Draugs zina draugu, kurš zina draugu, kurš zina, – arvien biežāk sociālajos medijos parādās vēstījumi par Covid-19, kas sākas ar līdzīgu ievadu un kam seko stāsti par to, kā Covid-19 statistika ir uzpūsta, sejas maskas – kaitīgas veselībai un testu rezultāti – viltoti. Tie parādās arī no cilvēkiem, kas nav politiski un sabiedriski aktīvi. Lai gan fakti šādus pieņēmumus neapstiprina, daļa ierakstu guvuši salīdzinoši lielu atsaucību.
Latvijas Televīzijas raidījums “de facto” ziņo, ka Rīgas Stradiņa universitātes pētījumā secināts, ka, piemēram, apgalvojumam, ka Covid-19 statistika par nāves gadījumiem ir maldinoša, jo patiesībā cilvēki miruši no vecuma vai citām kaitēm, piekrituši 32% respondentu.
Šādi ieraksti sociālajos medijos parādījās arī pēdējās nedēļās. Pie “Facebook” ieraksta par kādu no auto stopētājas noklausīta stāsta par radinieku, kurš nomiris dabīgā nāvē, bet viņu it kā par brīvu kremēja, lai tikai varētu ielikt Covid sarakstā, komentāros pieteicās vēl vismaz astoņi cilvēki, kuriem paziņām esot bijis tāpat.
Sazinoties ar šo ierakstu autoriem, no tiem, kas atbildēja, neviens savu stāstu nevarēja pamatot ar ko vairāk.
Arī Saeimas deputāta Alda Gobzema jau vasarā Facebook publicētā ierakstā bija apgalvots – ja tuvinieki piekrīt parakstīt Covid kā nāves cēloni, apglabā par brīvu. Faktu pārbaudītāji no Re:check jau toreiz norādīja, ka tā nav taisnība.
Rīgas Stradiņa universitātes profesore, mediju eksperta Anda Rožukalne skaidro, ka atsaukšanās uz kādu, kurš zina, ir iemesli, kāpēc šādi vēstījumi gulst auglīgā augsnē. “Mēs redzam publiskā vidē šīs it kā pieredzes - man bija tāda pieredze, maniem radiniekiem, kolēģiem, un es par to esmu satraukts. Šis autentiskums dod patiesuma ilūziju,” norāda A.Rožukalne.
Apgalvojums par nepamatotu Covid-19 nāves statistiku, jo cilvēki it kā miruši citu iemeslu dēļ, ir vispopulārākais no sazvērestības teorijām. Tam, ka Covid-19 ir līdzīgs gripai vai citai saslimšanai piekrituši gandrīz 17%, bet tam, ka Covid-19 pasākumu mērķis ir kontrole, tai skaitā čipošana, - ap 15% aptaujāto.
Šo cilvēku nievas uz savas ādas nereti izjūt arī Covid-19 slimnieki un viņu tuvinieki, ja par savu pieredzi stāsta publiski. Arī Zane Eniņa, kura jau gadiem raksta savu blogu un turpina to arī tagad, kad ir viena no saslimušajiem. “Mani draugi bija ietagojuši mani vienā no “Facebook” postiem, ka šādi slimnieki neeksistē. Un tad es pati arī pieteicos - nē, nu labi, ja jums ir kādi jautājumi, es atbildēšu, lūdzu! Un tad bija šī atbilde, ka jautājumi netiks uzdoti, jo "jūsu blogs izskatās tāds, par kuru ir samaksāts". Un tad man likās - tiešām?
Blogs, kuru es privāti veidoju vairāk nekā deviņus gadus un rakstu par savu dzīvi un visu pārējo, pēkšņi viņš ir pasūtījums?” -
stāsta Z. Eniņa.
Tas gan nav iemesls, lai pārtrauktu stāstīt par savu pieredzi. “Protams, var šaubīties par to, vai maskas ir lietderīgas visās situācijās, vai šīs situācija tiek risināta vienmēr pilnīgi adekvāti. Protams, par to mēs varam diskutēt. Bet par to, ka tiek apšaubīts, vai vispār tāda lieta eksistē, tas ir tas, kas mani joprojām izbrīna, un tas faktiski ir arī galvenais iemesls, kāpēc tad es arī dalos šajā savā stāstā,” saka Z.Eniņa.
Nepatiesas un maldinošas ziņas izplata gan cilvēki, kuri tam tic, gan tādi, kuri to dara peļņas nolūkā vai lai audzētu savu sociālo un politisko kapitālu, jo šāda veida saturam ir augsts potenciāls šķelt sabiedrību, raisīt konfliktsituācijas. Taču nav pamata domāt, ka Covid-19 sakarā tas notiek no ārpuses, piemēram, Krievijas, secina Valsts drošības dienestā, kas seko līdzi ziņu izplatībai un to kanāliem.
Daļa no šādu ziņu izplatītājiem ir identificējami, bet ir arī tā sauktie troļļi. “Šādu metodi izmanto gan individuālas personas, gan organizācijas visu augstāk minēto mērķu sasniegšanai. Jāatzīmē, ka sociālās tīklošanas platformas (piemēram, Facebook, Twitter) ir pateicīga vide, lai marginālās, plašākai sabiedrībai nezināmās interneta vietnēs ievietotu dezinformāciju vai nepatiesas ziņas nogādātu auditorijai. To veicina attiecīgo platformu nepietiekama aktivitāte šāda satura izplatīšanas ierobežošanā,” norāda Valsts drošības dienestā.
Dienests arī secinājis, ka sabiedrības noturība pret dezinformāciju un viltus ziņām ir nepietiekama, jo absolūts vairums personu šāda veida saturu izplata tālāk, pašiem to neveidojot, kā arī neapzinās savas rīcības sekas un negatīvo ietekmi uz sabiedrisko kārtību un drošību. Nesen Valsts kancelejā izveidots Stratēģiskās komunikācijas koordinācijas departaments, kura viens no uzdevumiem ir gādāt, lai šāda veida informācija nepieņemtos spēkā.
Tomēr tur uz šādu vēstījumu izplatīšanos tikai noskatās bez reāla piedāvājuma, kā to apturēt.
Departamenta vadītāja Daiga Holma norāda: “Daudzi no šiem vēstījumiem ir cilvēku viedoklis, viņi tiešām tā domā. Un demokrātiskā sabiedrībā par to, ka cilvēks tā domā, mēs nevaram vērsties pret demokrātijas pamatvērtībām. Mēs varam skatīties tos apstākļus, kādos šie cilvēki tiek iemanipulēti iekšā, un mainīt tos.” Tas, ko Valsts kancelejā darot, – kopā ar iesaistītajām pusēm plāno, ko likt pretī sabiedrībā šaubām, lai aizsniegtu ar patiesām ziņām.
Pētījums arī atklāj, ka nav kāda grupa - ne pēc dzimuma, vecuma, ne nodarbošanās vai izglītības -, kas izteikti vairāk slietos piekrist dažādiem sazvērestību apgalvojumiem. Tas liecina, ka dezinformācijai var pakļauties visi, arī tie, no kuriem gaida kritisku informācijas izvērtēšanu. Sazvērestības teoriju izplatīšanu gan neizdodas ierobežot arī tādēļ, ka nepastāv vienota ierobežošanas prakse.
Septembrī par viltus ziņu portālā publicēto viltus ziņu, ka Veselības ministrijas līdz ar gripas vakcīnu taisās slepus potēt arī Covid-19 vakcīnu, Veselības ministrija vērsās policijā,
16.oktobrī saņemts policijas atteikums ierosināt kriminālprocesu, jo neesot noziedzīga sastāva.
Citā gadījumā, kad viltus ziņu portālā aumytest.net rakstīja, ka Cēsīs jau ir Covid-19 saslimušais, kad Latvijā šī slimība vēl vispār nebija konstatēta, kā arī citus melus – krimināllieta un sods sekoja.