"Daudzi man jautā - priekš kam es to daru? Pirmkārt, tas man ir goda un cieņas jautājums."

Kā tu tagad jūties Dailes teātrī?

Saņēmu trešo uzteikumu gada laikā, mani atkal grib atlaist. Šis uzteikums, tāpat kā iepriekšējie, ir nelikumīgs. Notiek procesi, kuriem nekad neesmu gājis cauri, juridisko procesu kontrolē advokāts Kalvis Krūmiņš no TGS Baltic advokātu biroja, kurš ir mans veiksmes stāsts. Iesniedzām prasību tiesā.

Izmantotās metodes no teātra vadības puses šajā laikā bija tendētas uz to, lai es aizeju. Man radīja nevienlīdzīgus apstākļus, salīdzinot ar citiem teātra darbiniekiem. Tagad sanāk mazliet uzelpot, jo mēnesis, ko pavadīju teātrī, bija psiholoģiski grūts.

Pēc otrā uzteikuma atsaukšanas, bez tiesas iesaistes, ko panāca mans advokāts, mani izsauca uz teātri, vadības pienākums bija mani nodarbināt. Saņēmu uzdevumu izveidot monoizrādes pieteikumu, kuru vērtē komisija – vai to attīstīt tālāk. Viesturs Kairišs piedāvāja trīs darbus, lai izlasu, izvērtēju, kuru es gribu. Bez režisora, bez nekā…

Vai vadība šādu uzdevumu pamatoja?

Biju lielā neziņā. Teātra direktors Juris Žagars piešķīra mēģinājumu telpu. Viņš teica, ka būs videonovērošana un es nedrīkstu izmantot telefonu. No telpas var iziet uz piecpadsmit minūtēm. Kamēr veicu šo uzdevumu, man kategoriski aizliedza piedalīties jebkādos ārpus teātra projektos, drīkstēju atrasties tikai teātrī un veikt vadības piešķirtos pienākumus. Man pašam bija sevi jāmotivē, jāatrod mērķis, jo nezināju, vai man ļaus taisīt izrādi vai neļaus. Darbs mani turēja pie dzīvības, citādi tajās četrās sienās būtu nojūdzies. Man nebija piešķirts finansējums rekvizītiem, bet Viesturs teica, ka varu izmantot visu, kas atrodas tajā telpā. It kā biju teātrī, bet reizē nebiju. Izrāžu vadītāja pirms mēģinājumiem visus izsauc, piesaka. Mani nepieteica. Kolēģi arī bija neziņā, kas notiek.

Teātrī parādījos kā spoks.

Darbam izvēlējos Raiņa dzejoļu krājumu “Gals un sākums”, ko Viesturs Kairišs akceptēja. Viņš ieteica veidot monoizrādes stāstu par sevi – kā es nokļuvu šajā situācijā, un vilkt kopā ar Raini; arī pats nonācu pie šīs idejas. Sāku studēt Raini, Dobrovenski (Roalda Dobrovenska romāns “Rainis un viņa brāļi” – aut.). Sāku lasīt Raiņa dienasgrāmatas un veidot kompozīciju pieteikumam, meklēju krustpunktus ar savu un Raiņa dzīvi. Komisija lēma, ka es iedomājos, ka esmu Rainis, un ka tas ir nejēdzīgi. Diezgan absurdi, jo man nebija tāda uzstādījuma. Faktiski veicu pētījumu par savu dzīvi un Raiņa dzīvi.

Savilki paralēles.

Jā, savilku paralēles. Man nebija ne režisora, ne dramaturga. Pats veicu visas šīs funkcijas. Sarunāju gaismotāju, izdomāju, ka man būs saules cikls, rīta saule, dienas saule… Rainim saule bija viens no spēcīgiem atslēgas vārdiem dzīvē, saule ir fundamentāla visiem. Mēģinājumu telpā ir klavieres Rīga, veidoju muzikālās partitūras, kompozīcijas. Man atnesa tumbu, mikrofonu un pulti, miksēju dzeju ar dienasgrāmatas tekstiem, veidoju savu interpretāciju. Man tas likās interesanti, saistoši, biju aizrāvies. Kad komisijai pēc divām nedēļām bija jānāk vērtēt pieteikumu, atnāca Viesturs, teica, ka viņam patīk un lai es attīstu šo ideju. Bet sāka palikt grūtāk, jo atrasties vietā, kur no tevis grib tikt vaļā – tā sajūta nav patīkama. Tad nāca epopeja ar manekeniem. Sanesa pilnu telpu manekeniem, radīja apstākļus, kas man liktu justies diskomfortā. 

Pirmais uzteikums bija nekorekts, nelikumīgs - pamatojums bija balstīts uz to, ka man nav pietiekamas noslodzes, kas tika aprēķināta mistiskā tabulā. Es neesmu cipars vai skaitlis. Esmu dzīvs cilvēks, esmu ieguldījis savu darbu teātrī, devis savu artavu ar pilnu atdevi. Noslodze man nebija maza. Uzskatu, ka tā ir necieņas izrādīšana. Daudzi man jautā - priekš kam es to daru? Pirmkārt, tas man ir goda un cieņas jautājums. Savu rīcību uzskatu kā misiju, vēlos informēt cilvēkus, kā šādā situācijā rīkoties. Publiski tevi Latvijas priekšā padara par duraku, kurš maz strādā un ar kuru negrib strādāt.

Man apgalvoja, ka režisori ar mani negrib ne tagad, ne nākotnē strādāt. Tie ir meli. Man ir pierādījumi un liecības, kuras dabūju, ka režisori grib ar mani strādāt.

Šajā sezonā man bija paredzētas vienas no galvenajām lomām – pie Regnāra Vaivara un Borisa Frumina. Tagad filmējos LTV1 vēsturiskā daudzsēriju filmā “Emīlija. Latvijas preses karaliene” par Benjamiņa kundzi un kungu un žurnālu “Atpūta”. Tur spēlēju rakstnieku, dzejnieku Jāni Ziemeļnieku. Filmēšanās man deva jaunu elpu un pieredzi. Tā ir cita vide. Veiksmīgi saaugu ar Jāņa Ziemeļnieka tēlu. Interesants, talantīgs džeks, kurš trīsdesmit divu gadu vecumā nomira. Viņam bija narkotiku atkarība. Tajā laikā aptiekās uz receptēm varēja dabūt opiju, kokaīnu, hašišu. Viņš nomira 1930. gadā, viņš bija nestandarts tam laikam. Ziemeļniekam bija maz naudas, bet krāšņa dzīve. Vairākas dēkas, tajā skaitā ar Benjamiņa kundzi un Aspaziju. Viņš bija ļoti slimīgs un faktiski jau no deviņu gadu vecuma atkarīgs no narkotikām, jo tās tolaik bija zāles.

Tava cīņa par vietu teātrī pēc atlaišanas ir bezprecedenta gadījums.

Tas ceļš nav viegls. Bet tajā pat laikā saņemu lielu atbalstu. Tas jau nav bļaustīšanās pēc, bet es vēlos, lai tajā visā ir attīstošais elements. Es jau negribu iznīcināt teātra vadību. Labo var panākt tikai ar labo. Iet ar iznīcību un ļaunumu jau pašā saknē ir destruktīvi.

Vispār šobrīd ir ļoti aktuāla tēma, kā tikt galā ar šķietami bezizejas situācijām. Kas mūsdienu cilvēkam ir lielākā problēma – emocionālie stāvokļi. Covid-19 laika apjukums, izdegšana. Cilvēks nonāk bezdibenī. Ļoti daudz kas notiek galvā. Visa šī cīņa lielākoties ir nevis ar kādu citu ļauno, bet pašam ar sevi. Kā iemācīties, kā attīstīt šos mehānismus, kas ar to palīdz tikt galā. Krīzes momenti, ja cilvēks nonāk līdz atziņai, ka tas ir viņa atspēriena punkts, bezizejas situācijas viņu norūda, liek attīstīties un iet uz priekšu. Bet līdz šai atziņai vajag nonākt. Tas ir cieši saistīts ar meditatīviem stāvokļiem; tu iemācies iegūt mieru un paskatīties uz sevi, kas ir arī manas profesijas sastāvdaļa. Es vēlos runāt nevis par slikto, bet par to, kā ar to visu tikt galā.

Mēnesi katru dienu pavadīju mēģinājumos teātrī, kopumā ap astoņdesmit mēģinājumu. Nevienam teātrī tik lielas noslodzes nebija mēģinājumu procesā. Visiem bija atļauts piedalīties blakus projektos, izņemot man.

To tev aizliedza mutiski vai ierakstīja līgumā?

Mutiski. Ja veicu ko tādu, rakstiski jāiesniedz lūgums, uz ko direktors teica, ka aizliedz. Man bija paredzēts studenta, maģistrantūras absolventa jaunā režisora Linarda Āboltiņa darbs izrādē Asinsbrāļi, kurā lomu nospēlēju, bet par to saņēmu pārkāpumu. Puisim vajadzēja dabūt diplomu, nevarēju viņu piečakarēt.

Ko tev nozīmē teātris?

Drīzāk – ko man nozīmē profesija aktieris? Sāku ar to nodarboties diezgan vēlu, divdesmit četru gadu vecumā. Pirms tam ieguvu citu izglītību, profesiju. Biju pabeidzis Amatniecības vidusskolu, man ir zeļļa diploms, starptautiskais sertifikāts stila mēbeļu modelēšanā. Apguvu arī restaurēšanas pamatus. Mazajā Ģildē devu zvērestu. Piedalījos dažādos projektos, atjaunoju skolu, baznīcu, tajā skaitā Pētera baznīcu. Septiņus gadus paralēli studijām RTU nostrādāju restaurācijā, restaurēju mēbeles. Mācījos RTU Funkcionālā dizaina maģistrantūrā. Šajā profesijā nostrādāju nulli dienas, jo iestājos aktieros pēc Rīgas Tehniskās Universitātes beigšanas. Tas ir likumsakarīgi, jo kopš bērnības nodarbojos ar sevis un citu cilvēku pētīšanu, ļoti interesē psiholoģija, kas ir būtiska šīs profesijas sastāvdaļa. Saikne ar aktiera profesiju izveidojās organiski. Man tas nozīmē visu, tas nav darbs, tas ir dzīvesveids. Tas ir pašizzinošs process un pasaules izzināšanas process. Kad iestājos aktieros, simtprocentīgi pieslēdzos šai profesijai. Ja kaut ko daru, atdodu sevi visu. Vienkārši mīlu to, ko daru, pretējā gadījumā būtu salūzis. Visa šī atlaišana, tas nav vienas dienas process. Esmu sapratis vienu lietu – teātrī esi atkarīgs no citu labvēlības. Mana lepnība neļauj klanīties vai pakļauties, melot sev un citiem.

Tu strādāji ar bijušajiem cietumniekiem.

Strādāju, šobrīd gan esmu paņēmis pauzi, jo nespēju apvienot. Svētā Lūkas biedrība bijušajiem cietumniekiem piedāvā projektus, pulciņus, es vadu aktiermeistarību. Man bija arī iespēja pabūt ekskursijās Centrālcietumā un Iļģuciema sieviešu cietumā, runājos ar cietumniekiem. Noziegumi, kā jau cilvēki ir dažādi. Vienojošā sajūta, kad ieej cietumā, ir diezgan nomācoša. Tur nesēž tikai narkomāni un alkoholiķi, tur ir arī juristi, cilvēki, kuri piedzīvojuši nejaušas slepkavības, tēvs nosit dēlu… Tāpat kā psihoneiroloģiskajā slimnīcā, šie cilvēki ir ļoti vientuļi. Sabiedrība no viņiem distancējas.

Kā notika nodarbības?

Tā bija kā pieredzes apmaiņa. Es no viņiem iegūstu informāciju un padalos ar savu pieredzi, tāda mijiedarbība. Tādēļ man neērti teikt, ka esmu skolotājs un viņi skolnieki. Tur ir džeki, kas ir krietni pieredzējušāki par mani.