Lai gan būvniecības atkritumu pārstrāde Latvijā notiek un aktivitāte šajā jomā pēdējā laikā ir krietni augusi, sistēmā ir vēl daudz vietas uzlabojumiem – gan praktiskiem un ekonomiskiem, gan filozofiskiem, norāda Būvmateriālu ražotāju asociācijas (BRA) izpilddirektors Leonīds Jākobsons.
Galvenie būvniecības atkritumu radītāji ir būvnieki un novecojušas būvmateriālu ražotnes. Ar ražotājiem situācija arvien uzlabojas, bet būvniecības sektorā mēdz būt pat vairāki apsvērumi, kuru dēļ uzņēmēji un privātpersonas nereti meklē bezmaksas ceļus, kā atbrīvoties no būvgružiem, un tieši viņi visbiežāk būvgružus ved uz mežu vai kādu nelegālu izgāztuvi.
Būvmateriālu ražotāju vidū galvenais dzinējspēks, kas veicina būvniecības atkritumu pārstrādi, ir nepieciešamība taupīt resursus un enerģiju, kā arī mazināt piesārņojumu. Šie apsvērumi un arī Eiropas regulas daudziem uzņēmumiem liek meklēt risinājumus, kas rezultātā būtu draudzīgi gan uzņēmuma maciņam, gan arī videi.
“Šodien visas modernās būvmateriālu ražotnes ir praktiski bāzētas uz bezatlikumu tehnoloģiju.
Agrāk pie katras rūpnīcas, kas ražoja betonu vai gāzbetonu, bija kaudzēm materiālu, kas bija lieki vai nelikvīdi un kurus vai nu vienkārši krāva kaudzē, vai pārdeva, un pēc tiem bija pat lielāks pieprasījums nekā pēc labiem materiāliem. Tie vienkārši bija lētāki. Šodien praktiski visas modernās tehnoloģijas ir tādas, kur viss, kas paliek pāri, tiek otrreiz izmantots vai nu tā paša, vai cita materiāla ražošanā,” skaidro Leonīds Jākobsons.
Kā labos piemērus Leonīds Jākobsons min vairākus ražotājus, piemēram, “Schwenk” rūpnīcu, kas cementa ražošanā izmanto pelnus, “Sakret” praksi ēku apdares materiālos izmantot pārstrādātu logu stiklu. Ir vairākas ražotnes, kurās visus atlikumus un atgriezumus savāc un izmanto jaunu produktu ražošanā, piemēram, “Tenax”, “Bauroc”, “Evopipes” un citas rūpnīcas.
Būvmateriālu ražotāju asociācijas priekšstāvis uzsver, ka ražotājiem tas ir arī prestiža jautājums: “Ja kaut kur parādītos informācija, ka kāds no uzņēmuma savus atkritumus ir kaut kur nelietderīgi izlietojis, izbēris karjerā vai mežā, tie būtu daudz sāpīgāki zaudējumi nekā ražošanas izdevumi.”
Tomēr Latvijā kopš padomju laikiem joprojām turpina darboties arī novecojušas ražotnes, kuras cenšas ietaupīt naudu uz būvgružu utilizācijas rēķina un savus ražošanas atlikumus mēģina kaut kur nobēdzināt, tādējādi arī graujot visu kopējo konkurenci nozarē.
“Mūsu asociācijas biedri ir arī karjeru izstrādātāji, un tad atklājas, ka
ir karjeri, kuros ir nelikumīgi izraktas šķembas vai smiltis, un, lai neredzētu, ka tur kaut kas ir izrakts, vietā tiek iebērti kaut kādi būvgruži un uzbērtas pa virsu smiltis,
it kā tur nekas nebūtu bijis,” nozares aizkulises atklāj Leonīds Jākobsons.
Būvmateriālu ražotāju asociācija uzsver, ka tā ļoti asi vēršas pret šādiem gadījumiem un par tiem informē arī Valsts vides dienestu, taču atbildīgās institūcijas ne vienmēr spēj efektīvi reaģēt uz šādiem gadījumiem. “Jāsaka godīgi, ka likumdošanas akti mums ir tīri labi, bet jautājums ir par to ievērošanu un sekošanu tam, lai prasības tiek ievērotas,” atzīst BRA vadītājs.
Liela nozīme vides sargāšanā ir arī sabiedrības nostājai:
“Būtu svarīgi, lai cilvēki, kas redz būvgružu izbēršanu mežā, karjeros vai jebkurā citā tam neparedzētā vietā, nevis paiet garām, bet reaģē un ziņo.
Ir svarīgi, lai mēs paši sev neradītu apstākļus, kuros mums pašiem būtu grūti un nepatīkami dzīvot mūsu zemē,” mudina asociācijas izpilddirektors.
Runājot par tādu būvgružu pārstrādi, kas radušies, piemēram, nojaucot ēkas, Leonīds Jākobsons norāda, ka šeit lielākā problēma ir tā, ka jebkurus radušos atkritumus būtu nepieciešams sadalīt pa sastāvdaļām. Būvniecības atkritumus sašķirojot atsevišķi stiklā, metālā, kokā, plastmasā, betona šķembās un līdzīgās frakcijās, katru no tām atsevišķi var izmantot atkārtoti būvmateriālu ražošanā.
Piemēram, vides pakalpojumu uzņēmuma “Clean R” būvniecības atkritumu šķirošanas un pārstrādes centrā “Nomales”, kas septembra nogalē atklāts Stopiņu novada Rumbulā, iespējams atdalīt šķembas no smiltīm, iegūstot smiltis, kas uzreiz ir derīgas klāšanai un zāliena sēšanai, un šķembas, kuras iespējams izmantot ceļu izstrādē un citur.
Lielākās grūtības būvgružu pārstrādē rada būvniecībā izmantotās ķīmiskās vielas, kuras ir grūti, ja ne neiespējami, atdalīt un kuras var visvairāk ietekmēt dabu un cilvēku.
Vissarežģītākie ir gadījumi, kad jātiek galā ar nesašķirotu būvgružu kaudzi.
Jākobsons min divus aspektus, kāpēc būvgružu pārstrāde neattīstās tik strauji kā gribētos. Pirmkārt, Latvijā trūkst pārstrādei derīgu izejvielu, kas varētu nodrošināt rūpnīcām pietiekamu noslodzi, un, otrkārt, jebkurš ražošanas process, kurā tiek izmantotas otrreizējas izejvielas, ir dārgāks nekā tad, ja tiek ņemti jau gatavi izejmateriāli – pat ja tas nozīmē vēl vairāk rakt karjerus un cirst kokus.
“Ja tāds būtu lielāks komplekss, kas jānojauc, piemēram, daļa ēku, kas celtas padomju laikā, tad tas atmaksātos,” spriež Leonīds Jākobsons, atgādinot Maskavas pieredzi, kur masveidā tika nojauktas tā sauktās hruščovkas, kas savu laiku nokalpojušas. Īstenojot šo projektu, speciāli tika iegādātas iekārtas, kas drupināja betonu un šķembas, un “hruščovku” nojaukšana šīm rūpnīcām nodrošināja darbu vairākiem gadiem, līdz ar to šādas investīcijas atmaksājās un deva pozitīvu rezultātu.
Būvmateriālu ražotāju asociācijas izpilddirektors uzskata, ka Latvijai vajadzētu kooperēties ar kaimiņvalstu ražotājiem, jo būvmateriālu tirgū valda spēcīga konkurence. Nereti apjoms, ko katra ražotne var saražot, ir lielāks nekā pieprasījums pēc tiem, tāpēc faktiski neviena rūpnīca nestrādā ar pilnu jaudu.
“Vieglāk ir kaut ko saražot nekā notirgot,” atzīmē BRA vadītājs.
Vienlaikus Leonīds Jākobsons negatīvi vērtē iespēju potenciālām būvgružu šķirošanas rūpnīcām izejmateriālus ievest no kaimiņvalstīm, jo, pirmkārt, imports sadārdzinātu otrreizējās pārstrādes izejvielas un, otrkārt, “tas morāli laikam labi neizklausītos, ja mums vestu citu valstu atkritumus, lai mēs to varētu pārstrādāt.”
Turklāt joprojām jāņem vērā arī pieprasījums: “Ražotājs var iestāties par zaļo pieeju un ražot būvmateriālus no otrreiz izmantotiem materiāliem, taču patērētājs izvēlēsies lētāko, kas ražots no nulles,” atzīmē Leonīds Jākobsons, akcentējot, ka būtisks darbs jāgulda sabiedrības izpratnes celšanā par aprites ekonomiku, zaļu dzīvošanu un otrreizēju materiālu izmantošanu vietās, kur tas iespējams. Viņš gan arī piebilst, ka visā aprites ekonomikas ieviešanas jomā un otrreizējā būvniecības atkritumu pārstrādē šis varētu būt tas grūtākais moments.
Grūtākais būvgružu pārstrādē ir sašķirot un savākt otrreizējai pārstrādei derīgos materiālus.
Metāla kausētāji ir gatavi paši braukt un savākt materiālus, jo viņiem tas ir izdevīgi, bet būvgružu šķirošana un savākšana ir krietni laikietilpīgāks un dārgāks process visām iesaistītajām pusēm.
Kā piemēru viņš min situāciju, kad privātpersonai, nojaucot savā īpašumā esošu šķūni, šīfera jumta utilizācija izmaksājusi ap 700 eiro. “Lai nebūtu lieki jāmaksā, cilvēki mēģina kaut ko nobēdzināt, un tas pamatā nav dabai draudzīgi,” skaidro Leonīds Jākobsons. “Svarīga lieta ir arī cilvēku apziņa - mēs ne visi esam zaļi domājoši. Domājam par šodienu, nevis par to, ko mēs atstāsim pēc sevis. Un varbūt šis ir tas faktors, kas visvairāk iedarbojas uz cilvēku domāšanu, – mums jāpārstāj domāt tikai par šodienu un jāpārstāj dzīvot tikai šodienai,” atzina BRA pārstāvis.
Lai veicinātu būvgružu otrreizēju pārstrādi, būtu nepieciešams valsts atbalsts, kas ļautu nodrošināt atvieglojumus godprātīgiem būvētājiem,
tomēr Leonīds Jākobsons ir skeptisks par šāda scenārija īstenošanos dzīvē. “Diemžēl mums tie jautājumi ne tik ātri risinās. Piemēram, ar tām pašām PET pudelēm - cik mums gadus vajadzēja risināt šo jautājumu, lai cilvēkiem būtu izdevīgi nodot savus atkritumus un par to pat iegūtu kaut kādu samaksu? Tas nav tik vienkārši, un ar to ir jārēķinās,” atzīmē Būvmateriālu ražotāju asociācijas pārstāvis.
