Ģimene un dzimta ir ļoti seni vārdi. Mēdz pat teikt, ka dzimta ir spilgtākā kultūras parādība, tāpēc tai ir nepieciešamas identitātes zīmes. Un te sākas stāsts par dzimtas ģerboņiem, kas ir spēcīgākā piederības zīme un dzimtai piešķir sava veida mūžību. Turklāt ģerboņi nebūt nav vēsture - tie patiešām turpina dzīvot mūsdienās un arī tiek radīti no jauna! 

Lai uzzinātu vairāk par to visu un arī par tikko izdoto grāmatu "Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā", intervējām grāmatas līdzautori un izdevuma projekta vadītāju Jekaterinu Belokoņu. 

"Mūsu dzimta ir mūsu aizmugure. Tā ir vēsture un pagātne. Ģimene ir tagadne un bērni - mūsu nākotne. Kā šo laika joslu apvienot un kā to caurvīt? Ģerbonis ļoti labi kalpo, tas uzņemas šo lomu sasaistīt, iesūkt sevī visu enerģiju, sāpes, mīlestību un saglabāt to," īsumā par ģerboņiem izsakās mūsu sarunas varone, turot rokās tikko iznākušo grāmatu, kas ir fantastiska dāvana Latvijai 102. dzimšanas dienā. Kā tā tapa?

Visam ir sākums. Kur dzima ideja, ka jums jāķeras klāt šādam, nebaidīšos teikt, dziļi pētnieciskam un disciplinētam darbam? Kas bija dzenulis, ka jātop grāmatai?

Par ideju veidot izdevumu, kas cildinātu īstas pamatvērtības – ģimeni, piederību savai zemei un saknēm, līdzcilvēku mīlestību – es uzzināju 2017. gada beigās, kad mans vīrs Valērijs (Baltic International Bank galvenais akcionārs, - red.) kādu vakaru atnesa mājās mapi ar izdevuma koncepcijas uzmetumu. Viņš bija ticies ar mākslas zinātnieci Ramonu Umbliju, kuru bija uzrunājis, lai kopīgi attīstītu šo ideju par izdevuma veidošanu. Tā es pirmoreiz satuvinājos ar tādu vēstures apakšnozari kā heraldika.

Heraldika ir vēstures palīgdisciplīna, kas pēta ģerboņus kā vēstures avotu. Kā zinātnes disciplīna ar reglamentētu metodoloģiju, struktūru un terminoloģiju heraldika izveidojās XIX gadsimta otrajā pusē.

Ir teorētiskā heraldika, kas pēta ģerboņu vēsturi, to veidošanas un lietošanas noteikumus un terminoloģiju, un ir lietišķā heraldika jeb ģerboņu veidošana, kas nodarbojas ar ģerboņu veidošanu un attēlošanu atbilstoši heraldikas noteikumiem.

Pēc pāris mēnešiem šī mape tā arī gulēja neaiztikta. Kad es painteresējos, kāpēc lieta nevirzās uz priekšu, Valērijs atbildēja, ka nezinot, kam viņš varētu šo projektu uzticēt. Šie vārdi bija liktenīgi. Jau nākamajā dienā es sarunāju tikšanos ar Ramonu, lai ķertos pie darba.

Atceros, cik uztraukusies biju, pirmoreiz tiekoties ar Ramonu. Esmu parasts cilvēks – ne ļoti zinošs vēsturē, nedz arī mākslā. Tomēr man bija milzīga vēlme būt blakus un strādāt līdzās tādiem cilvēkiem kā Laimonis Šēnbergs, Daina Teters, Imants Lancmanis, Armands Vijups un vērot viņu zināšanu jaudu. Tas lika man pārvarēt savas iekšējas bailes un ļauties interesantam piedzīvojumam.

Izdevuma tapšanas sākums bija šāds. Tomēr kopumā es domāju, ka viss sākās jau krietni agrāk – jau īsi pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas, kad mans vīrs sāka atbalstīt grāmatu izdošanu Latvijā. Tolaik Latvijas literatūra cīnījās par izdzīvošanu.

Kas būtu domājis, ka pēc 29 gadiem par izdzīvošanu cīnīsies klasiskās ģimeniskās vērtības un ka grāmatu radīšana būs viens no veidiem, kā rosināt to saglabāšanu!?

6

Kādas jums bija attiecības ar vēsturi bērnībā un skolas laikā? Vai visu laiku sevī esat jutusi interesi par mūsu saknēm un tautas izcelsmi?

Jebkuram cilvēkam attiecības ar vēsturi, apzināti vai neapzināti, sāk veidoties mājās, ģimenē. Būdami bērni, mēs vaicājam savām vecmammām un vectēviem par viņiem pašiem – ko viņi ir darījuši, kur dzīvojuši, kur strādājuši, mācījušies, sapņojuši? Tas turpinās ar kopīgiem svētkiem, sarunām pie galda, tradīciju veidošanos. Tā sākumā iepazīstot savu ģimeni, senčus, mums veidojas interese arī par apkārtējo pasauli un, protams, par savas tautas vēsturi.

Es augu ļoti draudzīgā un mīlošā ģimenē. Manas mātes saknes sakņojas Latvijā, Latgalē. Bet tēva – Krievijā, Arhangeļskā. Atceros, ka bērnībā mūsu māja bija pilna ar radiem no vienas vai no otras puses. Šobrīd man tā visa ļoti pietrūkst, jo tagad es daudz apzinātāk varētu visu piefiksēt, bet daudzi ir jau aizgājuši.

Ja par skolu, tad to es beidzu ar diezgan vispārēju vēstures zināšanu bāzi, ko prasīja mācību programma. Tomēr mani vienmēr ir vilinājušas gan jaunas vietas, gan izcili cilvēki, viņu darbi, citu valstu tradīcijas un dzīvesveids.

Vēsturi var apgūt dažādi. Es pat teiktu, ka mums vēsture ir jāaudzina un jākopj pašiem. Tā ir viena no jomām, kur zināšanu nevar būt par daudz.

6

Pasauli uztveru vizuāli, atceros lietas caur piedzīvotām emocijām. Daudz par vēstures vērtības saglabāšanu esmu apguvusi, jau strādājot pie konkrētiem projektiem – vēsturisko ēku rekonstrukcijas, grāmatu izdošanas, dažādu projektu vadīšanas u.c. Katras valsts vēsture balstīta uz faktiem, un, protams, šie fakti jādara plaši zināmi – ne tikai skolas solos, bet caur dažādiem kultūrvēsturiskiem projektiem un kampaņām. Šādi tiek kopta arī piederība valstij – gan emocionālā, gan ideoloģiskā.

Kāpēc ģerbonis? Vai pašai jums ir savs dzimtas ģerboņu stāsts? Pastāstiet par to.

Jā, Belokoņu dzimtai ir savs ģerbonis. Mans vīrs kā dzimtas dibinātājs ir reģistrējis ģerboni 2011. gadā. Ģerboņa autors ir izcilais dizaingrafiķis Laimonis Šēnbergs.

FOTO: Publicitātes foto

Mums ir tā saucamais “runājošais ģerbonis”*, jo tā centrālais elements, kā var nojaust, ir zirgs. Vairoga augšējā labajā stūrī ir zelta saule ar 16 stariem – tas simbolizē 2 astotniekus jeb 2 bezgalības zīmes, sievieti un vīrieti. Vairogu rotā tēraudpelēka smailķivere ar sarkanu-sudraba grīsti (vainagu). Kleinodā attēlota izaugoša zelta saule. To visu papildina dekoratīvi ģerboņa elementi – lambrekeni – sarkanā un sudraba krāsā. Mūsu dzimtas devīze ir Omnia tempus habent, kas nozīmē “visam savs laiks”.

FOTO: Publicitātes foto

Divarpus gadu ilgs darbs. Vai ar to bijāt rēķinājusies, vai tomēr tas laiks izvērtās citādāks nekā domājāt?

Es tiešām ticu, ka visam, kas notiek, ir savs laiks. Ļoti zīmīgi, ka šis izdevums ir iznācis tieši tagad – kad pasaulē notiek milzu vērtību transformācija.

Draudzība tiek aizstāta ar lielīšanos, palīdzība – ar alkatību, cilvēka identitāte – ar sociālo lomu, pašapziņa – ar pielāgošanos.

Nupat mēs vērojam, ka publiskajā telpā ģimenes jēdziens un būtība tiek likta zem sitiena.  Sabiedrība tiek sašķelta, spriežot, kas ietilpst un kas neietilpst ģimenes definīcijā.

6

Izdevuma nākšana klajā, īpaši tagad, ir apliecinājums un atgādinājums tam, kas ir pamatu pamats.

Ja atskatāmies uz to laiku, kad sākām darbu pie projekta, tad, protams, sagatavošanas un plānošanas periods bija gana ilgs. 7 mēnešus mēs tāmējām, plānojām projekta gaitu un termiņus, komunicējām ar dzimtām. Jā, mēs no paša sākumā apzinājāmies, ka ātri un viegli nebūs.

Jo tikai ģerboņu heraldisko aprakstu jeb “blazonējuma” tulkošana prasīja gadu ilgu darbu. Tas bija viens no šā izdevuma pirmās daļas sarežģītākajiem izaicinājumiem.

6

Tomēr mēs mērķtiecīgi gājām, lai pabeigtu šo izdevumu uz 2020. gada valsts svētkiem, un mums tas ir izdevies.

Ģerboņa veidošana ir sava veidā trīsvienība: mākslinieks – ģerboņa īpašnieks – heraldikas komisija.

6

Projekta vadīšana arī ir trīsvienība: ir projekta iniciators – projekta īstenotāji – un Dieva jeb Augstāka spēka klātesamība. Ne vienmēr mēs spējam izskaidrot notiekošos procesus, bet ir svarīgi ļauties un uzticēties tam spēkam, kas mūs vada. Es ticu, ka ar Dieva palīdzību mums izdevies nonākt pie izcila rezultāta.

Kas bija vissarežģītākais šajā visā un kas vispatīkamākais kā medusmaize?

Man kā projekta vadītājai visgrūtākie brīži bija, kad mūsu starpā veidojās radošās domstarpības par vizuālo noformējumu – grāmatas izmēru, vāku, burtu lielumu, lapu izklājumu utt. Katram redkolēģijas dalībniekam bija savs neapšaubāms arguments, kā būtu jāveido šis vai tas. No otras puses, tas ir ļoti labi, jo tikai diskusijās var atklāties patiesība.

Brīžiem man bija jāuzdrošinās un jāpieņem lēmumi. Tā ir milzīga atbildība – pielikt gala punktu kādā no jautājumiem, bet man ir arī milzīgs gandarījums par to, ka to spēju.

6

Medusmaize man ir Ramonas Umblijas novērtējums. Viņas klātbūtnē es nekautrējos kaut ko nezināt, tieši otrādi, man ir bijusi milzu interese izzināt, saprast, ieteikt, iemācīties. Mums ir izveidojusies paaudžu savienība, kurā esam atradušas veidu, ka efektīvi sastrādāties, uzklausīt viena otru, atbalstīt un virzīties uz priekšu.

Protams, tagad saņemt pateicības vārdus no pašām dzimtām arī ir neizsakāms prieks.

6

60 īsie stāsti atklāj saknes, no kurām ģerbonis izaudzis. Kurš stāsts pašu aizkustināja visdziļāk? 

Man būtu grūti izcelt kādu vienu stāstu. Tie ir unikāli katrs savā veidā, visi ir ļoti aizkustinoši.

Šo grāmatu nevar lasīt kā romānu vai detektīvu. Izlasot vienu stāstu, vajag apstāties, izlaist to caur sevi. Tas liek aizdomāties par savu dzīvi, tās vērtību.

6

Tas liek apskatītes uz to, kas mums pieder, pārvērtēt un novērtēt spēju dzīvot tādā valstī, kurā šobrīd dzīvojam.

Ir izdotas divas grāmatas – kas abās ir atšķirīgs?

Divas grāmatas veido kopumu, un tās nav atdalāmas viena no otras. Tomēr viena būtiska atšķirība starp abām ir – tā ir valoda. Pirmā grāmata ir ļoti zinātniski teorētiska, līdz ar to valoda ir konkrēta un precīza, terminiem bagāta un ne visiem uzreiz saprotama. Tā prasa iedziļināšanos. Otrā grāmata ir dzīva, jūtām un emocijām bagāta. To lasot, veidojas sajūta par viesošanos 60 dažādās vietās, it kā katrā no tām būtu pašķirstīts fotoalbums.

Kāds ir galvenais grāmatas lasītājs? Skaidrs, ka grāmatas nonāks pie dzimtu pārstāvjiem, kā ar pārējiem interesentiem?

Vispirms tas ir cilvēks, kurš interesējas par Latvijas valsts vēsturi. Vēsturi veido cilvēki, un caur viņu stāstiem, veiksmēm un pārdzīvojumiem, uzplaukumiem un zaudējumiem mēs izprotam ne tikai vēsturi, bet arī dzīves un dzīvības nozīmi katras noteiktas valsts veidošanas un attīstīšanas posmā.

Es domāju, šo izdevumu noteikti pelnīti novērtēs jebkurš izglītots cilvēks, kā arī savas nozares profesionāļi – vēsturnieki, mākslinieki, zinātnieki, rakstnieki.

6

Izdevums varētu būt ļoti saistošs arī tiem, kuri ir aizdomājušies par savu nākotni, un arī tiem, kuri ir aizdomājušies par ģerboņa izveidi, bet nevar vēl pieņemt gala lēmumu tā radīšanai. Ceru, ka, iepazīstoties ar šo izdevumu, šādām ģimenēm lēmumus pieņemt būs vieglāk.

FOTO: Publicitātes foto

Relīzē minēts, ka pienesumu devusi arī mūsu eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Kāds tas bija?

Iedrošinājums. Cilvēcisks, pārliecinošs un ļoti nepieciešams.

Cilvēkiem ir jāierauga citam citu, un Vaira Vīķe-Freiberga ir izcils piemērs daudziem no mums.

6

Kāpēc dzimtām ir nepieciešams ģerbonis?

Es teiktu, ka ģerbonis ir dzimtas vērtību glabātuve, seifs. Tas kalpo kā droša vieta vēstures par dzimtu iekodēšanai un saglābšanai nākamībai. Lai šo seifu atvērtu, ir jāizpēta un jāiepazīstas ar tā turētāja stāstu.

Radot ģerboni nākamībai, dzimta šajā simbolā iemūžina visu savu vienotības spēku.

Kā zināms, Latvijai ir savs oficiālais ģerbonis. Bet ja būtu iespēja radīt vēl vienu tieši no tautas likteņiem – kāds tas būtu jūsu skatījumā? Ieskicējiet, lūdzu, simbolus un kopskatu.

Ļoti interesants jautājums. Lasot dzimtu stāstus, es personīgi, redzu tajos trīs ļoti nozīmīgas vērtības: darbs, izglītība un Dievs. Es gan uzreiz nespēju iedomāties, kā to vizualizēt, bet, iespējams,

viens no simboliem, kas spētu to visu apvienot, ir latviešu dainas. Tajās ir ierakstīta mūsu dzīvesziņa, spēcīgs kods, kas ļauj mums kā tautai dzīvot gadsimtu griežos. Tajās ir ierakstīta mūsu tautas gudrība.

6

Tā kā mēs esam dziedošā un dejojošā tauta, es tajās saskatu arī dziedinošu spēku. Protams, arī saule – dzīvības un mūžīgās kustības simbols. Tā sargā dzimtu un nes Dieva svētību.

Tuvojas Latvijas dzimšanas diena - ko jūs novēlētu mūsu valstij?

Novēlu mīlestību uz Latviju, mīlestību vienam uz otru. Novēlu saglabāt gara spēku un veselo saprātu.

Lai Latvijā ir stipras ģimenes un dzimtas un lai mūsu kopīgais stāsts turpinās un kuplojas.

FOTO: Publicitātes foto