“Uz galda rupjmaize un sveces, neviena dzēriena – goda vārds!”

Ilggadēja Sabiles bērnu teātra vadītāja un kultūras nama mākslinieciskās daļas vadītāja Iveta Sēruma stāsta: “1982. gada 1. februārī kā jauna speciāliste atnācu strādāt uz Sabiles kultūras namu. Mums bija jāsagatavo priekšnesums. Tajā laikā Sabiles kultūras nama direktors bija Viktors Kleimanis. Ar ko es strādāšu? Iešu uz skolu meklēt bērnus. Satikos ar latviešu valodas skolotājām, kuras man ieteica – var runāt Kaspars Rolšteins, Māris Žigats, Gatis Cīrulis, - zieds! Neatceros konkrēti, kad pievienojās Māris Žigats, bet viņš bija viens no tiem, kurus es dresēju. Paklausoties, kāds kuram ir balss tembrs, biju ļoti patīkami pārsteigta, ka tādam mazam puišelim ir tik patīkama balss un pietiekami skaidra dikcija. Nekas daudz nebija jākoriģē, tikai jāpasaka, ka mute jāver vaļā (smejas). Viņam šī dikcija, manuprāt, palikusi līdz šodienai.”

Kleimanis esot bijis bargs priekšnieks, bet, ko viņš bija iemīļojis, to atbalstīja un pieskatīja. Māris bija viens no tiem. Šādus tādus podus Māris sastrādāja, tad Kleimanis gāja burkšķēdams zem deguna, bet uzticējās.

Iveta stāsta, ka par Pienvedēju puišiem viņai ir tikai patīkamas atmiņas. Visvairāk komunikācijas gan bijis tieši ar Žigatu: "Man ar Māri bija brīnišķīgas attiecības, kā pieaugušajam ar pieaugušo. Nekādu lielu konfliktu nav bijis. Viņš bija rudmatains puika ar vasaras raibumiem – paskaties virsū un jau zini, ka būs fiksās idejas. Viņš bija ļoti pašapzinīgs un reizēm pateica tādus teikumus, ka mums, kas bija vecāki par viņu, bija acis lielas: “Tam ir gan iekšā!” Kad Māris parādījās kultūras namā, tad noteikti abi ar Gati (aktieri Gati Cīruli – aut.) ķērās pie kultūras nama klavierēm. Spēlēja tā, ka viss kultūras nams skanēja. Atceros, pēc kāda pasākuma, tagadējā Mūzikas skolas klasē bija kabinets, kurā ar feino jauniešu bariņu aizsēdējāmies līdz trijiem naktī. Uz galda rupjmaize un sveces, neviena dzēriena – goda vārds. Dziedājām, runājām, smējāmies, šie stāstīja par skolu, bija forši visiem kopā, gadu starpību nejutām nekādu."

Kad grupa "Pienvedēja piedzīvojumi" bija jau nodibināta, pie Ivetas Sērumas atnācis Māris Žigats un teicis: “Mums jābrauc uzstāties, bet nav, ko mugurā vilkt. Tu nevarētu uzzīmēt piena kannas?” Tie bija Pienvedēju pirmie krekliņi. Ar flomāsteru uz baltiem T-krekliem visiem trim zīmēju piena kannas.” Diemžēl bilžu, kurās varētu aplūkot šos leģendāros krekliņus, nav.

Pēc biļetēm uz "Credo" koncertu – uz aptieku!

Tagadējā Kultūras nama vadītāja, starp citu grandiozo Sabiles vīna svētku rīkotāja, Gerda Zeberiņa, atceras: “Kad biju maziņa, domāju: “Kā es gribētu strādāt kultūras namā. Te ienākot, smaržoja pēc vaska un terpentīna.” Kultūras namam visos laikos piemitis šarms. Tikai tas bijis mainīgs. Tagad, ienākot namā, kura fasādi rotā gigantiska izmēra konfektes uz kociņa, uzjundī viesmīlība un hipsterisks mājīgums, savukārt pirms dažiem gadu desmitiem pats nams esot bijis it kā aukstāks, ne ar šo silto enerģētiku, tomēr kultūras pasākumi šeit notikuši ar vērienu.

Sabiles Kultūras namā no Kleimaņa laikiem glabājas viesu grāmata, kurā parakstus no viesošanās mirkļiem atstājušas tādas leģendas kā Imants Ziedonis un Raimonds Pauls, brāļi Ziemeļi, Margarita Vilcāne, Ojārs Grinbergs, Viktors Lapčenoks, Nora Bumbiere, Vjačeslavs Mitrohins, "Eolika", Liepājas teātris un Valmieras teātra ansambļi, viesi no tuvākām un tālākām vietām, tostarp Armēnijas… Iveta Sēruma piebilst: “Tāpēc nams tika celts pamatīgs un varens, lai tajā varētu uzstāties profesionāli mākslinieki.” Lielā koncertu dzīve kultūras namā notika septiņdesmitajos astoņdesmitajos gados. Kad Sabiles kultūras namā notika profesionālu teātru izrādes, pie nama stāvēja autobusi kā pie Dailes teātra. Kultūras dzīve kūsāja, te notika atpūtas vakari, uz kuriem, kā atceras Gerda, pletēja bikses, visām sievietēm bija vienādas frizūras, kleitas un izzīmētas uzacis.

Kolhoza ballēs rasols smaržoja pa gabalu. Galdi tika klāti ne tikai zālē, bet pa visu namu, pēc tam, kā kultūras darbinieces smejas, nedēļu vēdināja…

Balles senioriem, dejotājiem, lauksaimniekiem, teātra pašdarbniekiem bija kupli apmeklētas.

Šķietami saprotams, ka mūsdienās tik vērienīgus pasākumus uzrīkot mazpilsētu kultūras namos ir teju neiespējami, jo cilvēku ārpus galvaspilsētas kļūst arvien mazāk, jaunā paaudze lielākoties aizbrauc karjeru veidot Rīgā, tomēr skumji klausīties Ivetas stāstītajā, apzinoties to kā reālu faktu: “Mūziķiem ir jāsamaksā. Ja varētu ieņēmumus dabūt no biļetēm, viss kārtībā, bet, ja nevar…Tajā laikā, septiņdesmitajos gados, direktoram Kleimanim bija blati, pazīšanās, kanāli. Mākslinieki brauca. Kamēr mēs šeit esam, darīsim visu iespējamo, kas mūsu spēkos šajos apstākļos, lai kultūras dzīve būtu.”

1982. gadā, kad, kā atminas Iveta, grupa "Credo" bija uz izķeršanu, Sabiles kultūras nama ilggadējais direktors Kleimanis sarunājis viņus uzstāties Sabilē.

Lai gan kultūras namā bija biļešu kase, kā jau tas pienākas, pieprasījums bijis tik liels, ka iegādāties savu biļeti varēja doties arī uz aptieku,

kur strādāja Kleimaņa kundze Erna Vītola, kas piepalīdzēja ar tirgošanu. Uz šo koncertu esot zvanījuši un pieteikušies pat tie, kas parasti uz koncertiem nenāk. Vienā dienā divi koncerti… Bija tik ārkārtīgi liela interese, ka Kleimanis sarunāja, lai "Credo" nospēlē arī trešo koncertu. Nebijis, kur adatai nokrist. Brauca no Talsiem, Kandavas…

Mūzikas klubiņš ar iekšā laidēju

Kultūras nama darbinieces par Žigata darbību Sabilē saka: “Mārim patika lauzt stereotipus, ieviest ko jaunu. Viņš gribēja iekustināt Sabili.” Žigatam deviņdesmito vidū Sabiles kultūras namā bija bārs un deju grīda GMG klubs, par kuru Pienvedēju grāmatā lasāms: “Klubs bija tāda kā oāze skarbas mazpilsētas sirdī, patvērums citādi domājošiem, citādu mūziku cienošiem ļaudīm gan no pašas Sabiles, gan tuvākajām pilsētām.” Tajā viesojamies manīti gan Renārs Kaupers, gan Jānis Stībelis, gan Baiba Sipeniece. Gerda stāsta, ka Liepājā tolaik bija mūzikas klubs u.t.t., bet Sabilē GMG klubs - divi mūzikas klubi Kurzemē. Talsinieki riskēja un brauca šurp (sabilnieki mēdza ļoti sargāt savu teritoriju, bija kautiņi utt.). Klubiņa telpa, kurā pēc izmēra satilpst 35-40 sēdvietas, parasti bija pilna, iekšā tikt gribētāji staigājuši apkārt un klaudzinājuši pie logiem. Gerda atceras: “Tolaik tur drīkstēja pīpēt, bija baigā bohēma. Bieži mēdza būt rindas uz tikšanu iekšā, ieejas biļete - lats un 50 santīmi, kas bija ļoti daudz. Pie durvīm bija lodziņš, pie kura piezvanīt, un tad iekšā laidējs ielaida. Kad šo klubiņu pārdeva, pazuda jēga.” Šis klubiņš bija kā sava republika, skanēja alternatīvā mūzika, apmeklēja radoša publika. Citādi noskaņotie iekšā nenāca, tomēr burziņš bijis arī ārpus klubiņa telpām, kur ar mašīnām sabrauca baudīt gaisotni pārējie.

Mūzika tur bijusi un būs, jo tagad šī telpa ir Sabiles Mūzikas skolas rīcībā.

1994. gada 14. oktobrī Pienvedēji sarunāja ar kultūras nama vadību, ka rīkos koncertu, uz kuru sabrauks grupas no visas Latvijas. Tā tapa alternatīvās mūzikas festivāls "Zem tilta". Ieradās tādas apvienības kā "Baložu pilni pagalmi", Dambis, "Reptils", kuru vēlāk pārdēvēja par "R.A.P.", un citas. Gerdas vecāmāte tajā laikā tirgoja kultūras namā biļetes.

"Tagad skatītos citām acīm, bet tolaik likās - drausmīgākais bardaks, visi garmataini, kāds guļ uz grīdas, zālē durvis vaļā, tur dzer un pīpē, gaismas līdz vēmienam… Manai vecaimātei kasē bija acis lielas."

Pienvedēji turpina atbalstīt saknes

Gerda un Iveta stāsta, ka ar Pienvedējiem joprojām esot sirsnīgas attiecības un viņi atbalsta savējos. Pienvedēji kultūras meitenēm iesaka, ar kuriem mūziķiem var sazvanīties un sarunāt koncertus, kuri savukārt ne tik ļoti vēlas braukt muzicēt uz laukiem.

"Lielās kosmiskās summas neesam spējīgi samaksāt. Viss jau atduras pret naudu." Sabilē ir bijuši gan Carnival Youth, gan The Sound Poets savos pirmsākumos. Gerda stāsta: “Esam Pienvedēju piedzīvojumu fani, mums atsūta ielūgumus, un braucam uz koncertiem, arī The Sound Poets, kur mūsu Pēteris sit bungas.” The Sound Poets šeit pavadījuši laiku radošajā nometnē, gatavojot jauno koncertprogrammu. Gerda saka: “Arī Pienvedēji būtu šeit ar jauno albumu, bet kultūras nams ir slēgts un viņi to nevar darīt. Mēs esam ļoti viesmīlīgas. Brauc, nāc, dari!”

2017. gada pavasarī, kad tika svinēti simts gadi kopš pilsētai piešķirts pilsētas statuss, kultūras namā koncertēja visi, sākot ar bērnudārzniekiem. “Viss noslēdzās ar kārtīgu koncertu, uz kuru aicinājām sabilniekus – Pienvedējus, Marku Rivu, Annu Sērumu, Māri Blāzi no grupas "Jūrkant'". Dzintars Čīca bija ārzemēs, nevarēja atbraukt, bet atsūtīja sveicienu. Neviens neatteica."

Vienā dienā aizklapēts

Balli gan te vairs vismaz tuvākajā laikā neuzrīkot. Un ne jau Covid-19 dēļ. Iveta: “2018. gada maijā aiztaisīja pusi nama ciet. Konstatēja, ka esot plaisas. Nākamajā dienā bija paredzēts pasākums vokālajiem ansambļiem, kas jau bija sabraukuši. Rīkojām to skolas zālē ceturtajā stāvā.” Jāpiemetina, ka tas bijis apgrūtinoši gan māksliniekiem, gan publikai, laiks bijis karsts un pensionāriem uzkāpt uz ceturto stāvu… Savukārt sporta hallē, lai rīkotu pasākumus, vajag piemērotu grīdas segumu, un tur ar ielas apaviem nedrīkst ienākt. Turklāt tur nav piemērotas akustikas kultūras pasākumiem.

Iveta: “Pirms 2018. gadā aiztaisīja ciet pusnamu, bijām uzņēmuši brangu tempu. Notika lielās Talsu novada deju kolektīvu pirmsskates, trīs mēnešus to vien darījām, kā slēdzām durvis ciet un vaļā. Pie sienas bija grafiks, cikos kuram jābūt, lai ielaistu iekšā deju kolektīvus, saslēgtu gaismas, uzliktu mūziku un būtu klāt, ja ko piepeši vajag. Gatavojās gan novada sadančiem, gan priekšskatēm, gan skatēm.” Kultūras nama zāle bijusi tik pilna, ka nav varēts iekšā tikt. Cilvēki stāvēja kājās pie durvīm, galdi pa visu foajē.  Gerda: “Tie ir padsmitiem kolektīvi, pilns kultūras nams, ap 400 cilvēku, viss ņirb. Likās, ka kultūras namam kā kastei atvērsies visi sāni vaļā.” Kultūras nams un sabilnieki tiešām ilgojas, kad varēs atsākt baudīt kvalitatīvu kultūras dzīvi. Gerda saka: “Gaidām no valsts finansējumu, lai varam palēnām kultūras namu atjaunot.”