Pārāk novēlota karantīnas ieviešana, pārāk ātra ierobežojumu atcelšana vai pilnīga situācijas ignorēšana: tāda ir realitāte 2020./2021. gadā, skatoties uz to, kā varasiestādes un iedzīvotāji reaģē uz pandēmiju. Tāda bija realitāte arī 1918.-1920. gadā, kad pasauli bija pārņēmusi Spāņu gripas pandēmija. Kopumā Covid-19 un Spāņu gripas pandēmijām ir patiešām lielas līdzības, norādījuši Šveices un Kanādas zinātnieki.
1918. un 1919. gadā Spāņu gripa laupīja no 20 miljoniem līdz pat 100 miljoniem cilvēku dzīvību visā pasaulē. Ņemot vērā, ka Šveice gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā bija neitrāla, tieši Spāņu gripas pandēmijai 20. gadsimtā bija lielākā demogrāfiskā ietekme uz Šveices sabiedrību – tajā gāja bojā vairāk nekā 24 tūkstoši cilvēku. Kumulatīvais rādītājs, ņemot vērā nāves gadījumu skaitu, ir 6,1 mirušais uz 1000 cilvēkiem.
Kā liecina publikācija žurnālā “Annals of Internal Medicine”, “tas
ir apbrīnojami, cik līdzīgi rīkojas gan valdības, gan arī sabiedrības. Ja skatāmies uz 1918. un 2020. gadu, atšķirības ir visai nelielas.”
Kā norāda Cīrihes universitātes vēsturnieks Kaspars Štaubs, “protams, šodienas apstākļos tas ir cita veida vīruss, arī dzīves apstākļi ir krietni citādāki, mainījusies ir profesionālā pasaule un esam kļuvuši daudz gudrāki medicīnā”.
Pētnieki salīdzināja reakcijas pandēmijas laikā tagad un pirms 100 gadiem Bernes kantonā, kur tā bijusi ļoti smagā formā. Tiek norādīts, ka Spāņu gripas pirmajā vilnī 1918. gada jūlijā Bernes varasiestādes reaģēja ātri un centralizēti – tika ierobežota pulcēšanās, slēgti teātri, kinoteātri, skolas un liegtas kora nodarbības. Inficēto skaits kritās, tādēļ ierobežojumi tika atcelti. Tomēr – tas notika pārāk drīz, un jau rudenī sākās daudz postošākais otrais vilnis.
Bailes par ekonomiskajām sekām
Spāņu gripas pandēmijas otrais vilnis mainīja arī Bernes kantona vadības rīcību – noteikt ierobežojumus atsevišķām teritorijām, nevis visam kantonam kopā. “Tā jau bija decentralizēta reakcija – bija bailes, ka atjaunotie ierobežojumi spēcīgi ietekmēs ekonomiku, tāpēc vietām ierobežojumi tika noteikti, bet vietām ne. Tāda taktika nebija iedarbīga,” stāstīja Štraubs.
Pagāja vairāk nekā 100 gadi, un nu dzīvojam jaunas pandēmijas laikā. Pētnieki raksta, ka “ir ļoti lielas līdzības tajā, kā varasiestādes cenšas ierobežot Covid-19 pandēmiju”. Šveicē pirmais vilnis bija relatīvi smags, un tādēļ tika noteikti ierobežojumi visā valstī. Tomēr, kad situācija uzlabojās, ierobežojumi tika atcelti, un tagad ir otrais vilnis, kas, līdzīgi kā pirms 100 gadiem, ir smagāks nekā pirmais – ir vairāk saslimušo un attiecīgi – arī vairāk mirušo.
Atgriežoties pagātnē – 1918. gada rudenī, kad varasiestādes saprata, ka lokālie ierobežojumi nestrādā, tika nolemts atkārtoti noteikt centralizētus ierobežojumus. Tomēr saslimstības līmenis bija pārāk augsts, un 1918. gada novembrī situācija bija ļoti sarežģīta – radās konflikts starp varasiestādēm un strādniekiem, kā rezultātā tika noteikts nacionāla mēroga streiks un, pretēji aizliegumiem, notika masu pulcēšanās protesta akcijās. Un tas epidemioloģisko situāciju padarīja vēl sliktāku.
Pēc nacionālā mēroga streika, kurā daudzi cilvēki iebilda pret ierobežojumiem, spiediens uz politiķiem, kā arī spiediens uz sabiedrību mazinājās, jo visi saprata, ka ierobežojumiem ir jāpaliek, pretējā gadījumā par situācijas uzlabošanos var aizmirst.
“Šie notikumi bija saistīti ar strauju saslimšanas gadījumu skaita pieaugumu, kas ievērojami pagarināja otro vilni. Mūsdienās notiek līdzīgi. Tiesa gan, cilvēki ir kļuvuši apzinīgāki, bet vīrusa mutācijas neviens nav atcēlis,” norāda Štaubs.
Gaisma tuneļa galā?
Pētījums liecina, ka Šveice varētu būt ņēmusi vērā mācības, kas tika gūtas pirms 100 gadiem, norāda Toronto universitātes profesors, pētījuma līdzautors Pīters Jīni.
“Esot ārpusē [ārpus Šveices], ir grūti noliegt, ka Šveice cīnās labi. Tā mūsdienās ir ļoti attīstīta un privileģēta valsts, un redzam, ka uz 1000 iedzīvotājiem ir tikai viens mirušais, un uz katriem 300 iedzīvotājiem ir viens hospitalizētais. Tie ir labi rādītāji,” saka Jīni.
Pētnieki norāda, ka “otrais vilnis gan 1918. gadā, gan 2020./21. gadā ir saistāms ar bailēm par ekonomiku –
ja pirmo vilni izdevās veiksmīgi apvaldīt, tad, sākoties otrajam vilnim, bija vērojama vilcināšanās, baidoties par ekonomiskajām sekām. Līdz ar to reakcija bija pārāk lēna un slimības izplatība nokļuva ārpus kontroles”.
Tomēr vēsture pierāda, ka tā var būt arī sava veida pareģis nākotnei. Cerību vieš fakts, ka 1919./20. gadā, kad tika pārvarēts Spāņu gripas pandēmijas otrais vilnis, sekoja salīdzinoši maigs trešais vilnis. Un tas izrādījās pēdējais. “Pandēmijas akūtās fāzes kādā brīdī beidzas,” saka Štaubs.
Tiek norādīts, ka pandēmija pirms 100 gadiem beidzās “dabiskā ceļā”. Tomēr šodienas apstākļos mums jau ir ierocis – vakcīna, kurai agri vai vēlu vajadzētu pielikt punktu pandēmijai. Vai tas tiešām tā notiks – rādīs laiks. Lai arī pētījums ir veikts Šveicē, tajā aprakstītās situācijas ir aktuālas daudzām valstīm, kurās norises pandēmijas laikā ir ļoti līdzīgas kā Šveicē.
