Sociālantropologi: maskas kļuvušas par populistu ieroci. Vai mainās mūsu solidārā sabiedrība? (1)

Šobrīd par mūsu ikdienu kļuvušas sejas maskas, taču pēdējie pētījumi liecina, ka lielāko daļu sabiedrības tās, izrādās, nomierina. Psihologi secinājuši, ka, valkājot un redzot sev apkārt maskas, cilvēki jūtas droši. Dažkārt pat pārāk droši par to, ka ir pasargāti no inficēšanās riska. Tomēr ir arī cilvēku grupas, kam maska uz sejas rada stresu.

Ļaut bērniem saprast. Maskas saista ar vardarbību

“Viena tāda grupa varētu būt mazi bērni, kuri īsti nesaprot, kāpēc vecākiem pēkšņi ir uz sejas maska, ko tas nozīmē. Un ja vēl tā maska

nāk komplektā ar kaut kādām izmaiņām uzvedībā, kad neļauj bērnam aiztikt to masku, skatīties, kas tur ir apakšā,

nu tad bērns varētu reaģēt diezgan nepatīkami,” skaidro Latvijas Psihologu apvienības valdes priekšsēdētājs Reinis Lazda.

Psihologi iesaka vecākiem mierīgos apstākļos ļaut bērnam masku apskatīt. Izskaidrot, kāpēc tā ir nepieciešama. Aizsegta seja var radīt trauksmi arī pieaugušajiem.

“Varētu būt kādas cilvēku grupas, nu varbūt vardarbības. Vai daudzi skatījušies kādas filmas vai sekojuši līdzi tādiem sižetiem, kur parādās agresīvi cilvēki, kas slēpj seju aiz maskas; viņi varētu nejusties ērti.

Otrs, ja nav redzama sejas izteiksme, kaut kā mums ir jāpārveido sava attieksme,” saka Latvijas Psihologu apvienības valdes priekšsēdētājs.

Maskas kā idejas ierocis?

Speciālistu skatījumā, lielākajā daļā gadījumu tas neatstāšot paliekošas sekas. Bet, ja cilvēks jūt, ka jaunie noteikumi rada pārāk lielu stresu, tad būtu vērts vērsties pie psihologa.

Sociālantropologi atzīst, ka maskas ir kļuvušas par populistu ieroci.

Proti, bija slikti, kad valdība nelika maskas valkāt. Un tagad, kad tās ir jāliek, atkal slikti. Un tas izgaismojis arī jaunas pazīmes sabiedrības uzvedībā.

“Interesanti, ka tā argumentācija balstās tādās individuālās vērtībās un indivīda brīvībā, kas tad ir pāri kaut kādām kopīgām sabiedrības interesēm.

Un šāda veida ideoloģija Latvijā līdz šim izteikti

nebija manāma, jo mūsu sabiedrība bijusi tāda gana solidāra, rūpējoties vienam par otru un atbalstot.

Un lielā mērā kompensējot kādus valstī trūkstošus mehānismus,” norāda sociālantropoloģe Aivita Putniņa.

Antropoloģijas studentu veiktie pētījumi par rūpēm Covid-19 laikā atklājuši interesantu niansi. Latvijā cilvēkiem ārkārtīgi patīk rūpēties par citiem cilvēkiem, bet šīs rūpes parasti ierobežo viņu vēlme to darīt pēc sava ieskata.

Respektīvi, cilvēks grib justies labi rūpējoties, viņu mazāk interesē tas cilvēks, par kuru viņš rūpējas.

“Tad mēs arī dzirdējām tādus anekdotiskus gadījumus, kad cilvēks staigā un meklē, kur viņš varētu pielikt savu roku un rūpēties, un neviens visā pagastā negrib, lai par viņiem rūpējas. Un tad veidojas tāda zināma asimetrija, un tādā ziņā šī te aktīvā pozīcija pret masku valkāšanu arī vietumis ir saistīta ar ļoti tiešām rūpēm, bet tādām varbūt nedaudz virspusējām. Kas ir arī saistītas ar to manu priekšstatu, cik tālu es gribētu rūpēties un kāda ir mana individuālā izvēle visā šajā rūpju klāstā, kas man varētu būt pieejams,” teic sociālantropoloģe.

Lai vai kā, pandēmija un masku valkāšana ir liels pārbaudījums visai pasaulei. Un šis tomēr ir tas gadījums, kad sabiedrības intereses stāv pāri indivīdu ērtībām un nosacītai brīvībai.