Šīs pārdomas nav recenzija. Būtu dīvaini censties objektīvi izvērtēt grāmatu, ko sarakstījis draugs par mūziķiem, ar kuriem pats ļoti sen esi pazīstams. Drīzāk rakstu vienkāršas piezīmes uz grāmatas lappušu malām par grupu, kas dzima no Kurta Kobeina salauztās ģitāras skaidām.

Apgāda "Dienas grāmata" izdotā Jāņa Žildes sarakstītā biogrāfija "Pienvedēja piedzīvojumi. Trīs no Sabiles" ir būtisks pienesums Latvijas populārās mūzikas vēstures apzināšanā. Turot rokās manuskriptu, bija bažas, vai tikai autors nebūs iekritis nostalģijas slazdos, jo dokumentē grupu, ar kuru vieno paaudzes brālība.

Patlaban 90. gadi apauguši ar teju vai mitoloģiju. Katrai rokmūzikas paaudzei ir savas vakara pasaciņas par savu izredzētību un roka skaņas īpašo kodu. To vērojot, bieži pārņem neveiklības sajūta, it kā pārcilātu vecus kausus skolas sporta zāles stikla skapī. Reiz tie kādam nozīmējuši ļoti daudz, bet šodien tas viss pazaudējis nozīmi un pārklājies putekļiem. Grāmatas spilgtākajās lapaspusēs šādas nostalģijas nav.

Autora roka tekstu rakstīšanai ir ievingrināta. To raksturo lakoniska un precīza vēstījuma forma - dokumentālista, vēsturnieka, ne prozaiķa stils.

Viņš arī nesper sānsoļus, sentimentāli aizsapņojoties, bet nodarbojas ar lietu - dokumentē to mūziķu biogrāfiju, kuri atklājuši autoram interesējošo informāciju.

Nav arī nejēdzīgu dzeltenu lappušu. "Ja vien jūs zinātu, no kādiem mēsliem dzeja dzimst," reiz esot teikusi dzejniece Anna Ahmatova, un būtu naivi iedomāties, ka zēniem no Sabiles bija kā citādi. Lai arī ģimenes un savstarpējo attiecību portretējums ir kurzemnieciski skarbs, spriedzi rada tieši puspateiktais vai vārdā nenosauktais. Šāds piegājiens "Pienvedējiem" piestāv, jo viss ir dziesmās. Nav vajadzības to dublēt grāmatā un imitēt dumpinieciskumu, lejot uz grāmatas lapaspusēm lētas apelsīnu sulas un spirta maisījumu, fonā skanot Smells Like Teen Spirit pirmajiem akordiem.

"Pienvedēja piedzīvojumi" 1994. gadā Sabiles kultūras namā FOTO: Ieva Mierkalne

Tieši 90. gados rokmūzika sāka savu nostalģijas ceļojumu pagātnē. Grandžs nebūtu iespējams bez pankroka noformulētā kliedziena, savukārt britpops gan estētiski, gan stilistiski spēlējās bītlos. Deviņdesmitos neraksturoja īpaša izredzētības sajūta, drīzāk sākās meklējumi atmiņās - citātos un pagātnes mantojumā, kas rokmūzikā nav beigušies joprojām. 90. gadu nogalē dzīvojām it kā vēstures beigās, un 2000. gada rudenī, klausoties Radiohead albumu Kid A, šķita, ka aizkritīsim aiz zemes malas. Protams, tas nenotika. Dzīve turpinājās.

"Pienvedēji" gāja grandža ceļu, uzsūcot sevī visu 90. gadu alternatīvās mūzikas dažādību. Grāmatā top skaidrs, ka viņi nenodarbojās ar konceptualizēšanu un pašrefleksiju par vietu mūzikas pasaulē. Viņi ar kurzemniecisku šarmu teica: "Nu kaut ko mēs tur trokšņoj, un beigs jau kaut kā sanāc." Jāatzīst, ka trokšņošana vainagojās ar Latvijas modernā roka klasikas radīšanu. Pat tad, kad grāmatas autors, uzrunājis "Pienvedējus" ar ideju rakstīt par viņiem grāmatu, grupas bundzinieks Pēteris esot pieticīgi atbildējis: "Es gan neuzskatu, ka par "Pienvedējiem" būtu jāraksta grāmata." Arī tas ir "Pienvedēju" stilā.

Grāmata sniedz ieskatu savdabīgā muzikālā odisejā no Sabiles pagalmiem līdz populārās mūzikas virsotnēm. Pirms notika satikšanās ar latviešu populārās mūzikas industrijas atslēgas cilvēkiem, viņi bija izdarījuši savu mājasdarbu un arī turpmāk apgāja ierastos Latvijas popkultūras tramplīnus un strupceļus.

Viņi nepiedalījās Eirovīzijas dziesmu konkursā, kā arī nemēģināja iluzoro dziedāšanu angļu valodā, cerot sasniegt abstraktus aizjūras klausītājus. Viņu klausītāji bija tepat blakus, un viņi tiem skatījās tieši acīs.

Viņu vienkāršība atbruņoja. "Pienvedēja piedzīvojumi" pārstāv pēdējo pirmsinterneta laika rokmūzikas paaudzi, kuriem ceļš līdz radio un televīzijai gāja cauri piepīpētiem klubiņiem un ar pašizplatītām demo kasetēm. Tas bija laiks, kas nepieprasīja politiskus zemtekstus, disidentu statusu, un par leģendāriem sevi sauca tikai tie, kuriem piemita gaumes trūkums. Austrumeiropas postpadomju telpā runāt autentiskā rokmūzikas intonācijā nebija un joprojām nav viegli.

Labā grāmatā vienmēr ir pārsteigumi. Šajā man tādu ir trīs. Pirmkārt, atklājums, ka Māris Žigats jaunībā ar savu klasesbiedru Kasparu Rolšteinu nodibināja grupu "Pavisam nezināma laboratorija", un "Dzelteno pastnieku" iedvesmotajai dziesmai "Aizbraucot" viņi uzfilmēja pat videoklipu. Tolaik tā iekļuva populārajā "Mikrofona" dziesmu aptaujā. Klipā redzams deviņpadsmitgadīgais Māris Žigats, kurš lūkojas televizora ekrānā un grauž ābolu. Vēlāk Kaspars šo ābolu preparē, saspiež skrūvspīlēs un veic Mārim mākslīgo elpināšanu. "Vispār interesanti, ka jaunieši, kuri neko stiprāku par pelašķu tēju nelietoja, sacerēja mūziku, un tas viss notika nelielā mazpilsētā," grāmatā atceras Kaspars Rolšteins.

Otrkārt, beidzot noskaidrojās, kāpēc 90. gadu vidū gluži kā no citas planētas atskanēja dziesma "Jel". Pati dziesma gan saturiski, gan enerģētiski ir viena no latviešu rokmūzikas virsotnēm, tomēr tieši skaņu inženiera Lena Deivisa producēšana to padarīja tik pārliecinošu. Arī pašu "Pienvedēju" agrīno daiļradi var iedalīt divos posmos - radošais posms pirms un pēc "Jel".

Trešais atklājums ir saistīts ar manu mīļāko "Pienvedēju" dziesmu "Pieklust vējš". Uzzināju, ka par gaisīgo un "Pienvedējiem" neraksturīgo Cocteau Twins un ambiento skanējumu ir līdzatbildīgs Raimonds Tiguls, kurš Tāla Timrota studijā uz sintezatora Ensoniq TS12 pievienojis klavieru dekorācijas. Domāju, ka šādi pārsteigumi grāmatas tekstā būs atrodami daudziem lasītājiem.

Aizverot izlasīto grāmatu, nodomāju - ja arī tai ir kāds trūkums, tad tikai tas, ka nav atstātas tukšās lapaspuses, kurās katrs lasītājs varētu pierakstīt savas atmiņas par šo laiku un savu "Pienvedēju" stāstu. Tās jāielīmē pašam.

Jānis Žilde "Pienvedēja piedzīvojumi. Trīs no Sabiles" FOTO: dienasgramata.lv

Mans stāsts nāk no bezbēdīgajiem vidusskolas laika burziņiem. Bija agrs aprīļa rīts, logi vaļā, vates pilna galva pēc negulētas nakts un sarunām par visu vai neko. Apziņā virmo doma - ja tas tā turpināsies, viss ieburzīsies vienā lielā bezjēgā. Un tad pēkšņi atskan dziesma "Jel" un skaņa kā no būra izlaists krauklis izlido cauri visam dzīvoklim. Smadzenes uzplēš jautājums - "no kurienes rodas pārliecība, ka jaunībā cilvēks ir vispatiesākais un brīvākais?" "Meli un ilūzija", pie sevis čukstēju, iziedams svaigā gaisā. Jaunībā cilvēks ir pašcentrēts un sajūsminās vienīgi par sevi. Dziesma "Jel" tajā brīdī no tā visa bija brīva. Tā bija kaila un īsta dziesma. Dziesma par jaunības trauslumu un bailēm no nākotnes neveiksmēm. Reizēm vienīgās zāles pret to visu bija - iet cauri baiļu un neizdošanās pieredzei un pārsteidzošā kārtā atklāt spēka rezerves. Dzīvot no neizdošanās uz izdošanos. Arī tāds ir stāsts par "Trim no Sabiles". Stāsts par grupu, kura nesekoja nesasniedzamu cerību un nepiepildāmu ambīciju maldugunīm. Viss notika vienkāršāk, bet rezultāts izdevās patiess un īsts.

Katrā grāmatā ir vadlīnija un intriga. Man Jāņa Žildes radītā teksta vadmotīvs ir centība uzminēt noslēpumu, kā Mārim Žigatam, brāļiem Lundēm - Aldim un Pēterim - izdevās izveidot un visus šos gadus saglabāt "Pienvedēju stāstu" un palikt draugiem. Par šādiem noslēpumiem skaļi nerunā un labās biogrāfijās raksta starp rindām. Tas šajā grāmatā ir. Un tas ir vairāk nekā tikai stāsts par mūziku.

"Pienvedēja piedzīvojumi" 2019. gads FOTO: Linda Leen

Recenzija publicēta mūzikas žurnāla "Mūzikas Saule" decembra numurā.