Par gada kukaini izraudzīta spīļaste (1)

Kā norāda LEB, spīļastes jeb ādspārņi ir izskata ziņā viegli atpazīstami kukaiņi. To raksturīgākā iezīme ir spīles vēdera galā, kas nereti cilvēkos izraisot "bijību un pat bailes no šiem kukaiņiem". 

Lai arī spīļaste tiešām ir spējīga šīs spīles kustināt un pat ar tām iekniebt, tomēr tas tiek darīts tikai brīžos, kad kukainis jūtas apdraudēts - tātad aizstāvoties. Šis kniebiens parasti nav ļoti sāpīgs un pēc savas funkcijas to varētu pielīdzināt kādu citu kukaiņu kodieniem, kam ir lieli un spēcīgi žokļi.

Atšķirībā, piemēram, no bitēm un lapsenēm, kuru dzēliens retos gadījumos var izraisīt pat alerģiskas reakcijas, spīļastu kniebiens nav nekādā veidā bīstams ne bērniem, ne citiem cilvēkiem.

Latvijā visbiežāk sastopamā spīļastu suga ir parastā spīļaste (Forficula auricularia). Tā apdzīvo ne tikai dabiskus biotopus, piemēram, dažādus mežus, bet ir biežs viesis arī cilvēka mītņu tuvumā, kur ļoti bieži ir sastopamas, piemēram, dārzos. 

Tieši spīļastu klātbūtne dārzos bieži vien cilvēkiem rada nepatiku pret šiem kukaiņiem, jo daudzi uzskata tās par dārzu kaitēkļiem. Patiesībā spīļastes pēc savas ekoloģijas ir uzskatāmas par visēdājām un, lai arī tās tiešām mēdz apgrauzt dažādu augu lapas un ziedus, tomēr būtiska to ēdienkartes sastāvdaļa ir citi kukaiņi un to kāpuri - tajā skaitā, piemēram, arī laputis.

Tāpēc pareizāk būtu spīļastes uzskatīt par veselīgas dārza ekosistēmas sastāvdaļu. Tās var būt nozīmīgs palīgs cīņā pret citiem dārzā mazāk vēlamiem kukaiņiem un ir viens no faktoriem, kas var samazināt vajadzību pret dažādu ķīmisko preparātu lietošanu savā piemājas dārzā. Tikai retos gadījumos būtu izvērtējama nepieciešamība cīņai pret pašām spīļastēm.

Spīļastes ir sugu ziņā neliela kukaiņu kārta - Latvijā līdz šim ir konstatētas piecas sugas. Vien par iepriekš minēto parasto spīļasti mums ir diezgan liela skaidrība par tās sastopamību Latvijā - ļoti bieži, praktiski visur. 

Pārējo četru sugu sastopamība būtu skaidrojama un precizējama, tāpēc LEB šogad aicina sabiedrību fotografēt spīļastes, jo vismaz divas no pārējām sugām arī var būt sastopamas cilvēku mītņu tuvumā.

Viena no šīm sugām, mazā spīļaste (Labia minor), gan ir izmēros visai neliela - tikai četrus līdz sešus milimetrus liela. 

Spīļastes ir naktī aktīvi kukaiņi tāpēc to foto medībās ir jādodas vai nu vakarā/naktī, kad tās lien ārā no slēptuvēm un ir viegli ieraugāmas ar luktura palīdzību, vai arī tās jāmeklē to dienas slēptuvēs, kas parasti ir tumšas un mitras vietas - zem akmeņiem, koka gabaliem, lapu nobiru slānī, arī zem koku mizas u.c.

Īpaši vērtīgi būtu, ja kādam izdotos atrast īpaši reto piekrastes spīļasti (Labidura riparia), kas apdzīvo smilšainus ūdenstilpju krastus un ir lielākā no Latvijā sastopamajām sugām, var sasniegt pat trīs centimetru garumu. Pēdējos gados šai sugai nav zināmu atradumu, bet ļoti iespējams, ka tā tomēr ir sastopama kaut kur Kurzemes piekrastes liedaga joslā, jo ir gana bieži sastopama Lietuvā, Kuršu kāpā.

LEB ir brīvprātīga, zinātniska biedrība, kas apvieno Latvijas un ārvalstu profesionāļus un amatierus, kuri pēta un aizsargā kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus. 

LEB dibināta 1951.gadā. Biedrība katru gadu kopš 1999.gada izvirza gada kukaini un kopš 2008.gada arī gada bezmugurkaulnieku ar mērķi izglītot sabiedrību par Latvijas dabu un iegūt vērtīgus datus.