Pagājušajā gadā, meklējot "Latvieša labjūtas kodu" deviņu raidījumu garumā, es aiz deviņām saprāta jūrām, aiz deviņiem emociju kalniem, nereti saliecoties deviņos līkumos, esmu meklējusi savas laimes un latvieša labjūtas kodu, kas reizēm ir slēpts ne vien aiz deviņām, bet trejdevinām atslēgām. Un tas, kas tika iegūts šā ceļojuma laikā, bija lielas daļas manis pašas atklāšana sev. Un, kad uzkāp uz šā ceļa, apstāties vairs nav iespējams. I vīna nu lītom, kū as saprotu deļ sevis, ka as sovā pasaulī īsaderu, runojūt latgalīšu mielī.

Latviskajā dzīvesziņā svinamos laikus un dienas noteic mūžīgais gadskārtas ritums ar Sauli kā centru. Gadskārta rodas, zemei ritot ap Sauli. Turklāt saule netiek reliģiski dievināta, bet tikai dzejiski daudzināta kā dievišķīgs iestādījums un gadskārtas noteicēja.

ZIEMAS SAULSTĀVJI JEB ZIEMASSVĒTKU MĪKALE

Akas zīme raksturo pasaules pamatu, kur starp simboliskiem akas grodiem, kurus rada četri slīpie krusti, veidojas pamati jeb sākotne. Šī zīme ievada jaunu gadskārtu, tāpēc tā arī ir Saupes un PaSaules zīme.

Ziemas saulstāvjos saulīte trīs dienas atrodas vienā punktā debesu jumā un tikai ceturtajā dienā sāk savu gaitu debesu kalnā. Tāpēc trīs dienas ļaudis svin svētkus saulitei par godu. Šī svinēšana saistās ar daudzām un dažādām tradīcijām un rituāliem un ir prieka un jautrības pilna, bet ceturtā diena ir Dievam veltīta diena jeb klusā diena, kad saimes ļaudis sapulcējas vienkopus, lai daudzinātu gaismas atgriešanos. Ar nākamo dienu pēc Ziemassvētkiem sāk skaitīt jauno gadskārtu (pēc Gregora kalendāra – ar 25. decembri).

Ziemassvētki ir vienīgā svēte*, kas tiek saukta par svētkiem. Ilga Reizniece sniedz savu skaidrojumu svētku nozīmei: "Svētki ir tie punkti dzīvē, kas nāk no augšas, nav svarīgi, vai tā ir Saule, vai tas ir Dievs – kā kuram. Saule nosaka svētkus; ja es savienojos ar to, kas ir ārpus manis, tie ir svētki. Svētki ir, kad savienojas bezgalīgais ar laicīgo." [1]

Itūgod griebiejuos vaira saprast pošus Zīmassvātkus i tū tymsū sajyutu sevī i apleik. Ar Olitu, kuras vacuoki, cyta storpā, kai parosti itymā dzeivī goduos – najauši – ir nu munas dzymtuos piļsātys Riezeknis pusis Greivulim, sasateikam Daugmalis piļskolnā, kas spieceigs ar sovu viesturi. Lai gon, kai atzeist poša Olita – nav byutiska tei poša vīta, byutiksi ir svātkus sviniet.

Daugmales pilskalns ar senpilsētu, ostas vietu, kapulauku ir viens no ievērojamākajiem un pazīstamākajiem Latvijas arheoloģijas pieminekļiem. Daugmales senvietu kompleksu veido 3800 m2 liels pilskalns un ap 2 ha liela senpilsēta. Ir minējumi, ka Daugmales pilskalns ir vēstures dokumentos minētā osta Portus Semigalliae (Zemgales osta).

Daugmales pilskalnsalns atrodas jaukā vietā ar skatu uz Daugavas ūdeņiem. Otrā Daugavas krastā redzams divus kilometrus attālais Spolīšu pilskalns, bet, veroties uz otru pusi — tuvējais Sakaiņu pilskalns. Redzot Daugavu šai vietā no pilskalniem apsēstu, neviļus rodas doma, ka Daugavā gan laikam nevarēja rādīties neviena nelūgta vikingu laiva. Šā iemesla dēļ šķiet taisnība tiem vēsturniekiem, kuri norāda, ka "lielais ūdens ceļš" no Skandināvijas nav gājis vis pa Daugavu, bet aplinkus pa Ladogas ezeru. 

Pilskalns bija apdzīvots no 2. gt. p. m. ē līdz 13. gadsimtam. Pilskalnu līdz 10. gadsimtam apdzīvojuši zemgaļi, bet no 10. līdz 13. gadsimtam lībieši un latgaļi. Atradumi pilskalnā liecina par tirdznieciskajiem kontaktiem ar Krievzemi, Skandināviju, Rietumeiropu, Bizantiju, Ungāriju un arābu zemēm. 

Arheoloģiskajos atradumos te ir atsegtas dzīvojamās un saimniecības ēkas ar akmens un māla krāsnīm, maltuve, podniecības ceplis, rotkaļu darbnīcas, dzelzs ieguves krāsns, aka, nocietinājumu paliekas, senpilsētas vārti, izrakumos pilskalnā un senpilsētā iegūts ap 20 000 senlietu.

Kas ir Zīmassvātki?

Ziemassvētki ir vienīgie no visiem gadskārtu svētkiem, kuru nosaukumā ir vārds svētki. Tas to arī nozīmē, ka tie ir lielākie svētki saules gadā, tā ir gaismas uzvara pār tumsu. Gaismas uzvara katrā no mums, te, iekšiņā. Ziemassvētkus svinam četras dienas, visilgāk no visiem svētkiem, jo arī brīvā laika ir vairāk kā citos gada laikos.

Ziemassvētkos rodas gaisma. Bet daudzi teiks, hey, Ziemassvētkos jau vēl gaismas nav. Tumšs visapkārt. Gaismu vēl neredz, bet jūt. Līdzībās teikšu par cilvēka piedzimšanu. Vīrietis ieliek sēkliņu sievietes klēpī un rodas bērniņš, apkārtējie jau viņu vēl neredz, bet tas jau nenozīmē, ka viņa nav. Viņš turpina augt un attīstīties, līdz piedzimst, Saules gadā – tā būs Lielā diena - piedzimst jaunā spēcīgā saule, bet gaisma jau ir, vēl pirms Saule parādās virs horizonta. Salīdzinājumam rīts. Jau labu laiku vēl pirms saullēkta ir gaisma.

Kas Zīmassvātkūs juodora?

Pirmais mūsu uzdevums Ziemassvētkos ir tikt vaļā no tumsas sevī, lai varam atbrīvot vairāk vietas jaunās gaismas ienākšanai. Kā to izdarīt? Ar bluķi, protams. No rītiņa ķeramies pie mājas tīrīšanas, katru paksīti, katru kaktiņu. Tradīcijā ir pieminēts bluķa vakars, kurā tauta vilka bluķi, gan pa savu sētu, gan pa tuvāko apkārtni. Taisīja arī savus mazos, es saku – personīgos bluķīšus, kuros iecirta visu to, kas traucē un no kā gribas atbrīvoties. Pamēģini paņemt oša (taisnības), kļavas (emocionālā līdzsvara) vai zaļa ozola (spēka) zaru un cītīgi ar nazi viņā iecirst to, ko vēlies no sevis palaist prom. Sanāks kārtīga rokas izkustināšana. To vajadzētu darīt lieliem, platiem vēzieniem, lai pie viena atveram savu sirds telpu. Un tad paņem ūdenskrāsas un iekrāso iecirstās rievas, redzēsi - sanāks kārtīgi izrakstīts koks; varbūt tās ir tās tautasdziesmās pieminētās rakstītās kamanas. Un kas par nogurumu un atvieglojumu.

Ziemassvētki sabraukuši       

Rakstītām kamanām.

Tekat bērni lejiņā,

Velkat svētkus kalniņā.

Un bluķa vakarā – visu atsevišķā, speciāli izveidotā ugunī iekšā.

Tie, kuri ir draugos ar pirti, Ziemassvētkos vēl var izmēģināt "miršanas pirti" visa sliktā palaišanai. Ar kārtīgu egļu (senči un pāreja), kalmju (destruktīvo programmu un destruktīvo līgumu dzēšana) un mālu skrubi sasmērē sevi un sēdi, un saki paldies visam sliktajam, kas ar tevi ir noticis, jo tas tak tev ir tik daudz iemācījis! Un tad aukstā ūdenī iekšā, tad siltumiņā, un tad pieelpo savu sirsniņu ar lielu, lielu PALDIES!

Otrais darbiņš Ziemassvētkos ir izrotāt āru un telpas tā, lai ir prieks līdz sirds dziļumiem, lai pašam ļoti, ļoti patīk. Gatavojam dažādas salmu rotas un noteikti veidojam puzurus, un, tos veidojot, sapņojam labās lietas, labās notikšanas, kuras vēlamies nākamajā Saules ciklā piedzīvot. Ir ĻOTI, ĻOTI, ĻOTI svarīgi Ziemassvētkos tieši domāt un vēlēties labās notikšanas, un ļaut sev sapņot. Es puzuri vairāk jūtu kā tieši šo savu sapņu un plānu glabātāju un iegriezēju. Esmu vairākas reizes kopā ar Ausmu Spalviņu, mūsu lielisko puzuru darinātāju, veidojusi puzurus. Ar tiem var panākt visus efektus saviem plāniem – kādus vien vēlies. Un turi to savā mājā līdz nākamiem Ziemassvētkiem, lai griežas un iegriežas uz izdošanos katru dienu, visu cauru gadu tavā acu priekšā (burtiski istabā virs galvas), un tad kopā ar bluķi pateicībā – ugunī.

Arī maņpasaveica īsapazeit ar puzuru meitari Ausmu Spalviņu, i niu maņ sātā arī karojās puzurs, kurū, kai pareizi sacieja Olita – var godu turiet i tod sadadzynuot. Bet, ka jimā sasakruojs naskas lobs i prīceigs, kai stuosta poša Ausma – puzurus varūt arī mozguot i tod otkon kuort, kur pateik.

Kā stāsta Ausma, puzuru veidošana kā hobijs pie viņas tā īsti atnācis Atmodas laikā, jo padomju gados tos nav drīkstējusi gatavot – no salmiem ļāva veidot salmu zvaigznes. Kādreiz puzurs arī nav bijusi vērtīga dāvana, jo tā nav bijusi veikalā pirkta: "Atmodas laikā robežas vaļā, visur spīguļu pilns, un to vajadzēja, nevis tos salmus" – tā Ausma. "Latvietim patīk ieraudzīt lielo mazās lietās, un mazā puzurā katrs var atrast daudzas zīmes."

Kas tod eistyn ir puzurs?

Puzuri ir sakārtota, harmoniska Visuma simbols, kas enerģētiski labvēlīgi ietekmē vidi un cilvēku, ar formu un zeltaino krāsu izsaka atdzimstošās gaismas ideju. Šādi palīdzam saulei tikt atpakaļ debesu kalnā.

Šie kinētiskie interjera objekti cēlušies no Ziemeļeiropas un plašāk pazīstami kā "himmeli" no zviedru un vācu valodas vārda himmel, kas nozīmē debesis.

Puzuri transformē negatīvās emocijas, sakārto domas, veido aizsarglauku, simbolizē saikni ar Dievu. Tie rāda, ka ikkatra mazā pasaulīte veido lielo, jo arī mēs, cilvēki, visa radība, esam piesieti tādā kā enerģētiskā un dvēseliskā sudraba pavedienā, kas tiecas atpakaļ uz sākotni, uz debesīm.

Lai arī puzuru izgatavošanas paņēmieni un tradicionālie materiāli ir vienkārši salmi, niedres, skali, olu čaumalas, putnu spalvas, dzijas – to panāktais iespaids ir pārsteidzošs. Puzuri mēdz sastāvēt no simtiem līdz pat tūkstošiem salmiņu. Viena no to tradicionālajām formām ir oktaedrs – 12 kopā savērti salmiņi, kas simboliski veido gadu ar 12 mēnešiem, tādēļ ir vieni no senākajiem ziemas saulgriežu rotājumiem, kas mājokļus rotājuši krietni pirms eglītes.

Puzuri palīdzēja pārdzīvot tumšo gadalaiku, bet citu gadu taisīja no jauna, veco sadedzinot, lai sadegtu uzkrātā negatīvā enerģija.

Puzuru veidošana ir smalks un darbietilpīgs process. Niedres iespējams vākt laikā no augusta līdz februārim, bet augstas kvalitātes materiālus iespējams iegūt tikai ap oktobri. Varētu teikt, ka tieši dēļ laika, kad niedres nogatavojas, puzuri ir rudens un Ziemassvētku dekorācijas. [2]

Kur karynuot puzuru?

Uzskatīja, ja puzuris griežas un kustas, tad mājās viss labi. Aizsardzībai puzurus kāra virs bērnu gultiņām, šūpuļiem, jo ticēja, ka bērns augs laimīgs un priecīgs, tiks pasargāts no slimībām, ļauniem spēkiem. Tos kāra istabu stūros, jo tur uzkrājas negatīvā enerģija, bieži lietoja kāzās, novietojot virs galda, tieši pretī jaunajam pārim.

Niedru un salmu puzuri nav domāti izvietošanai ārpus telpām, bet mūsdienīgākas metāla salmiņu konstrukcijas ir izturīgākas un tiek izmantotas kā puķupodu vai pat gaismas objektu turētāji gan iekštelpās, gan ārā.

Izvietojot puzuri, neaizmirstiet par ugunsdrošību! Nenovietot puzurus virs svecēm, pārāk tuvu kamīnam vai pie virtuves plīts. [3]

Vēl viens puzura pluss – šo dekorāciju var veidot pilnīgi bez atkritumvielām – salasīto niedru vai smilgu galus vai graudaugu vārpas pataupa slotiņām, kātus apstrādā puzuru veidošanai, saplēstos salmus liek cisu maisā uz ziemu, bet pavasarī – izkrata virs zemenēm, lai tās labāk aug.  Tāpat meistare Ausma iesaka savā puzurī iekārt kaut ko smaržai, uzpilinot pilīti ēteriskās eļļas uz korķa gabaliņa. Korķa gabaliņu var ierīvēt arī ar ķiploku stiprākai veselībai.  

Par kū Zīmassvātkūs juodūmoj lobas dūmas i juozeilej?

Kāpēc Ziemassvētkos jādomā labās domas un jāsapņo un jāzīlē? Ziemassvētkos zīlējot vienmēr jātulko caur labo, un viss ieraudzītais ir tikai uz labu. Ziemassvētkos notiek viegla un dabiska ieiešana nākotnē. Ziemassvētkos mēs vizualizējam savu jauno saules gadu, sapņojam un ieraugam to, KO vēlamies sasniegt, un arī to, KĀ vēlamies to sasniegt. Un darām to tieši ar attieksmi MĒRĶIS – gribu, daru un sasniedzu.

Ziemassvētkos nekādā gadījumā nedrīkst žēloties un gausties!

Tātad Ziemassvētkos kopā ar gaismu sevī ieliekam nodomu un rakstām vizualizācijas plānu jaunajam gadam.

Trešā diena – svinam, ejam rotaļās, dziedam, dancojam, un ēdam, ēdam, ēdam. Latvieši praktiska tauta, visus savus rituālus un sakrālās darbības nostiprina tieši ar ēšanu, un tā Ziemassvētkos vismaz deviņas reizes.

Kuram lielo uguni sarunai ar Dievu. Bites ir Dieva sūtņi zemes virsū un, dodot ugunij medu un arī bišu vaska ritentiņu (kuru noteikti iedodam rokās paglāstīt un sasildīt visai saimei), mēs veidojam šo atpakaļsaiti ar Dievu. Protams, arī mūsu Latvijas dārgums – dzintars. Vēl pirms rituāla saimei jāpaņem trejdeviņi dzīpariņi 3+3+3 vai 9+9+9 utt., un tajos jāiepin savs gada plāns, un arī to ziedojam ugunij. Un atkal dancojam, dziedam, ejam rotaļās un, iespējams, riktējam jau kādu priekšnesumu, ko nākamajā dienā aiznest kaimiņiem.

Ceturtā diena – esam tik piepildīti, ka gribas dalīties ar pasauli, velkam maskas (Ziemassvētkos parasti "čigānu" maskas), liekam pār plecu ēdiena kules un dodamies dalīties priekā ar kaimiņiem, cienājam viņus ar atnesto ēdienu, un viņi liek mums kulē savus našķus, un tā prieks vairojas! Un tad kopā ejam pie nākamā kaimiņa un prieka pilnā dzīvē! Tieši tas, kas vajadzīgs.

Svētku rezultāts – esam laimīgi noguruši, bet piepildīti ar prieku un ar ticību labām notikšanām – esam gaismā.

[1] "Saules gadskārta latviskajā dzīvesziņā." Saprovska, I., 2013, 24-25

[2] Brigita Ektermane, https://www.zimjuspeks.lv/puzuri/

[3] Brigita Ektermane, https://www.zimjuspeks.lv/puzuri/