Bijušais hārdroka apvienības "Monro" solists Jānis Bukums, iedvesmojoties no 2020. gada notikumiem, kopā ar savu grupu "Jānis Bukums" nule laidis klajā jaunu studijas albumu "7. dienas burvis". "Dziesmu skanējumu un vārdus ietekmējusi šā gada haotiskā enerģija un mirkļa sajūtas," viņš skaidro. Aicināju Jāni uz nelielu sarunu gan par jauno ierakstu, gan paša sajūtām un emocijām šajā nospriegotajā laikā.

Jaunā albuma pieteikumā runā par sazvērestību, cerību, nenoteiktību... par ko īsti ir šis ieraksts?

Albumā ir stāsts par to, kā nenormālības kļūst par jauno normālo un pilnīgi nedabīgas lietas tiek pozicionētas kā labas, nepieciešamas un mūsdienīgas. Meli, muļķi, manipulācijas, negodīgums, satura neesamība, garīgais tukšums ar devīzi - "neskatieties uz mūsu darbiem, bet klausieties mūsu vārdos". Par visaptverošo “procesa nodrošināšanu” visās dzīves jomās, apzināti ignorējot un pilnīgi izslēdzot pašu galveno un tik ļoti nepieciešamo – rezultātu. 

Par to, ka mums ir tā izskalotas smadzenes, ka mēs nespējam nošķirt realitāti no fikcijas ar labu virsrakstu. 

2

Šis gads ar visiem ārkārtas stāvokļiem un interneta neprātu ir sabiedrības degradāciju novedis līdz pilnībai – vidusmēra cilvēks šobrīd, redzot uz žoga uzrakstu huj, vairs negrib vai nevar saprast, ka tas ir žogs ar uzrakstu, nevis vīrieša dzimumorgāns pagalmā.

Vai tas tapa šogad, pandēmijas laikā?

Jā, albums ir tapis šogad pandēmijas laikā. Bijām cerējuši, ka tas būs jautrāks un krāsaināks, bet kopējā aina pasaulē un valstī laikam ir mūs diezgan spēcīgi ietekmējusi, un albums ir iemūžinājis mūsu emocijas un dvēseles stāvokli tieši šajā laikā, kāds nu tas ir. Albums ir veidots no tāda apskatnieka/novērotāja pozīcijas.

"7. dienas burvis" FOTO: publicitātes

Kā tev pašam pagājis šis 2020. gads? 

2020. gads ir parasts gads ar kārtējām anomālijām, kuras liek meklēt jaunus ceļus, kā izdzīvot. Es šo gadu izdzīvoju diezgan filozofiskā mierā, jo, ja jau es izdzīvoju un nenomiru deviņdesmitajos, neba mani nobeigs kaut kāda “apokalipse”.

Masku nēsā, ārkārtas stāvokļa ierobežojumus ievēro?

Masku nēsāju un visus ierobežojumus ievēroju.

Starp citu, daudzi mūziķi sociālajos tīklos pievienojušies Covid-19 noliedzēju komūnai. Vai tas saistīts ar skatuves trūkumu vai problēma jāmeklē dziļāk?

Infantilisms - noliedzu problēmu un automātiski vairs neesmu ne par ko atbildīgs. Es nekad īsti neesmu ticējis tiem spārnotajiem manifestiem, ka "es bez saviem skatītājiem nevaru iztikt". Protams, morāli ir grūti bez koncertiem, bet tā nav mirstamā vaina. Domāju, ka vairumā gadījumu tas ir stāsts par piķi.

Covid-19 noliedzējiem ir sev jāuzdod viens jautājums - vai es gribētu, ka kāds no maniem ģimenes locekļiem (mamma, bērns) saslimst ar šo "neeksistējošo" slimību?

2

Šogad nāci klajā ar skaļu video vēstījumu par rokmūzikas, kopumā populārās mūzikas vietu Latvijas mūzikas ainā. Vai, tavuprāt, tavus vārdus kāds sadzirdēja? Varbūt kultūras ministrs, kurš pats savulaik dziedāja rokmūziku?

Kultūras ministrija teorētiski sadzirdēja, bet praktiski, sanākot kopā visām iespējamajām biedrībām, organizācijām un aktīviem kultūras ļaudīm, tika izplēsts ar zobiem un nagiem, lai sāktos kaut kādi procesi. Šobrīd rit aktīvs darbs sadarbībā ar ministriju, bet tā visa apjoms vispār nav aptverams, jo trīsdesmit gadus neviens neko nav darījis.

Kultūras ministrs daļēji sadzirdēja – viņš gribētu sadzirdēt un visu darīt pareizi, bet, ja viņš to izdarītu, tad viņš zaudētu amatu, tādēļ ir visi iespējamie kompromisi, arī ar “marsiešu jeb ekselistu” kantori Finanšu ministrijā. Rezultātā ministram sanāk stāvēt vienlaicīgi uz vairākām taburetēm, kuras viena no otras attālinās. 

Jānis Bukums FOTO: publicitātes

Kā vispār vērtē valdības iedarbinātos atbalsta mehānismus mūziķiem? Pats varēji pieteikties pabalstam vai šaurajā birokrātisko noteikumu rāmī neiekļāvies?

Pats iekļāvos tajos rāmjos un pabalstu saņēmu, bet ārkārtas stāvoklis mūziķiem ir no marta, proti, jau deviņus mēnešus. Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu katastrofas apmērus, bet ļoti labi par šiem atbalsta mehānismiem izteicās un izskaidroja mans kolēģis - mūziķis Kaspars Zemītis, var sameklēt interviju internetā, tādēļ es atturēšos.

Labi, ne par politiku. Vai ir kāds albums, grāmata, filma kas tevi pēdējos mēnešos tā pa īstam saviļņoja? 

Sērfoju Youtube un uzdūros vienam ideālam koncertam - The World of Hans Zimmer - Hollywood in Vienna. Esmu popkultūras fans, un Hansa Cimmera skaņu celiņi man vienmēr ir ļoti patikuši, bet šeit ir visi vienkopus un dzīvajā. Man ļoti patika, un esmu jau šo koncertu noskatījies vairākas reizes. Ja būs kādreiz iespēja, tad obligāti noskatīšos dzīvajā.

Vienmēr tev vēlējos pajautāt - kāpēc grupa jāsauc savā vārdā un uzvārdā?

Mēs, letiņi, esam iedzinušies tādos mazvērtības kompleksos, ka baidāmies pat paši no sevis! Es esmu pēdējais savas dzimtas vīrietis ar šādu uzvārdu. Es esmu Jānis Bukums, bet strādājam kopā un uzstājamies mēs pieci vīri, respektīvi, sanāk grupa "Jānis Bukums". Bet mēs varētu arī pabučot nedaudz Eiropas un ASV dibenus un nosaukt grupu par Marilyn Cooper vai Alice Manson

Kura Latvijas rokgrupa būtu pelnījusi, lai par to saraksta grāmatu?

Grāmatu vajadzētu uzrakstīt par grupām "Dzeltenie pastnieki" vai "Vaidava". Šie vīri atstāja neizdzēšamu iespaidu uz mani pusaudžu gados.

Albums ierakstīts sadarbībā ar Kārli Šteinmani studijā “KS Records – Unity Audio”, vizuālā dizaina noformējuma autors – Gustavs Batarags. Albums izdots sadarbībā ar “LRMA Records” un pieejams arī ierobežota metiena CD formātā.

Noklausies albumu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Par materiāla saturu atbild SIA "TVNET". Saturu veidoja Jānis Žilde.

FOTO: #SIF_MAF2020