Moderno laiku vēsturnieki pieņēma, ka amazones – pirmo reizi minētas Homēra tekstos ap 8. gadsimtu pirms mūsu ēras – bija izdomātas. Tomēr 1990. gados arheologi Melnās jūras piekrastē identificēja vairākus seno sieviešu skeletus, kas guldīti karotāju kapos, rakstīts zinātnes izdevumā “Live Science”. 

Dažiem no šiem skeletiem bija kaujas ievainojumi, piemēram, kaulos iestrēguši bultu uzgaļi. Kā arī – sievietes bija apglabātas kopā ar ieročiem, kas bija līdzīgi tiem, kas attēloti amazoņu rokās sengrieķu mākslā. 

“Pateicoties arheoloģijai, mēs tagad zinām, ka mīts par amazonēm, kas reiz uzskatīts par izdomātu, satur reālas detaļas par nomadu sievietēm, kas līdzinās mītiskajām amazonēm,” skaidroja pētniece Adriēna Majore. 

Šīs nomadu karotājas bija daļa no senas cilšu grupas, kas zināma kā skiti. Viņi bija jāšanas un loka šaušanas lietpratēji un no aptuveni 700. gada pirms mūsu ēras līdz 500. gadam mūsu ērā apdzīvoja plašas teritorijas Eirāzijas stepēs, sākot no Melnās jūras piekrastes līdz pat Ķīnai, laikrakstā “Foreign Affairs” vēstīja Majore. 

Skiti bija skarbi un rūdīti cilvēki, kas esot neiedomājamos daudzumos dzēruši nešķaidītu vīnu (grieķi vīnu šķaidīja ar ūdeni), fermentētu ķēves pienu un pat apreibinājušies ar kaņepēm. Sasalušie un mumificētie skitu ķermeņi mūžīgajā sasalumā liecina, ka skiti mēdza uz ādas tetovēt dzīvniekus. 

Skitu sabiedrība nesastāvēja tikai no sievietēm, kā vēstīts grieķu mītā. Vienkārši šajā sabiedrībā bija sievietes, kas dzīvoja kā vīrieši. Liela daļa skitu sieviešu kopā ar vīriešiem piedalījās medībās un kaujās. 

“Ir uzmundrinoši zināt, ka meitenes un sievietes stepēs mēdza jāt ar zirgu un šaut ar loku līdzīgi kā viņu brāļi,” teica Majore. Tas arī nav nekāds brīnums, jo nelielā grupā stepes skarbajos apstākļos, nemitīgu ienaidnieka draudu priekšā katra cilvēka palīdzība bija svarīga – neatkarīgi no tā dzimuma vai vecuma. Skitu apbedījumu vietās atrastas karotājas vecuma grupā no 10 līdz 45 gadiem. 

“Līdz šim arheologi ir identificējuši vairāk nekā 300 sieviešu karotāju atlieku. Tās apglabātas kopā ar saviem zirgiem un ieročiem. Katru gadu tiek atrasti aizvien jauni šādi apbedījumi,” piebilda Majore.  

“Pastāvēja aizraujoši stāsti – daži izdomāti, daži balstīti patiesībā – par amazonēm līdzīgām sievietēm no Senās Romas, Ēģiptes, Ziemeļāfrikas, Arābijas, Mezopotāmijas, Persijas, Centrālāzijas, Indijas un Ķīnas,” stāstīja Majore. 

Amazones upe savu vārdu ieguvusi viena tāda stāsta dēļ. Upi tā 1541. gadā nosauca spāņu karavīrs Fransisko de Orelana, kurš tiek uzskatīts par pirmo eiropieti, kurš pētīja Amazoni. Tas notika pēc tam, kad viņam uzbruka sievietes karotājas, kas bijušas līdzīgas mītiskajām amazonēm.