Edvards Lūkass: Ķīnas kompartijai nevajadzētu spēlēt spēlītes ar Baltiju (22)

"Šīs trīs valstis bija nelielas, salīdzinot ar padomju okupantiem. Taču tās bija kā sīki akmentiņi lielā mašīnā, galu galā novedot pie tās apstāšanās. Tagad Baltija to dara atkal, iztraucējot Pekinas režīma Austrumeiropas politikas dekoratīvo pasākumu - "17+1" samitu 9.februārī," paralēles velk Lūkass.

Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu un Ķīnas sadarbības formātā "17+1" (agrāk - "16+1") darbojas Ķīna, Albānija, Bosnija un Hercegovina, Bulgārija, Horvātija, Čehija, Igaunija, Grieķija, Ungārija, Latvija, Lietuva, Ziemeļmaķedonija, Melnkalne, Polija, Rumānija, Serbija, Slovākija un Slovēnija. Latvijas Ārlietu ministrija norādījusi, ka Latvijas prioritātes šajā formātā ir savienojamība, tirdzniecība un inovācijas.

Lai arī Ķīna uzsver formāta abpusējo izdevīgumu, tas ticis kritizēts kā Ķīnas mēģinājums šķelt ES dalībvalstu vienotību.

"Tā ir taisnība, ka Baltijas valstu kopējais iedzīvotāju skaits ir mazāks par vienu divsimto daļu no Ķīnas 1,4 miljardiem.

Taču tām ir kaut kas, kā trūkst huligāniem Pekinā, - morālā pašpārliecinātība," uzskata Lūkass.

"To atteikšanās akceptēt nelikumīgo Eiropas sašķelšanu ar Molotova-Ribentropa pakta starpniecību, piemēram, nebija tikai vēsturisks pedantisms. Tas izgaismoja melus, uz kuriem bija uzbūvēta padomju impērija, proti, ka PSRS bija labprātīga tautu un nāciju savienība. Lietuvas drosmīgais paziņojums par neatkarības atjaunošanu 1990.gada martā bija milzīgs trieciens padomju varas leģitimitātei. (..) Ķīnas imperiālistiskās ambīcijas ietver "sašķelšanas un valdīšanas" spēlītes Eiropā. Viena no taktikām ir ietekmes vairošana nabadzīgākajās "austrumu" dalībvalstīs, piedāvājot privilēģijas kultūras un ekonomikas sektoros."

Taču, lai arī draudzība ar Ķīnu principā nav nekas slikts, tā var sarežģīt "17+1" formāta valstu attiecības ar citiem, nozīmīgākiem sabiedrotajiem. Lūkass kā piemēru min Polijas prezidentu Andžeju Dudu, kurš piedalījās 9.februāra virtuālajā samitā. Iespējams, Dudu pamudināja solījums par lauksaimniecības eksporta vienošanos vai sajūta, ka jaunā ASV valdība nav gana pretimnākoša, jo Duda un Džo Baidens vēl nav sazvanījušies. Tā bija kļūda, uzskata Lūkass. Polija ir lielākā no 17 Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, tāpēc tās spēkos būtu nolemt Ķīnas ietekmes operācijas neveiksmei un pašai kļūt par reģionālo līderi, tomēr Polija šādu iespēju neizmanto. 

Taču sešas formāta valstis nepakļāvās Ķīnas prasībai uz samitu nosūtīt valdības galvas, jo Ķīnas līderis Sji Dzjiņpins uzņēmās namatēva lomu. Trīs no tām bija Baltijas valstis. Igauniju un Latviju pārstāvēja ārlietu ministri, savukārt Lietuva - "opozīcijas līdere" - nosūtīja vien transporta ministru. 

"Ķīna bija nikna un izsauca Lietuvas vēstnieku uz naksnīgu sabāršanu," raksta Lūkass.

"Tas nenostrādāja. Lietuvieši nepacieš terorizēšanu - varat pajautāt Mihailam Gorbačovam."

Ķīnas nevērība pret cilvēktiesībām un agresīvā ārpolitika ir šķēršļi ciešu attiecību veidošanai, un jāņem vērā arī fakts, ka "17+1" formāta reālie ieguvumi nobāl uz krāšņo solījumu fona, norāda analītiķis.

"Vismaz dažas Eiropas valstis saprot ģeopolitiku: ja tās vēlas ASV atbalstu aizsardzībā pret Krieviju, tad ir loģiski palīdzēt ASV lēmumu pieņēmējiem ar to galveno prioritāti - Ķīnu," secina Lūkass. Tomēr Ķīnas vakcīnu diplomātija ir pielabinājusi valstis Rietumbalkānos, Ungārijā, Ukrainā un Čehijā.

Lūkass norāda, ka Ķīnas komunistiskās partijas amatpersonām ir pamats bažīties par Lietuvas arvien aktīvāko iesaisti konkurējošajā, Rietumvalstu atbalstītajā formātā - Trīs jūru iniciatīvā (3SI), kurā darbojas 12 valstis starp Adrijas, Baltijas un Melno jūru. Pētnieks iesaka šajā iniciatīvā uzņemt arī tādas valstis kā Somija un Ukraina, kā arī paplašināt tās darbības lauku.

"Pekinas shēmas galvenā problēma nekad nav bijusi skaitlis "17". Problēma ir "1"," uzskata Lūkass.