Spļāvu ārā siekalas, jo likās, ka tur ir kalorijas! Drosmīgas sievietes stāsts par slimību

FOTO: Ekrānšāviņš

Divu bērnu māmiņa Anna drosmīgi izlēmusi neklusēt un pastāstīt par savu pieredzi ar ēšanas traucējumiem. Tā bijusi 15 gadus ilga cīņa ar slimību, kas beidzot ir uzvarēta. 

Par godu tam Anna radījusi mājaslapu butbrivai.com, piedāvājot sniegt atbalstu sievietēm, kas šobrīd piedzīvo līdzīgu scenāriju.

Annas pārmērīgā aizraušanās ar svara zaudēšanu sākusies 13 gadu vecumā. Viss sācies pavisam nevainīgi – viena, vēlāk cita diēta. Centimetri kusuši, tomēr līdz iedomātajam ideālajam svaram tā arī neizdevies tikt, tāpēc jaunā meitene izlēma no pārtikas atteikties pavisam.

"Tad jau pēkšņi nebiju septiņas dienas ēdusi. Tāda viegluma sajūta un eiforija. Tad es aizgāju pamēģināt izvemties. Man sanāca.

Es to kontrolēju – vienu dienu es varēju ēst cilvēkos un nevemt, citu dienu pieēsties un izvemt to.

Tie bija 15 gadu, kad es sapratu, ka vairs to nekontrolēju," raidījumam "Bez Tabu" atklāti stāsta Anna. 

Emocionāls satricinājums, kas licis justies apaļai, piedzīvots jau bērnībā – tās bijušas vien dažas frāzes no vecāku puses, kas novedušas līdz nopietniem ēšanas traucējumiem.

Anna dzirdējusi frāzes: “Neēd tik daudz!”, “Tu jau tā esi apaļa!”, “Mums tāda lielāka meita!”. Tas viss krājies – līdz pienācis brīdis, kad jaunā meitene arī pati sev vairs nepatikusi.

Anna arī mēģinājusi runāt ar vecākiem. Tētim teikusi, ka viņai ir problēma, cerot uz palīdzību, bet viņš iekniebis meitai sānā, sakot: “Te taču ir tauciņi!”

Annas ēdienkartē bijuši vien daži produkti. Visbiežāk ēdusi ābolu un trīs olas. Bijis laiks, kad ēdusi tikai salātlapas vai tomātus, vasarā “sēdējusi” uz arbūza.

Trakākajā laikā es spļāvu ārā siekalas, jo man likās, ka tur ir kalorijas.

Sākotnēji Anna slimojusi ar anoreksiju – svars nokrities līdz 36 kilogramiem, pēc tam sekojusi bulīmija. Visam pa virsu – aizraušanās ar alkoholu. Aptuveni 3 procenti iedzīvotāju kādreiz saskārušies ar ēšanas traucējumiem – Latvijas gadījums nav unikāls, slimība visbiežāk skar pusaudžus visā pasaulē. Uztura speciāliste Aija Libere norāda, ka vecākiem jābūt pirmajiem, kas novēro iespējamos saslimšanas simptomus. Anna nenoliedz, ka viņai smagajā dzīves posmā trūcis atbalsta, tāpēc šobrīd, kad pārdzīvotais ir aiz muguras, vēlas palīdzēt citām meitenēm.

"Tā ir mana misija, lai katrai meitenei Latvijā būtu iespēja piezvanīt un pajautāt: kā man tagad labāk darīt? Man ir jāpalīdz! Es gribu, lai meitenes saprot, ka viņas nav vienas!" stāsta Anna. 

Latvijā ārstēšana notiek komandā, apvienojoties vairākiem speciālistiem. Process nebūt nav vienkāršs un ātrs, tāpēc Aija Libere iesaka palīdzību meklēt pie zinošiem ārstiem. Taču Annas ideju sniegt atbalstu un uzklausīt vērtē atzinīgi.

Anna radījusi mājaslapu būtbrīvai.lv, piedāvājot sniegt palīdzīgu roku un būt par atbalsta personu cilvēkiem, kuri dzīvo ar kādu no saslimšanām. Anna uzkrājusi lielu pieredzes bagāžu, tāpēc gatava ar to dalīties. Viņa sevi nesauc par ārsti un piekrīt speciālistiem, ka palīdzība jāmeklē arī ārstniecības iestādēs, tomēr uzskata, ka arī viņas sniegtais atbalsts kopā ar ārstēšanos var palīdzēt kādam uzvarēt ēšanas traucējumus.

Uz augšu
Back