Viņu astoņus un četrus gadus vecie bērni uz lasīšanu nav jāmudina. Kā viņiem izdevies to panākt, lasi par Jekševicu-Krutovu ģimenes lasīšanas paradumiem rakstā, kas tapis speciāli TVNET, sadarbībā ar latviešu literatūras mecenāta “Baltic International Bank” iniciēto projektu “Bibliotēka”.

“Mēs nevaram sūdzēties par to, ka mūsu bērniem trūktu intereses par lasīšanu,”

stāstu sāk Jekševicu-Krutovu ģimenes mamma Baiba. “Pateicoties tētim Naurim, mums mājās grāmatu ir daudz un bērni arī izrāda interesi par tām.”

Ģimene atceras, ka lielāko motivāciju astoņus gadus vecajam dēlam Pēterim meklēt arvien jaunus tekstus sniegusi apzināšanās, ka lasītais kaut ko arī nozīmē! “Pēteris vienā mirklī uzķēra, ka nav jālasa tikai lasīšanas pēc – tikai tāpēc, ka ir jāiemācās lasīt. Viņš saprata, priekš kam tas ir vajadzīgs, ka tam ir arī kaut kāda jēga,” ar vieglu smaidu stāsta Baiba. “Kļuva interesanti. Radās attieksme “o, es varu izlasīt, saprast un pat kaut ko jaunu uzzināt! Man nav jāprasa tētim vai mammai – izlasi, pastāsti! Es pats varu paņemt grāmatu un uzzināt.”

Vecāki šo bērna interesi arī veicinājuši, parādot, kur un kā lasīšanu var lietot ikdienā, un rosinot Pēteri pašu sameklēt atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem, tās izlasot. Piemēram, situācijās, kad nopirkta jauna rotaļlieta, vecāki mudinājuši lasīt tās lietošanas instrukciju. “Ar lasīšanu var atrisināt daudz problēmu,” saka Baiba. “Var vienkārši ņemt un izlasīt, jo viss jau ir uzrakstīts. Tas viņam bija tāds liels atklājums. Viņš saprata, ka pat uz piena pakām kaut kas ir rakstīts, un sāka lasīt pārtikas produktu sastāvu. Protams, tas pakārtoja arī jautājumus par to, kas ir ogļhidrāti, kas ir  tauki un kas ar to ir domāts. Viņš mums ir tāds zinātnieku tips. Tad gan teicu – iesi skolā, tev tur visu iemācīs.”

Labs palīgs lasītprasmes apgūšanā bijušas arī lielās ielu zīmes. Tētis Nauris stāsta: “Ieraudzīja uzrakstu un jautā – kas tur rakstīts, nesaprotu. Pamazām sāka burtot pats, sāka saprast, un tad jau kļuva interesanti. Mums regulāri bija gadījumi, kad braucām pa ielu un Pēteris lasīja uzrakstus, kas gadījās pa ceļam.” Arī Baiba papildina ar stāstu par to, ka lasīšanu dēls esot mācījies, braucot tramvajā uz mūzikas skolu. “Ceļš aizņēma gandrīz stundu, tāpēc mums bija jāatrod interesanta nodarbe, lai nebūtu jāgarlaikojas.

Sākumā lasījām uzrakstus ceļa malās, pēc tam – mūzikas skolas mācību lapas ar uzdevumu tekstiem. Pēc šāda aptuveni mēnesi ilga regulāra darba Pēteris jau lasīja diezgan raiti.

Protams, būtisks nopelns šajā jomā bija arī bērnudārzam un pretimnākošām audzinātājām,” viņa atzīst.

Video: Jekševicu-Krutovu ģimene.

Kamēr četrus gadus vecā māsa Anna vēl mācās burtus un interesējas par bilžu grāmatām, Pēteris ir iestājies bibliotēkā – tas esot bijis nozīmīgs solis. Īpaši mīļa abiem bērniem esot omes bibliotēka laukos, kas mantota no viņas vecākiem. “Kā padomju laika inteliģences pārstāvjiem, viņu plauktā bija visas tajā laikā pieejamās grāmatas,” stāsta Baiba. “No savas bērnības atceros, ka šo grāmatu plauktu zināju no galvas. Atradu tajā visas nepieciešamās obligātās literatūras grāmatas. Ome gan ļoti saudzēja savu kolekciju, tādēļ ne visu man bija iespēja izlasīt. Tomēr līdz ar to tās ir saglabājušās labā kvalitātē līdz pat šodienai. Tagad tajā atrodu arī obligātās literatūras grāmatas Pēterim.”

No senajām grāmatām dēlu interesējot Nikolajs Nosova “Nezinītis Saules pilsētā”. “Šī grāmata pat mūsdienās ir zinātniskā fantastika – apbrīnojami! Tā ir īsta puišu grāmata,” Baiba dalās pārsteigumā.

Uz jautājumu, kā bērniem ieaudzināt mīlestību pret grāmatu, vecāki atbild: “Ir jālasa viņiem priekšā.”