Kā darbojas agresīva braucēja smadzenes (43)

Distances neievērošana, atkārtota joslu maiņa apdzenot, pagriezienu nerādīšana, nekaunīga uzvedība sastrēgumos, mobilā tālruņa lietošana pie stūres, vārdos un žestos paustas rupjības - pārkāpumi, kas raksturo agresīvu braukšanu. Lai gan katru gadu uz Latvijas ceļiem tiek fiksēti ap 1000 agresīvas braukšanas pārkāpumu, Valsts policija uzskata, ka realitātē to ir vairāk. 

Visticamāk, ka agresīvais braucējs par sevi gribētu dzirdēt “krutais džeks”, “vecis, kuram policisti “pie kājas”” vai ko tamlīdzīgu, bet ne “maziņš IQ” vai, piemēram, “zaudētājs”. Agresīva braukšana nozīmē ne tikai necieņu pret citiem satiksmes dalībniekiem un tiesisko nihilismu, tai ir arī psiholoģiski un bioloģiski iemesli. Vilšanās dzīvē, zems pašvērtējums, garlaicība, jo dzīvei trūkst krāsu, Napoleona komplekss vai varbūt stresa izraisīta spriedze, kas izlaužas nepiemērotā un bīstamā veidā. Kas īsti liek cilvēkam uz ceļa uzvesties agresīvi?

Agresīvas braukšanas psiholoģiskos aspektus iezīmē psihoterapeite, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes pasniedzēja Inta Zīle.

Vīriešu bioloģiskā programma

Statistika ir nepielūdzama - agresīvo braucēju, tāpat kā bojā gājušo autovadītāju vidū vairāk ir vīriešu. Viens no iemesliem - bioloģiskas atšķirības starp vīriešu un sieviešu smadzenēm, iesāk Inta Zīle. “Vīriešiem svarīgākais ir cīnīties, uzvarēt, radīt pēcnācējus, un pēc tam no bioloģijas viedokļa nav svarīgi, cik ilgi cilvēks dzīvo. Daudziem vīriešiem varēšana ir tas kodols, ap kuru veidojas sevis izjūta un identitāte.

Pierādot, ka “es varu”, smadzeņu bioķīmija burtiski uzsprāgst - tas ir kā salūts vai narkotikas.

Ne velti ir teiciens: “Kas neriskē, tas nedzer šampanieti.” No loģikas viedokļa apdzīt līkumā vai sliktas redzamības apstākļos pret kalnu, dzenoties ar 130 km/h, nav prāta darbs, bet bioloģiju mēs mainīt nevaram. Vienmēr būs daļa vīriešu, kas tā funkcionēs, un to nevar apturēt. Visbiežāk šādi uzvedas vīrieši, kas līdz 18 gadu vecumam bijuši īpaši enerģiski, impulsīvi, iesaistījušies kautiņos, vadījušies pēc principa “nepalikt atbildi parādā”. Neraugoties uz kampaņām un sodiem, viņiem vienmēr gribēsies “apdzīt”.

Turpretim sievietēm smadzenes funkcionē citādi. Kad pasaulē nāk bērni, ieslēdzas citi bioloģiskie mehānismi, kas liek rūpēties par bērniem, izaudzināt. Līdz ar to  sievietēm izdzīvošana un drošība ir svarīgāka nekā vīriešiem.

Tomēr reizēm vispārgalvīgākie autovadītāji, kad automašīnā ir bērns, brauc uzmanīgāk, izvērtējot riskus.

Tādi ir evolūcijas likumi.”

Lai gan testosterons un adrenalīns dara savu, dzīvnieciskie instinkti nav vienīgais, kas mūs vada. Homo sapiens visu dzīvi mācās kontrolēt un vadīt bioloģiskos procesus. “Redzot, ka bērns ir impulsīvs, vecāki var viņam iemācīt kontrolēt savus impulsus, trenēt pacietību, toleranci, izturību, koncentrēšanos, māku pieņemt, ka ne vienmēr var uzvarēt,” turpina psihoterapeite. “Mūsu smadzeņu garoza nebūt nav bezspēcīga, bet tikai tad, ja attīstības gaitā tiek pieslēgta. Ja bērns dusmās mētā mantas uz visām pusēm, pieaugušie viņam var palīdzēt atrast veidus, kā tikt galā ar agresivitāti.  To var novirzīt uz fiziskām aktivitātēm, sportu. Tomēr ir tādi, kas paliek līmenī “uzēst, iedzert, izkauties”. 

Divi ceļi, pa kuriem iet

Kad kādā pētījumā tika noskenētas amerikāņu neirozinātnieka Džeimsa Falona smadzenes, izrādījās, ka to struktūras ir tādas pašas kā psihopātiem un slepkavām-maniakiem, ko zinātnieks visu mūžu pēta.

Un tomēr Džeims Falons nav ne psihopāts, ne slepkava.

Iespējams, tāpēc, ka viņa mamma saprata, cik svarīgi ir nodarbināt dēlu. Šis piemērs demonstrē, ka bioloģija nav noteicošā – tikpat būtiska ir vide un attīstības virziens.

Ja vīrieši, kuros ir agresija - svarīgs evolūcijas gaitā izveidojies instinkts, jo ļauj izcīnīt vietu barā, iegūt resursus, labākās mātītes -, atrod pozitīvas formas, kur agresiju realizēt, viņiem nav vajadzības sevi pierādīt uz ceļa vai citos neadekvātos veidos.

Tad cilvēkā ir vēlme baudīt dzīvi, nevis aiziet bojā autoavārijā, vienlaikus nogalinot citus cilvēkus.

Bet, ja ir alfas ambīcijas un deltas varēšana, tad apspiestās dusmas, aizvainojumi un pazemojumi krājas, līdz izlaužas kā agresīva autovadīšana, vardarbība ģimenē, varas pozīciju ļaunprātīga izmantošana, alkoholisms vai kas cits.”

No vienas puses, agresīvas braukšanas stāsts ir par nerealizētām ambīcijām, mazvērtību, kaunu un pazemojumu, ko vajag hiperkompensēt ar lielu mašīnu, agresīvu uzvedību, no otras, iemesls var būt arī uzkrājies stress, kas tiek pārnests uz īslaicīgu sociālo situāciju - ceļu, sabiedrisko transportu, veikalu. Neadekvātu uzvedību var izraisīt arī pavisam banālas, bet mūsu organismam un pašsajūtai svarīgas lietas - neizgulēšanās, nepaēšana, izdegšana, kreņķi mājās vai darbā. “Ja labā noskaņojumā, redzot, ka kāds ātrāk uzrauj pie luksofora, tu pasmaidi un atmet ar roku, “sliktā dienā” šī pati situācija var kļūt par principa jautājumu: kurš pirmais?”

Par tādu agresijas izpausmi kā lamāšanos un rupjiem žestiem, esot pie stūres, psihoterapeite saka - “zelta vidusceļš” no afekta regulācijas un adaptācijas dzīvei sabiedrībā viedokļa. Respektīvi, cilvēks brauc korekti, bet no spriedzes atbrīvojas ar verbālām replikām.

Neviens man neko nenoteiks!

Pandēmijas ierobežojumu kontekstā agresīva braukšana iegūst jaunus vaibstus, un tam ir vairāki iemesli. “Pat ja esam labi adaptējušies dzīvei, šobrīd daudzas agresijas sublimācijas iespējas ir atņemtas,” vienu no problēmām iezīmē Inta Zīle. “Cilvēkam patika sportot klubā vai spēlēt basketbolu, tagad viņš to nevar darīt, bet aizstāt ierastās aktivitātes ar skriešanu mežā negrib. Arī šopingot, doties uz kino vai teātri nevar. Tātad mums ir atņemtas ierastās nodarbes, kas vairo labsajūtu. Bet iekšējā spriedze šajos apstākļos mums visiem aug. Atliek interneta komentāri, pārtikas veikali un autovadīšana. Zināms, ka pandēmijas laikā pieaugusi vardarbība ģimenēs, alkohola un citu apreibinošo vielu lietošana. Šajā plejādē iederas arī agresīva uzvedība uz ceļa.”

Maska, zem kuras aizsvīst brilles un ir grūti elpot, distancēšanās, par kuru steigā piemirstas, grūtības iegādāties elementāras lietas - zeķes, cimdus, ko bērns atkal jau pazaudējis, sniega lāpstu, un tagad vēl “jādragā”, lai līdz desmitiem vakarā būtu mājās. Skaidrs, ka tas kaitina un izved no pacietības.

Tomēr cilvēkiem, kas pieraduši kontrolēt situāciju, emocijas sit augstāku vilni nekā pārējiem, un savaldīties viņiem nav viegli.

“Cilvēki, kas ir pieraduši reizēm vinnēt, reizēm zaudēt, šobrīd ir labākā pozīcijā, jo ir gatavi meklēt radošus adaptācijas veidus. Tiem, kas pieraduši visu kontrolēt, smadzenes uguņo, bezspēcīgās dusmās protestā signalizējot: “Man neviens neko nenoteiks!” Ja cilvēks atrodas šādā stāvoklī, problēmas nav ilgi jāgaida, jo smadzeņu daļas, kas atbild par spēju domāt loģiski, iztēloties situācijas attīstību perspektīvā, rūpēties par citiem, ir “atslēgušās”. Līdz ar to var teikt, ka agresīviem braucējiem darbojas senākā smadzeņu daļa - t.s. reptiļa smadzenes, kur mīt mūsu emocijas. Mēs visi piedzimstam emocionāli jūtīgi, bet atkarībā no agrīnās pieredzes attiecībās ar tuvākajiem cilvēkiem izveidojas, nostiprinās un dzīves laikā dominē jūtīgums uz trim, četrām emocijām. Tiem, kuriem vienmēr vajag uzvarēt, atalgojuma sistēma, kas rada labsajūtu, darbojas savādāk.

Izklausās absurdi, bet tajā brīdī viņi ir gatavi atdot visu, lai kaut vai piecas sekundes uz ceļa sajustos kā uzvarētāji.

Tās piecas sekundes viņiem ir svarīgākas nekā citu un personiskā dzīvība.”

Hiperaktivitāte un uzmanības deficīts - bumba ar laika degli

Autovadīšanu ietekmēt psihiski traucējumi, turpina eksperte. “Autovadīšanu riskantāku padara uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms, kas pieaugušā vecumā nekur nepazūd.” Minētie psihiskie traucējumi visbiežāk tiek attiecināti uz bērniem, tomēr pēc 18 gadu vecuma tie nekur nepazūd, skaidro Inta Zīle. “Daļai simptomi mazinās, nobriestot galvas smadzenēm, uzlabojoties afektu regulācijai. Palīdz adaptēties vide vai medikamenti."  

Tomēr, ja cilvēks nesaņem ārstēšanu, simptomi nepazūd un viņš ārdās - arī pie stūres. 

Pētījumi pasaulē liecina, ka cilvēki, kas cieš no uzmanības deficīta un hiperaktivitātes, biežāk izraisa ceļu satiksmes negadījumus, jo ir impulsīvi, uzņemas risku, neizvērtē situāciju. Tiesa, viņiem ir laba reakcija, bet tā neatceļ  fizikas likumus.

Neadekvāti pie stūres var uzvesties cilvēki ar personības traucējumiem, piemēram, narcistiskiem, turpina psihoterapeite. Bīstams satiksmes dalībnieks ir cilvēks ar neārstētiem bipolāriem vai psihotiskiem traucējumiem, atkarībām (īpaši vielu reibumā), kā arī trauksmi. 

Depresija, ko drīzāk raksturo pasivitāte un aizkavēta reakcija, var būt liktenīga, ja lēmums par manevru jāpieņem zibenīgi, bet galva “nestrādā”.

Var tikt zaudētas izšķirošās sekundes, kas ļautu izvairīties no sadursmes.

Katram vajadzīgs drošības ventilis

Nonākot agresīva braucēja izraisītā bīstamā situācijā uz ceļa, kontroli pār situāciju nereti pazaudē arī citi satiksmes dalībnieki. Sajūtot reālu apdraudējumu, cilvēks reaģē instinktīvi. Seko dusmas uz cilvēku, kas rīkojas bezatbildīgi. Ko darīt, lai saglabātu mieru? “Ja esi izsists no līdzsvara, ir jāapstājas, līdzko tas ir iespējams. Jāizkāpj no mašīnas, mazliet jāpastaigā, jāsajūt sevi fiziski, izkustinot rokas, plecus. Var paklausīties iemīļoto mūziku, kas palīdz mazināt stresu, atcerēties patīkamus mirkļus. Lieti noder dziļa ieelpa un izelpa.

Sākumā svarīgākais ir iziet no sastinguma stāvokļa, nomierināt sevi ķermeniski.

Pēc tam der saprast savu reakciju: kā es jūtos, ja citi tā izturas. Kad esi “savācies”, vari turpināt ceļu.”

Agresīva braukšana nav stāsts tikai par auto vadīšanu, bet gan par dzīvi, saka Inta Zīle. Par cieņu pret sevi un citiem, robežām vai to trūkumu.

Mēs visi satiekamies uz ceļa - katrs ar savu pagātni, smadzenēm, noteiktā dzīves posmā.

"Un tad  kā kuru reizi sakrīt mūsu attiecību mozaīka. Katram ir vajadzīgs drošības ventilis. Vienam tas ir sports, otram teātris, trešajam medības, vēl kādam kaktusu kolekcionēšana. Ja vienīgie veidi, kā “atlaist stresu”, ir dzeršana un vardarbīga uzvedība, nav pārsteigums, ka komplektā nāk arī agresīva uzvedība uz ceļa.

Mums kā sabiedrībai kopumā ir, kur augt, - jāmācās sarunāt un sadzīvot, nevis cīnīties,” nobeigumā saka eksperte, piemetinot, ka autovadītājiem, kuri atkārtoti pieķerti agresīvā braukšanā, “dzelžaini” būtu jāiziet dusmu vadības terapijas kurss, kā tas Eiropā tiek prasīts no cilvēkiem, kuriem novērota impulsīva un vardarbīga uzvedība.

Tas uzlabotu ne tikai situāciju uz ceļiem, bet arī paša cilvēka dzīves kvalitāti.