Neparasts iemesls, kādēļ Londonas debesskrāpjus būvē nestandarta formās

FOTO: Unsplash

Tie, kas ceļojuši uz Londonu, noteikti ir ievērojuši neparasto formu stikla debesskrāpjus, kas krietni atšķiras no Āzijas vai ASV augstceltnēm. Iemesls, kādēļ Londonā modernie debesskrāpji tiek būvēti savdabīgās formās, ir meklējams vēstures notikumos.  

Pirmie debesskrāpji sāka parādīties ASV – pašā 20. gadsimta sākumā lielākajās ASV pilsētās tapa greznas, pilīm līdzīgas celtnes. Savukārt jau 20. gadsimta vidū arhitektūras tendences krasi mainījās, un tolaik par modernām celtnēm uzskatīja kastes formas ēkas. Šajā laikā pirmie debesskrāpji parādījās arī Eiropas pusē jeb Padomju Savienībā – te visievērojamākā augstceltne bija Maskavas Valsts universitāte. Savukārt Londona atpalika debesskrāpju būvniecībā, un tikai 1980. gados tur tika uzceltas pirmās augstceltnes. Pirmā no tām bija 1981. gadā celtais “Tornis 42”, kas stiepās 183 metru augstumā. Nākamais ievērojamais debesskrāpis Lielbritānijas galvaspilsētā tapa 1991. gadā – tas bija 244 metrus augstais “One Canada Square” tornis.

FOTO: Unsplash

Krasas izmaiņas Londonas pilsētas ainavā sākās 2000. gados, un šie debesskrāpji pamatīgi atšķīrās no tiem, kas celti ASV, Āzijā vai Apvienotajos Arābu Emirātos. Katra no šīm ēkām izceļas ar savdabīgu formu, piemēram, kāds no debesskrāpjiem līdzinās siera rīvei, cits – piramīdai, bet trešais – cilindram. Pastāv vairāki iemesli, kādēļ Londonā netiek būvētas standarta celtnes.

Viens no iemesliem ir pilsētas galvenā arhitekta Pītera Rīsa vārds – viņš apgalvojis, ka parastās augstceltnes ir garlaicīgas un neinteresantas. Arhitekts ierosināja, ka pilsētai ir nepieciešama dažādība, proti, ēkām nevajadzētu imitēt vienai otru, bet savstarpēji atšķirties ar unikālu formu, tā kanālam “Cheddar” skaidro Londonas arhitekts Pīters Maurejs.

Tomēr vislielākā ietekme uz moderno ēku dizainu ir Svētā Pāvila katedrālei. Šī pirms 400 gadiem celtā baznīca ilgstoši ir bijusi Londonas augstākā celtne. Tā ir 111 metrus augsta un ilgus gadus bija dominējošais orientieris Lielbritānijas galvaspilsētas ainavā. 1889. gadā aiz Bekingemas pils tika uzcelta kāda 40 metrus augsta dzīvojamā ēka, kas aizsedza skatu uz skaisto katedrāli un pamatīgi sadusmoja karalieni Viktoriju. Šīs ēkas dēļ tika izstrādāts Londonas būvniecības akts, kas paģērēja, ka neviena jaunā ēka nedrīkst pārsniegt 24 metrus, tomēr arhitekti atrada veidu, kā apiet likumu, un būvēja 30 metrus augstas ēkas. Taču 1930. gadā dažas ēkas jau sāka pārsniegt 30 metru latiņu.

Svētā Pāvila katedrāle 1896. gadā

FOTO: Wikimedia Commons

Kad tika uzcelta Londonas Faradejas ēka, tās dizains saniknoja arhitektu Valteru Godfriju Alenu. Šī ēka bija augsta un masīva un aizsedza skatu uz katedrāli. Lai pārliecinātu citus arhitektus, viņš mākslīgi radīja attēlus, kuros līdzīgas ēkas ir “paceltas” nedaudz augstāk un aizsedz skatu uz vēsturisko celtni.  Pamatojoties uz Alena argumentiem, Londonas pašvaldība izstrādāja īpašu būvniecības politiku, kas aizliedz būvēt ēkas priekšā katedrālei. Regulas ietvaros tika izraudzīti astoņi skata koridori, no kuriem ir redzams katedrāles kupols. Tāpat regula paredz arī citu vēsturisku celtņu skata aizsardzību, piemēram, no Vestminsteras pils stiepjas vēl četri skata koridori.

Faradejas ēka

FOTO: Wikimedia Commons

1992. gadā leģendārais britu arhitekts Normans Fosters plānoja uzcelt pašā Londonas centrā kastes formas ēku, kas stieptos 386 metru augstumā, taču tas radīja bažas par skata aizsegšanu uz vēsturiskajām celtnēm, tādēļ tās augstums tika saīsināts uz 180 metriem un ēkai piešķīra savdabīgu gurķa formu. Tā bija pirmā jocīgās formas ēka pilsētā – šī neparastā forma tika radīta tamdēļ, lai ļautu vējam brīvi plūst garām ēkai un neradītu vējainus apstākļus uz ielas.

Nākamā ēka dīvainā ēka bija Londonas piramīda “The Shard”, kura tika samazināta gan augstumā, gan platumā, un tās fasādei tika izvēlēts gaišs, caurspīdīgs stikls, nevis tumšs, kā bija iecerēts, lai neapdraudētu skatu uz Svētā Pāvila katedrāli.

Fostera gurķa formas celtne un piramīda "The Shard"

FOTO: Unsplash

Visbūtiskāk katedrāles skata regulas ietekmēja “Siera rīves” torni, kam arī sākotnēji tika paredzēta kastes forma, taču arhitektiem nācās nogriezt ēku slīpi, lai tā netraucētu skatam uz vēsturisko celtni. Arī nākotnē ēku formas Lielbritānijas galvaspilsētā noteiks, tas, kādā veidā gar ēku ir saskatāms kāds no Londonas vēsturiskajiem orientieriem.

Uz augšu
Back