Huans Pudžols Garsija: Otrā pasaules kara spiegs pašmācības ceļā

Huans Pudžols Garsija

FOTO: Wikimedia Commons

Pēc Otrā pasaules kara “MI5” spiegs Huans Pudžols Garsija inscenēja savu nāvi un spēja “būt miris” 36 gadus. Tomēr viņa dzīvesstāsts pirms "nāves" ir vēl interesantāks.

Kā vēstīts vietnē "History", Pudžols bija Spānijas pilsoņu kara veterāns un izjuta dziļu riebumu pret totalitārismu. Kad Lielbritānija sāka karot ar Vāciju 1939. gadā, viņš nolēma iestāties britu armijā un spiegot Vācijā Lielbritānijas labā. Viņš bija tik apņēmības pilns, ka nelikās mierā pat pēc tam, kad britu virsnieki noraidīja viņa priekšlikumu kļūt par spiegu, jo viņam nebija nekādu sakaru. Lai panāktu savu, viņš izgudroja īpašu plānu. 

Izliekoties par ierēdni no Spānijas, kurš dodas uz Londonu, Pudžols Madridē iepazinās ar nacistiem un paziņoja, ka vēlas spiegot Lielbritānijā Vācijas labā. Pēc tam viņš sāka sūtīt nacistiem safabricētu informāciju, kas, kā domāja nacisti, nāca no Londonas, tomēr patiesībā bija sagudrota turpat Lisabonā vai Madridē. Beigu beigās Pudžols bija kļuvis par dubultaģentu, par kuru Lielbritānijai nebija ne jausmas. 

Lai arī Pudžols Vācijai sūtīja safabricētu informāciju, viņš mēdza izmantot arī patiesus faktus, lai liktu šai informācijai izskatīties leģitīmai. 

“Viņš tiešām vāca tāda veida faktus no dažādām enciklopēdijām un pat reklāmām un plakātiem, kurus redzēja uz ielām. Lai arī viņš bija pilnīgs amatieris, viņš spēja pietiekami labi izveidot savu portfolio, lai beidzot varētu vērsties pie britiem,” komentēja vēsturnieks un rakstnieks Stīvens Teltijs. 

Protams, nevarētu teikt, ka viņš nekad nekļūdījās. Lielbritānijas izlūkošanas aģentūra “MI5” savā mājaslapā min, ka Pudžols reiz teica vāciešiem, ka, apciemojot Glāzgovu Skotijā, viņš esot “saticis vīrus, kas izdarītu visu par litru vīna”. Par laimi, vācieši nepiefiksēja, ka Pudžolam vīna vietā vajadzēja teikt alus, jo Skotijas pirmais vīns tika uzskatīts par pilnīgi nedzeramu. 

1942. gadā Pudžols vērsās britu varasiestādēs, lai kļūtu par dubultaģentu un vispār parādītu, ka viņš patiesībā jau tāds ir. Tiesa, britu aģenti jau bija noskaidrojuši, ka kāds slepens spiegs no Portugāles un Spānijas vāciešiem sūta informāciju, tomēr neatskārta, ka tas bija Pudžols. Kad viss tapa skaidrs, viņš tika uzaicināts darboties “MI5” rindās. 

Nacisti visu kara laiku turpināja uzskatīt, ka Pudžols ir ārkārtīgi svarīgs spiegs, un nekad neatklāja to, ka viņš darbojas kā dubultaģents, par spīti tam, ka liela daļa no viņa piegādātās informācijas nebija patiesa. 

“Es domāju, vācieši uzskatīja, ka neviens nevarētu viltot tādu daudzumu informācijas un tik dažādas personības,” stāstīja Teltijs, atsaucoties uz Pudžola izgudrotajiem 27 spiegiem, kas viņam palīdz. 

Savā slavenākajā maldināšanas gājienā Pudžols nacistiem paziņoja, ka jaunumi par plānoto Normandijas invāziju nav patiesi. Protams, tā nebija taisnība, tāpēc beigu beigās nacisti nebija gatavi sabiedroto veiksmīgajai “D-dienas” invāzijai. 

Pēc kara beigām 1945. gadā Pudžols turpināja strādāt “MI5” labā, lai noskaidrotu, vai Vācijai ir kādi plāni atdzimt sava veida “ceturtajā reihā”. Pēc tam Pudžols gribēja tikt ārā no Eiropas un tikt vaļā no savām atmiņām par karu, tāpēc viņš pārcēlās uz Venecuēlu. Tomēr tāpēc, ka daudzi nacisti arī bija izvēlējušies Venecuēlu par savu patvēruma vietu, Pudžols izdomāja, ka labāk būtu, ja visi domātu, ka viņš ir miris. 

Huans Pudžols Garsija

FOTO: Wikimedia Commons

1948. gadā viņš pazvanīja savai “MI5” kontaktpersonai Tomijam Harisam un lika viņam visiem pavēstīt, ka viņš, Pudžols, Angolā miris no malārijas. Hariss ar organizācijas palīdzību izplatīja šīs ziņas, un gadu vēlāk Lielbritānijas vēstnieks Spānijai oficiāli paziņoja, ka Pudžols ir miris. Šīs ziņas sasniedza arī Pudžola pirmo sievu un bērnus Spānijā. Tikmēr Pudžols Venecuēlā uzaudzēja bārdu, uzlika brilles un sāka jaunu dzīvi. 

Pudžols savu noslēpumu spēja saglabāt līdz 1980. gadiem, kad britu rakstnieks Naidžels Vests, kurš pētīja Pudžola dzīvi, izvirzīja teoriju, ka viņš patiesībā nav miris. Vests atrada Pudžolu, kurš beigu beigās pats paziņoja, ka tā ir taisnība – viņš inscenējis savu nāvi. 

Pudžols atgriezās Eiropā pie savas bijušās sievas, kura vienmēr bija ticējusi, ka viņš ir dzīvs, kamēr bērni uzskatīja, ka tās ir muļķības. 

Otro un pēdējo reizi viņš nomira 1988. gadā, tomēr pirms tam kopā ar Vestu paspēja sarakstīt grāmatu par savu dzīvi. 

Teltijs saka, ka Pudžolam nevajadzēja tik ilgi uzturēt ilūziju par savu nāvi. Visticamāk, viņš drošībā no nacistiem būtu jau 1960. gados. Teltijs domā, ka Pudžols kaunējās, ka nebija spējis pēc kara Venecuēlā izveidot veiksmīgu karjeru, tāpēc turpināja slēpties.

Uz augšu
Back