Franču revolūciju vēsture: cik reizes franči mēģināja gāzt pastāvošo varu?

Tiljerī pils ieņemšana, 1792 FOTO: Wikimedia Commons

Cik revolūciju norisinājās Francijā? Lai arī šķiet, ka uz šo jautājumu pastāv ātrā un vieglā atbilde “trīs”, tomēr eksistē arī atbildes padziļinātais un sarežģītais variants. 

“Ja revolūcija ir režīma izmaiņu panākšana, izmantojot kolektīvu fizisko spēku, tad atslēgas gadi ir 1789., 1830. un 1848. gads,” stāstīja Francijas vēstures profesors Pīters Džounss. 

Pirmā sacelšanās ir tā, kuru mēs visi pazīstam kā Franču revolūciju. Tās laikā Luijs XVI un Marija Antuanete zaudēja galvu. 

Otrā sacelšanās parasti tiek dēvēta par Jūlija revolūciju. Tajā tika gāzts Burbonu dinastijas karalis Šarls X un pasludināta konstitucionālā monarhija ar karali Luiju Filipu I tronī. 

Trešā ir nereti dēvēta par Februāra revolūciju vai 1848. gada Franču revolūciju, kurā tika gāzts Luijs Filips I un tika pasludināta republikas izveidošana.  

Garākā no atbildēm savukārt ir atkarīga no cilvēka interpretācijas par to, kas ir revolūcija. Piemēram, daži akadēmiķi dod priekšroku krietni sarežģītākai šī termina definīcijai. 

2

“Ir nepieciešama populāra kustība, valdošās kārtas sašķelšanās, no kurām viena puse ir revolūcijas pusē un piedāvā sevi kā revolucionāru valdību. Citādi tas ir tikai dumpis. Turklāt ir nepieciešama arī krīze valstī. Ja visi šie elementi pastāv un beigu beigās noved līdz izmaiņām režīmā, tad mēs varam runāt par revolūciju,” skaidroja Oksfordas Universitātes modernās vēstures profesors Roberts Gildejs. 

Gildejs piekrīt Džounsam, ka vēsturē ir pastāvējušas trīs atsevišķas Franču revolūcijas. Tas ir kā iekalts dzelzī. Tiesa, pastāv vēl dažas ievērojamas sacelšanās Francijas vēsturē. Arī tās ir vērts pieminēt diskusijās, kā arī pat uztvert par revolūcijām. 

Francijas trīs kārtu sistēma, kurā garīdznieki un muižnieki ekspluatēja darba tautu un buržuāziju. FOTO: Wikimedia Commons

Ceļš uz revolūciju 

Pēdējā no trīs revolūcijām – 1848. gada Februāra revolūcija – patrieca līdz tam pastāvošo monarhiju un ievadīja periodu, kuru dēvē par Otro republiku. Tomēr neilgi pēc tam Francijā atkal atgriezās politiskā nestabilitāte. Par republikas prezidentu ieceltais Šarls Luijs Napoleons Bonaparts – dēvēts arī par Napoleonu III – veica nelegālu valsts apvērsumu un kļuva par Francijas imperatoru. 

Jaunā konstitūcija Napoleonam III deva tiesības būt par prezidentu desmit gadus, turklāt pārvēlēšanu skaitam nebija ierobežojuma. Tomēr viņš neapstājās. 1851. gadā viņš sarīkoja referendumu, lūdzot franču tautu viņu atbalstīt kā imperatoru. Rezultātā viņš guva 97% atbalstu. 

1852. gadā Otrā republika tika formāli pārdēvēta par Otro impēriju, kuras tronī, protams, atradās Bonaparts. Visi šie notikumi beigu beigās izjauca varas līdzsvaru Francijā, kas turklāt nebija balstīta uz brīvām un godīgām vēlēšanām. Vēsturnieki to nesauc par revolūciju, jo nebija vardarbības, kas to varētu rosināt. Tiesa, Bonaparta Otrās impērijas krišana sakrita ar sava veida revolūciju. 

1871. gadā bija skaidrs, ka Francija zaudēs karā ar Prūsiju. Bonaparts bija sagūstīts, un politisko nekārtību aizsegā republikāņu spēki Parīzē sagrāba varu un nodibināja Trešo republiku. Kamēr imperators Bonaparts principā bija prom un republikāņi atradās pie varas grožiem, nekādas nozīmīgas izmaiņas likumdošanā vai valdīšanas paņēmienos netika ieviestas.  

“Vispārīgi runājot, nevarētu sacīt, ka tā bija revolūcija, jo norisinājās parasta varas sagrābšana. Beigu beigās tika izveidota diezgan konservatīva republika,” izdevumam “Live Science” stāstīja Gildejs. 

2

Tomēr pretreakcijai pret “to pašu veco” konservatīvo republiku bija dažas revolūcijas iezīmes, piemēram, barikādes ielās un komunistu līderi. Šī sacelšanās ir zināma kā Parīzes Komūna, kuras laikā kreisie spēja noturēt kontroli pār galvaspilsētu vairākus mēnešus, pirms Trešā republika satrieca pretošanās spēkus un atkal nostiprināja savu autoritāti pilsētā.  

“Parīzes Komūnas sakaušana 1871. gadā ir franču sociālisma pamats. Trešā republika pēc tam palika savā vietā, līdz 1940. gadā to sakāva Vācija,” stāstīja Gildejs. 

Otrā pasaules kara laikā Trešo republiku aizstāja Višī valdība, kas sadarbojās ar nacistiem. To vēlāk, kad Francija tika atbrīvota, nomainīja Ceturtā republika, kas daudz neatšķīrās no Trešās republikas. 1958. gadā tika pārrakstīta konstitūcija un izveidota Piektā republika, kurā tika ieviesta prezidenta pozīcija un kas ir saglabājusies līdz mūsdienām. Tiesa, te stāsts vēl nav galā, jo savā īsajā vēsturē Piektā republika ir piedzīvojusi nopietnus eksistenciālus draudus. 

Jau kopš 1848. gada Alžīrija tiek uzskatīta par neatņemamu Francijas sastāvdaļu. No Francijas valdības skatupunkta šī Ziemeļāfrikas teritorija ir nevis Francijas kolonija, bet gan oficiāla Francijas daļa – līdzīgi kā Parīze. Lielākā daļa alžīriešu tam nepiekrīt, sakot, ka Francija ir pakļāvusi viņu valsti.  

2

Ir iespējams strīdēties par to, ka Alžīrijas neatkarības karš 20. gadsimta vidū tehniski bija franču revolūcija. Tiesa, realitātē lielākā daļa cilvēku to tā izvairītos saukt. 

Tātad, cik tad daudz revolūciju bija frančiem? Īsā atbilde ir trīs, bet garā - trīs kārtīgas revolūcijas un vairākas “gandrīz revolūcijas”. Lai nu kā, ir skaidrs, ka 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē Francijas politika nebija pati stabilākā lieta pasaulē.

Uz augšu
Back