Emocionālā vardarbība ir visgrūtāk pierādāmā vardarbības forma, jo tai nav uzreiz manāmu seku. Nav arī statistikas, kas ļautu saprast, cik tā Latvijā ir izplatīta. Tiesās nonāk tikai lietas, kurās emocionālā vardarbība iet roku rokā ar fizisko.
“Apņemos visu izdarīt no pirmās reizes.” Šo teikumu patēvs septiņgadniekam burtnīcā lika ierakstīt 200 reižu. Viņam šķitis, ka sievas dēls no pirmās laulības jāaudzina skarbi. Kamēr nav izpildīts uzdotais, gulēt netiek – gulta apgāzta otrādi. No ledusskapja nevar ņemt, ko grib. Uz tualeti iet, kad gribas, arī ne. Par sodu var ieslēgt istabā, tualetē vai ziemā likt stundām stāvēt uz balkona apakšveļā.
Padēla dzimšanas dienā vīrietis puiku aicinājis ēst svētku desertu, bet, kad bērns pienācis pie galda, vīrietis izsmējīgi paziņojis, ka desertu apēdis pats.
Šobrīd viņu tiesā par cietsirdību un vardarbību pret bērnu. “Jābūt armijas disciplīnai,” viņa uzskatus atstāsta prokurore Dace Kunce.
Zēna dzīvē murgs ilga sešus gadus. Apsūdzībā teikts, ka piedzīvotais veicinājis bērna uzvedības problēmu pieaugumu, nomāktību, noslēgšanos sevī.
Šīs ir sekas emocionālam teroram.
Kur skatījās māte? Pēc prokurores teiktā, bijusi tā iebiedēta, ka nav iebildusi. Turklāt vīrietis pārliecinājis, ka šāda audzināšana puikam nāks par labu.
Ja nebūtu vecmāmiņas, pie kuras puika mucis un kura nofotografējusi viņa zilumus, un kaimiņu, kuri liecināja par bērna pārāk ilgu kavēšanos kāpņutelpā, lieta, visdrīzāk, nekad nebūtu nonākusi tiesā. Zēns bija sists, arī rauts gan aiz ausīm, gan matiem.