Noklausies "Dead Can Dance" dalībnieka Brendana Perija jauno albumu

Brendans Perijs FOTO: publicitātes

Klajā nācis grupas "Dead Can Dance" dibinātāja, solista un multiinstrumentālista Brendana Perija (Brendan Perry) jaunākais soloalbums “Songs of Disenchantment - Music from the Greek Underground”.

Kā zināms, gan Perijs, gan otra "Dead Can Dance" radošā puse, unikālā soliste, mūziķe un komponiste Līza Džerārda (Lisa Gerrard) laiku pa laikam mūs iepriecina ar projektiem ārpus apvienības rāmjiem.

Šis ir Perija trešais soloalbums, kurā šoreiz talantīgais mākslinieks pievērsies grieķu pilsētas folkloras stilam rebetiko, kas savas klasiskās aprises ieguva pagājušā gadsimta 20.-30. gados. Perijs pāraranžējis un ierakstījis desmit zīmīgākās sava laika rebetiko kompozīcijas, kas Bandcamp lapā tagad pieejamas ciparu, CD vai vinila formātā.

Noklausies!

Par rebetiko stila iepazīšanu, vēsturi, attīstību un nozīmību stāsta pats Brendans Perijs: “To, ko pēc daudziem gadiem iepazinu kā rebetiko mūziku, pirmoreiz es izdzirdēju Melburnas piepilsētas grieķu kafejnīcās un tavernās septiņdesmito gadu beigās. Šīs vietas galvenokārt kalpoja kā grieķu migrantu sociālie centri, kuri kopš 19. gadsimta beigām secīgi ieradās Austrālijā. Dienas laikā tos bieži apdzīvoja vecu vīriešu grupas, kas spēlēja galda spēles un malkoja uzo, klausoties laikas un rebetiko mūziku.

Dažus gadus iepriekš arī es no Anglijas biju emigrējis uz šo dienvidu pusi, un tā sagadījās, ka šim sešu nedēļu garajam ceļojumam mums trāpījās vecs grieķu kuģis ar nosaukumu “Ellinis”. Tieši ar šo kuģi sākās mana personiskā muzikālā odiseja - tur es pirmo reizi mācījos spēlēt ģitāru.

Gadu gaitā mana mīlestība pret “visu grieķisko” nemaz negaist, jo īpaši attiecībā uz rebetiko. Esmu sakrājis ievērojamu mūzikas ierakstu, tradicionālo instrumentu un piemiņlietu kolekciju, kas galu galā mani iedvesmoja un sniedza nepieciešamās prasmes, lai varētu ierakstīt dažas no šīm brīnišķīgajām dziesmām. Mani ļoti pārsteidza fakts, ka praktiski nav rebetiko mūzikas ierakstu angļu valodā, un tā galu galā bija galvenā motivācija - dalīties šajās dziesmās ar angliski runājošu auditoriju, kā arī izraisīt pārliecinošu tradicionālistu ziņkāri.

Lai saprastu rebetiko būtību, vispirms jānovērtē milzīgā cilvēku migrācija, kas noteikusi šī mūzikas žanra veidošanos. 20.gadsimta pirmajos gados Turcijas ostas pilsētā Smirnā, tagadējā Izmirā, atradās mūzikas stila epicentrs, kuru ietekmēja gan osmaņu, gan rietumu mūzikas stili, it īpaši neapolitāņu dziesmas. Pēc neveiksmīgā Grieķijas iebrukuma Turcijā 1922.gadā un tai sekojošās Smirnas nodedzināšanas, daudzi no šiem mūziķiem bēga uz Grieķiju, veicinot rebetiko attīstību Cafe Aman vai Cafe Ottoman stilā.

Brendans Perijs FOTO: publicitātes

Bija ielikti pamati pirmajai īstajai Grieķijas pilsētas mūzikai, un nākamajā gadā tie vēl vairāk nostiprinājās, jo piespiedu migrācijas dēļ, ko noteica 1923. gada Grieķijas un Turcijas apmaiņas līgums, pilsētas iedzīvotāju skaits  pieauga milzīgos tempos un apmēros. 1,5 miljoni cilvēku no Mazāzijas un citiem Turcijas kontrolētajiem reģioniem radīja neticamu spiedienu uz jau tā vārgo [Grieķijas] ekonomiku, vienlaikus izveidojot jaunus pilsētu geto Atēnās, kā arī Pirejas un Saloniku ostās.

Drīz šajās teritorijās izveidojās melnā tirgus kultūra ar visiem parastajiem atribūtiem – bandu kontrolētu kontrabandu, netikumiem, prostitūciju un narkotiku tirdzniecību. Šādā gaisotnē, it īpaši Pirejas ostā, attīstījās smagāks, blūzīgāks pilsētas folkloras stils, ko raksturoja jauns buzukas un baglamas skanējums.

Arī dziesmu tematika atspoguļoja šo vietējās kultūras maiņu, godinot un slavinot kontrkultūras pārstāvju filozofiju un varoņdarbus, kā arī jūsmojot par apreibināšanos daudzajās attiecīgas ievirzes ieskrietuvēs. Drūmākā noskaņā balstās dziesmas par cietuma dzīvi un tādām postošām slimībām, kā piemēram tuberkoloze. 1930. gados šis stils, pazīstams kā Pireja stils, pakāpeniski sakrustojās ar Smyrneika Cafe Aman stilu, kļūstot par to, ko mūsdienās klasificē kā rebetiko klasisko fāzi.

1936. gadā pie varas nāca diktators Joannis Metaksa un Grieķijā ieviesa cenzūru, ko secīgi vairākus gadu desmitus turpināja arī nākamās valdības līdz pat militārās huntas beigām 1974. gadā. Diktatūra pakļāva cenzūrai visu dziesmu tekstus, kas nozīmēja to, ka jaunās dziesmas bija jānodod apstiprināšanai oficiālajās iestādēs, kamēr vecāku dziesmu vārdi bieži tika mainīti vai piekoriģēti tā, lai izvairītos no jebkādām atsaucēm uz narkotikām un citām noziedzīgām vai netikumīgām darbībām. Šis jaunais nacionālsociālisma paveids lika šķēršļus tāda veida mūzikas popularizēšanai, kas tika uzskatīta par “neeiropeisku”, citiem vārdiem sakot, austrumu izcelsmes, kā rezultātā dažas radiostacijas aizliedza šīs mūzikas apraidi, it īpaši visu, kas dziedāts Amanedes stilā. Gadu gaitā rebetiko piedzīvojis vairākas atdzimšanas un pārtapšanas, bet es esmu izvēlējies koncentrēties galvenokārt uz dziesmām, kas radītas klasiskajā fāzē no 20. līdz 30. gadiem, rebetiko zelta laikmetā”.

Atgādinām, ka Latvijā "Dead Can Dance" uzstājās tikai vienreiz – 2005. gada 1. aprīlī. Atsevišķi vēl ar koncertu 2007. gada 18. novembrī mūs apmeklējusi Līza Džerārda. 

Uz augšu
Back