās, kas liek domāt par to kā daļu no cilvēces kopīgā mantojuma.

Gan nacionālisti, gan patrioti izjūt pienākumu pret savu sabiedrību, taču viņi uz to raugās atšķirīgos veidos. Patrioti lepojas ar kopīgo identitāti un piederības sajūtu - lietām, ko dabiski izjūt gan konkrētā vietā dzimušie pilsoņi, gan arī naturalizētie imigranti. Patrioti savu aizrautību velta kopienas ikdienas vajadzībām - pārtikai, mājokļiem, skolām un tā tālāk.

Savukārt nacionālisti savu identitāti balsta glorifikācijā. Tikpat lielā mērā, cik patrioti rūpējas par līdzpilsoņiem, nacionālisti vēlas saglabāt savu dzīvesveidu, kuru uzskata par vislabāko, un pasargāt savējos no ārējiem apdraudējumiem.

Taču patriotiem un nacionālistiem ir atšķirīgas idejas par to, kuri ir "savējie". Nacionālistiem būtiskāki šķiet tie identitātes aspekti, kas viņus nošķir no citiem. Tāpēc viņiem ir svarīgi lojalitātes apliecinājumi, kārtība un noteikumi, pakļaušanās atzītajām autoritātēm un nodibināto sociālo attiecību saglabāšana. Šīs vērtības kļuva svarīgas tad, kad egalitārās mednieku-vācēju sabiedrības apmetās uz dzīvi noteiktā vietā un parādījās atšķirības indivīdu vai sabiedrības grupu prestižā un ietekmīgumā.

Arī patrioti "savējos" tur augstā vērtē, taču viņi uzskata, ka šāds statuss ir jānopelna, nevis vienkārši jāaizsargā.

7

No tā izriet, ka patrioti tic nebeidzamu uzlabojumu iespējamībai.

Dabas pasaulē paralēles ar nacionālistiem vislabāk redzamas pie skudrām, kuras jo cieši turas pie kolonijas "karoga" - īpašas smaržas, kas visiem tās locekļiem ir kopīga. Tā ir sava veida grupas identitātes emblēma.

Cilvēku pasaulē patrioti gluži tāpat kā nacionālisti var miklām acīm uzlūkot karogu vai klausīties himnu, taču nacionālisti ir īpaši jūtīgi pret šādiem simboliem. Nacionālistiem pat īsa valsts karoga vai cienīta līdera parādīšanās var izraisīt spēcīgu reakciju - tāpat kā šāda simbola neesamība situācijā, kad tas tiek gaidīts. Kā piemēru var minēt amerikāņu balto nacionālistu sašutumu, kad melnādainie profesionālie sportisti valsts himnas laikā nometas uz ceļgala, lai protestētu pret policijas vardarbīgumu.

Lai arī nacionālisti ar lielākām aizdomām raugās uz sociālo daudzveidīgumu, tas nenozīmē, ka patrioti ir imūni pret aizspriedumiem. Pietaupot kvēlās jūtas tikai pret citiem pilsoņiem vai cilvēkiem ar tādu pašu ādas krāsu vai etnisko piederību, patrioti var būt diskriminējoši - iespējams, negribot - pret tiem, kuri nav tādi kā viņi.

Šo konfliktējošo perspektīvu veidošanās, iespējams, bija cilvēces izdzīvošanas priekšnoteikums.

7

Katrs no šiem domāšanas veidiem ir nepieciešams noteiktā kontekstā. Savā biologa darbā esmu novērojis, ka visdažādākās grupas - sākot ar šimpanžu kopienām un beidzot ar termītu pūžņiem - vienlaicīgi nodrošina divus mērķus: apgādāt kopienas locekļus ar eksistencei nepieciešamo un aizsargāt tos. Kamēr aizsardzības funkcija vērsta uz ārpusi, apgādība koncentrējas uz grupas iekšieni.

Mūsu identitātes patriotisma-nacionālisma dimensija varētu būt adaptējusies, lai apmierinātu šīs dažādās sociālās vajadzības. Līdzīga atbildības jomu dalīšana sastopama arī citos dzīvniekos. Zinātnieki izpētījuši, ka skudru kolonijas visveiksmīgāk darbojas tad, kad tajās ir ne vien indivīdi, kuri drosmīgi steidzas aizstāvēt koloniju, bet arī tādi, kuri turas tālāk no briesmām un koncentrējas uz rūpēm par pūzni. Ja pēdējā grupa ir pārāk maza, jaunie skudrulēni nomirs bada nāvē. Savukārt tad, ja nepietiek aizstāvju, parazīti izlaupīs pūzni.

Esam pieraduši domāt, ka veselīgas sabiedrības funkcionē, pateicoties sadarbībai to locekļu starpā, taču arī konflikti var būt noderīgi. 

Kaut arī cilvēki ar pretējiem uzskatiem reti spēj saprasties, tomēr cilvēku sabiedrības, kurās ir pārāk daudz viena vai otra tipa cilvēku, ir vairāk pakļautas katastrofas riskam. 

7

Tomēr jāpiezīmē, ka mūsdienu cilvēki saskaras ar daudz plašākām sociālajām komplikācijām nekā jebkurš cits sabiedriskais dzīvnieks - ieskaitot mūsu pašu senos senčus. Ja mūsdienu sociālais saspīlējums tiktu ielikts mūsu mednieku-vācēju senču sabiedrībā, kurā bija tikai daži simti locekļu, tā fragmentētos.

Daudzas mūsdienu sociālā saspīlējuma izpausmes atspoguļo faktu, ka esam attīstījušies lielākoties homogēnās sabiedrībās. Multietniskas un dažādu rasu sabiedrības ir salīdzinoši jauns pavērsiens mūsu vēsturē, un daudzi cilvēki - kā patrioti, tā arī nacionālisti - apzināti vai neapzināti dod priekšroku savai etniskajai grupai. Tas ir iemesls, kāpēc viens briesmīgs noziegums, ko vienatnē pastrādā minoritāšu grupas pārstāvis, - piemēram, 2016.gada apšaude Orlando naktsklubā, ko pastrādāja afgāņu izcelsmes amerikānis, - mēdz novest pie dusmām pret veselu grupu un nereti pat pret citām etniskajām grupām, kuras nekādā veidā nav saistītas ar traģēdiju. Kad cilvēki izjūt bailes par savu drošību vai dzīvesveidu, viņiem raksturīgi samest vienā katlā visus, ko uzskata par autsaideriem.

20.gadsimta 90.gadu sākumā tika veikta aptauja, kurā

amerikāņiem vaicāja, vai viņi vēlētos par kaimiņiem viziešu izcelsmes amerikāņus. Gandrīz 40% atbildēja, ka to nevēlētos, kaut gan patiesībā nekādi "vizieši" neeksistē - tas bija aptaujas veidotāju izdomājums.

7

Un tomēr, neskatoties uz tik dziļi iesakņotiem aizspriedumiem, modernās multietniskās un multirasu sabiedrības ir noturējušās kopā. Lielākoties tām veicies labi, nereti tās ir plaukušas un zēlušas. 

Pirms vairāk nekā gadsimta sociologs Viljams Samners grāmatā "Folkways" piedāvāja standarta skaidrojumu, ka saspīlējums ar "austsaideriem" liks sabiedrībai sanākt ciešāk kopā. Taču acīmredzami, ka tā ne vienmēr ir taisnība. Kā pēdējos gados esam redzējuši, ārējie spēki var sēt nesaskaņas un sarīdīt sabiedrības grupas vienu pret otru. Un pat tad, ka ārējie draudi saliedē sabiedrības vairākumu, minoritāšu grupas var kļūt vēl marginalizētākas nekā iepriekš vai pat demonizētas. 

Jebkurā gadījumā amerikāņu grupas ar kontrastējošiem politiskajiem uzskatiem mūsdienās ir pārāk cieši savijušās viena ar otru, lai valsts fragmentētos tādā veidā, kā tas būtu noticis ar mednieku-vācēju sabiedrību. Mums neatliek nekas cits, kā vien sadzīvot, un, raugoties uz lielo bildi, tā droši vien arī ir labāk.

Marks Mofets ir "Smithsonian" Nacionālā dabas vēstures muzeja zinātniskais līdzstrādnieks. Šī eseja adaptēta no viņa 2019.gada grāmatas "The Human Swarm: How Our Societies Arise, Thrive, and Fall" ("Cilvēku spiets: kā mūsu sabiedrības rodas, plaukst un iznīkst").

Copyright: Project Syndicate, 2020.

Uz augšu
Back