Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā (ES), Latvija no trūcīgas valsts ir kļuvusi par vidēju ienākumu valsti, tādu viedokli Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes rīkotajā diskusijā par to, kā dalība ES ietekmējusi Latvijas valsti, ekonomiku un sabiedrību, pauda Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.
Viņš atzīmēja, ka šajā kontekstā ir jārunā par diviem elementiem - labklājību un drošību. Pievēršoties labklājības jautājumiem, Kazāks norādīja, ka pagaidām Latvija nav bagāta valsts, tomēr viennozīmīgi var teikt, ka tā ir vidēju ienākumu valsts. Latvijas Bankas prezidenta ieskatā, tas ir milzīgs pulss, kas, iespējams, bez ES atbalsta nebūtu izdevies.
Runājot par drošības elementu, Kazāks norādīja, ka drošība ir jāskata ļoti plašā spektrā, sākot ar ES likumdošanas rāmi, kas ļāvis uzlabot institucionālo vidi, padarīt drošāku uzņēmējdarbības vidi. Viņš uzsvēra, ka pievienošanās eirozonai, Latvijai ir bijusi izcili veiksmīga izvēle gan ekonomiski, gan ģeopolitiski.
"Eirozona mums ir devusi virkni iespēju, kādas mums iepriekš nebija bijušas. Eirozona ir milzīgs aizvējš un Covid-19 krīze to ļoti uzskatāmie parāda
- Latvijas valstij nevienā brīdī nav bijušas problēmas aizņemties finanšu tirgos par ļoti zemām likmēm," sacīja Latvijas Bankas prezidents.
Kazāks skaidroja, ka šī krīze, ko varētu nodēvēt par pirmo "pieaugušo krīzi" valsts dzīvē, parādīja to, ka Latvijai ir sava nauda un arī spēja izlemt, ko ar šo naudu darīt, kā krīzes laikā rīkoties, un arī šādas iespējas iepriekšējos gados Latvijai nav bijušas.
Runājot par iespējamo sabiedrības vilšanos pēc iestāšanās ES, pēc Kazāka paustā, tas ir apstāklis, ka latvieši nav kļuvuši tikpat turīgi kā vācieši, domājot, ka tas notiks pats no devis. Tomēr, paskatoties uz citām līdzīgām valstīm, ar kurām Latvija startēja ES vienlaicīgi, dažām ir veicies labāk, bet citām sliktāk, tomēr pēc būtības neviena no šīm valstīm nav sasniegusi tādu pārticības līmeni kā Vācija.
Kazāks uzsvēra, ka vēl viens no iespējamiem vilšanās elementiem ir nevienlīdzība, kam līdz šim nav pievērsta pietiekami liela uzmanība. Runa ir gan par ienākumu, gan par iespēju nevienlīdzību. Viņa ieskatā, tas būs ļoti kavējošs faktors nākotnes izaugsmei, sabiedrības labklājībai un centienos sasniegt bagātas valsts statusu, ja Latvija kā valsts to neatrisinās.
Savukārt Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja Vita Anda Tērauda (AP) uzsvēra, ka Latvija jau 15 gadus ir piederīga Eiropas telpai, kas nozīmē integrāciju visos līmeņos, slāņos un nozarē.
Viņa pavēstīja, ka, piemēram, valsts pārvaldē ir notikušas dramatiskas pārvērtības. Kļūšana par ES dalībvalsti, Tēraudas ieskatā, ielika Latviju jaunā līgā, konkurējot ar citiem, kur savās veiksmēs un neveiksmēs, profesionālajos standartos ir jāmērojas ar visattīstītākajām pasaules valstīm. Viņasprāt, tas ir ļoti veicinājis valsts attīstību un "spēju skatīties ne tikai uz savu nabu", bet uz spēju ietekmēt virzienus, kā domā ES kopumā.
Viņasprāt, Latvijai ir nepieciešams skatīties, vai tiešām ES politikas sasniedz mērķus, proti, vai pa šiem 15 gadiem konverģence ir pietiekami strauji notikusi, vai nav nepieciešams mainīt un pārskatīt tās politikas ES, kas ir noteiktas, lai konverģenci veicinātu. Tāpat jāpārskata tās politikas, ko Eiropa izvirzīja priekšplānā pagājušā gadsimta 50. un 60.gados, vai tās kalpo šodienas konverģences vajadzībām.
Runājot par to, kā, iespējams, jūtas indivīds, Tērauda pieļāva, ka Latvijas iedzīvotāji ir izjutuši ļoti daudz no ES - daudzi valstspiederīgie ir izmantojuši brīvo kustību, lai pārceltos uz citu valsti ES. Arī uzņēmēji pozitīvi izjūt plašo ekonomisko telpu, kurā viņi var darboties bez šķēršļiem un bez robežām.
"Domāju, ka indivīds to ir sajutis un novērtējis. Tāpēc
mums ir salīdzinoši liels atbalsts tam, ka Latvija atrodas ES. Mums ir ļoti maz eiroskeptiķu, bet ir arī tāda sabiedrības daļa, kuras gaidas nav īstenojušās un te jārunā par nevienlīdzību.
Ja mēs kā valsts esam ES dzīves līmeņa apakšgalā, tad, piemēram, Rīga varētu būt vidū, bet Latgale - pašā apakšā," sacīja Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja.
Viņa atzīmēja, ka atšķirīgās iedzīvotāju gaidas, kas rodas no nevienlīdzības, ir kaut kas, ar ko Latvijai ir jātiek galā, lai nepiepildītās gaidas nepārvērstos par eiroskepticisma un iekšējo plaisu avotu. Tieši tāpēc, Tēraudas ieskatā, jāturpina skatiens uz nākotni vērst konverģences, nevienlīdzības mazināšanas virzienā nākamajos 15 gados.
Valsts prezidents Egils Levits norādīja, ka Eiropeizācijas process Latvijā ir noritējis 30 gadus, bet atšķirīgā kvalitātē.Valsts pirmā amatpersona, runājot līdzībās, sacīja, ka, lai valsts kļūtu par attīstītu ES dalībvalstu nepietiek ar eiroremontu vai pārkrāsošanu, ir nepieciešams kapitālais remonts, kas nozīmē ilgtermiņa domāšanu. Viņa ieskatā ir arī kāds negatīvs apstāklis, kas ir nesamērība star mūsu gaidām no līdzdalības ES un realitātes.
Turpinot domu, viņš vērsa uzmanību, ka
2004.gadā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu cilvēku bija 42% no Eiropas vidējā līmeņa, bet patlaban tas sasniedz 82%.
Levits uzsvēra, ka Latvija ir augusi divas reizes straujāk, nekā ES vidēji. Viņa ieskatā, tas nozīmē to, ka mūsu labklājības līmenis objektīvi aizvadīto 16, 17 gadu laikā ir pieaudzis.
"Iekšzemes kopprodukta izaugsme uz vienu cilvēku ir dubultojusies un mēs tuvojamies Eiropas vidējam līmenim. Tas ir ļoti labs un objektīvs rādītājs, bet gaidas ir daudz lielākas un rada priekšstatu, ka mēs esam kaut kādā mērā atpalikuši, tomēr es aicinātu atskatīties, no kurienes mēs esam nākuši un ar ko sākuši," pauda prezidents.
Viņš domā, ka eiropeizācija Latvijā, iespējams, ir vēsturisks piemērs, kad no vienas pilnīgi citas sabiedrības formācijas samērā īsā laikā, vienā paaudzē esam nonākuši pilnīgi citā formācijā un pietiekami labā līmenī. Prezidents vēra uzmanību, ka palūkojoties vēsturē pēc citiem līdzīgiem piemēriem, tādu nemaz nav daudz un Latvija ir viens no tiem.
