Bijušais Kolumbijas nemiernieks dosies uz paralimpiskajām spēlēm Tokijā

Ekstremitātes viņš zaudēja šausminošā sprādzienā.

Florians ir cīnījies abās Kolumbijas 50 gadus ilgušā militārā konflikta pusēs - vispirms vēl kā bērns marksistu Kolumbijas Revolucionāro bruņoto spēku (FARC) nemiernieku rindās, bet vēlāk - regulārajā armijā.

Tagad viņš ir ceļā uz savu lielāko sapni - sacensties nākamā gada Japānas paralimpiskajās spēlēs, neskatoties uz to, ka zaudējis gan rokas, gan kāju, kas tika norautas, kad viņš pacēla nomaskētu sprāgstvielu saišķi.

"Es nekad neesmu iedomājies sevi kā sportistu," viņš teica AFP.

"Mans bērnības sapnis bija būt karavīram."

FARC nemiernieki bija reidā viņa ciemā, kad viņam bija tikai 15 gadi, un tāpat kā daudzus citus bērnus - karavīrus, aizveda viņu, lai iekļautu savās rindās. Plosījās konflikts, kurš tagad lielā mērā ir atrisināts ar 2016.gada miera līgumu.

"Naktī es vēroju, kā lido lodes. Tā bija mūsu uguņošana," saka Florians. "FARC karotāji man teica, lai nāku viņiem līdzi, jo esmu pietiekami vecs, lai nēsātu šauteni."

"Mans vecākais brālis bija armijā. Ja jūs devāt dēlu valdībai, viņiem (FARC) tas nozīmēja, ka jums tas jādod arī revolūcijai," viņš stāsta.

Tādējādi viņš kļuva par vienu no marksistu partizānu grupas 6068 bērniem - karavīriem, ziņo Kolumbijas Nacionālais vēsturiskās atmiņas centrs.

Pēc deviņiem mēnešiem viņš aizbēga no FARC un padevās Kolumbijas armijai. Kad viņš kļuva pilngadīgs, iestājās tās rindās.

Vairākus gadus vēlāk, kad viņa māte bija kļuvusi par FARC izspiešanas upuri, kas bija nemiernieku iecienīta pašfinansēšanās tehnika, viņi atstāja paciņu ārpus viņas veikala. Florians to paņēma.

Florians atceras, ka pēc sprādziena no viņa ādas pacēlās dūmi. Viņš nejuta ne rokas, ne labo kāju.

"Es teicu brālim, lai viņš paņem šauteni un iešauj man galvā. Par laimi, viņš to nedarīja," spriež Florians.

Tā vietā viņš tagad uzskata viņu sarāvušo sprādzienu par sava veida pagrieziena punktu. "Dzīves dāvana," viņš saka.

Pēc 12 dienu pavadīšanas komā un vairākām operācijām, lai salāpītu viņa sakropļoto ķermeni, gadu Florians pavadīja, veicot fizisko rehabilitāciju. Šajā periodā tagad pensionētais karavīrs atklāja paralimpiskās spēles un mīlestību uz peldēšanu.

"Es noriju kādu malku ūdens, bet es gribēju kāpt uz goda pjedestāla," viņš teica, rādot savu pirmo zelta medaļu, kas parapeldēšanā izcīnīta 2013.gadā Mineapolē.

Riteņbraukšana tomēr sniedza vairāk iespēju izcīnīt medaļas. Kolumbijas Gaisa kara spēku inženieri izstrādāja oglekļa šķiedras balstus viņa elkoņu un ceļa stumbeņiem.

Pārnesumus viņš pārslēdz ar muti un bremzē, izdarot piespiedienu ar augšstilbu.

38 gadu vecumā viņš ir viens no jaunākajiem 30 sportistu vidū, kas klasificēti kā C1 veselības grupas sportisti.

"No visiem manā veselības kategorijā es esmu visvairāk degradētais, visvairāk amputētais," viņš pasmejas par sevi, triumfējoši paceldams roku stumbeņus.

Koronavīrusa pandēmija viņam ir atņēmusi ienākumus no paraugsacīkstēm un sporta konferencēm, taču paralimpisko spēļu atlikšana uz 2021.gadu ir dāvājusi viņam laiku.

"Esmu ieguvis gadu treniņiem. Un, ja tā nebūs Tokija, tad tā būs Parīze 2024.gadā," viņa pārliecība ir nemaldīga.

Pieticīgajā mājā viņš mitinās kopā ar savu mazo dēlu, kas tikko sācis rāpot, un savu sievu un treneri Anhiju Gārsesu, ar kuru kopā viņi vada paši savu sporta aprīkojuma zīmolu "Mochoman".

"Es mācījos no Huana Hosē. Nevis teikt "es nevaru", bet gan neatlaidību," viņa saka.

Covid-19 pandēmijas dēļ pārceltās Tokijas olimpiskās spēles ir paredzēts aizvadīt no 2021.gada 23.jūlija līdz 8.augustam, bet paralimpiskās spēles - no 24.augusta līdz 5.septembrim.