"Mansards" izdod Lalitas Muižnieces grāmatu "Pēdas. Melita Rīgā"

Lalita Muižniece 1974. gadā

FOTO: Publicitātes foto/apgāds «Mansards»

Apgāds "Mansards" laidis klajā trimdas autores Lalitas Muižnieces (1935) grāmatu "Pēdas. Melita Rīgā", kurā iekļauti stāsti, kas tapuši septiņdesmitajos gados. 

Dzejniece un valodniece Lalita Muižniece dzimusi dzejnieces Rūtas Skujiņas un rakstnieka Jūlija Lāča ģimenē. Publicējusi dzejoļu krājumu “Žuburu rota” (1970) un dzejlapu “Rikšiem ziloni es palaidu” (1975), populārzinātniskus darbus un pasaku bērniem. Lielāko mūža daļu pavadījusi Amerikā, šobrīd dzīvo Rīgā un augustā nosvinēja 85 gadu jubileju. Jaunā grāmata iekļauj divus prozas darbus: emocionālās “Pēdas” par liktenīgo 1941.–1945. gadu un sirreālo iespaidu stāstu par viesošanos Latvijā 1974. gadā “Melita Rīgā”. Pirmo reizi abi darbi apkopoti vienā grāmatā.

Lalita Muižniece grāmatas ievadā raksta: "Abus darbus uzrakstīju apmēram vienā laikā – “Pēdas” 1974. un “Melitu Rīgā” 1975. gadā. “Pēdas”, kuŗu darbība risinās no 1941. gada janvāŗa līdz 1945. gada maijam, prātā rosījās ilgi, gadiem. Man dažreiz vaicā, kādēļ nerakstīju cilvēku īstos vārdus, kaut grāmatā minētie tēli visi ir dzīvojuši un aprakstītos notikumus piedzīvojuši. Gribēju, lai stāstu neuztvertu kā tikai vienas konkrētas ģimenes likteni, bet tajā justu laikmeta cietsirdību un jucekli jebkuŗa bērna skatījumā. Vai tas ir izdevies, lai spriež lasītāji. “Melitu Rīgā” toties uzrakstīju gandrīz vai vienā elpas vilcienā. Dzīvojām ASV. 1974. gadā jutu, ka ir laiks aizvest abus mūsu jau pusaudža vecuma bērnus uz Latviju, lai viņi pieredzētu, ka Latvija nav tikai vecāku un vecvecāku, latviešu skolas skolotāju izdomāta vieta, bet ir reāla zeme, kur dzīvo mūsu tuvi radi un citi labi cilvēki."

“Pēdas. Melita Rīgā”

FOTO: Publicitātes foto/apgāds «Mansards»

Lalitas Muižnieces interešu lokā ir latviešu dzeja, kas tapusi gan trimdā, gan Latvijā, un folklora, tautasdziesmu metrikas jautājumi un fonoloģija. 1981. gadā Mičiganas universitātē viņa ieguvusi doktores grādu lingvistikā par disertāciju “Linguistic Analysis of Latvian Death and Burial Folk Songs” (“Latviešu miršanas un bēru dziesmu lingvistiskā analīze”).

Kopš 1970. gada Lalita Muižniece bijusi mācībspēks Rietummičiganas universitātē Kalamazū Mičiganā, kur kopā ar profesoru Jāzepu Leli izstrādājusi jaunas un modernas latviešu valodas mācīšanas metodes ārpus Latvijas dzīvojošiem studentiem; 1980. gadā izveidojusi akreditētu Latviešu studiju programmu. Strādājusi trimdas žurnālu “Jaunā Gaita”, “Mazputniņš” un “Mēs”, kā arī apgāda “Ceļinieks” latviešu klasiķu mazgrāmatiņu sērijas redakcijās.

No 1993. līdz 2004. gadam lasījusi lekcijas  par latviešu tautasdziesmu valodu un trimdas dzeju Latvijas Universitātē un Latvijas Kultūras akadēmijā.

Izdevumu papildina plašs pētnieces Baibas Krogzemes-Mosgordas pēcvārds un fotogrāfijas no Lalitas Muižnieces arhīva. Uz grāmatas vāka – Jura Poiša foto no Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājuma. Grāmatas izdošanu atbalstījis Amerikas Latviešu apvienības Kultūras fonds.

Uz augšu
Back