Kā ģimeni veidoja Ventspils strādnieks 19. gadsimtā?

To, kādā vecumā 19.gs. Ventspils strādnieks veidoja ģimeni, ietekmēja arī tautas tradīcijas. Piemēram, zemnieki pirms divsimt gadiem laulības slēgšanu līdz 20 gadu vecumam uzskatīja par nevēlamu. Savukārt 1897. gada tautas skaitīšanas dati liecina - vīrieši laulībā stājās galvenokārt 30-35 gadu vecumā, bet sievietes 20-25 gadu vecumā.

Strādnieku ģimeni parasti veidoja divas paaudzes – vecāki un neprecētie bērni. Izveidojot ģimeni, vīrs bija vecāks par sievu, tātad labāk pazina dzīvi, labāk orientējās sabiedriskajās pārmaiņās, un – galvenais – viņš bija ģimenes materiālās labklājības galvenais nodrošinātājs, tādēļ vīrietim joprojām bija vadošā loma ģimenē, raksta Ventspils muzeja vēsturniece Dace Kamela.

Krievijas impērijas tautas skaitīšanas dati liecina, ka 1897.gadā ir tikai 10 meitenes, kas apprecējušās līdz 19 gadu vecumam, un tikai diviem puišiem ir “sagrozītas galvas”. Vislielākais precēto pāru skaits bijis vecumā no 30 līdz 39 gadiem.

19.gs. beigās šķiršanās joprojām sabiedrībā netiek atbalstīta un tikai retais pāris nolemj šķirties. 1897. gadā Ventspilī ir šķīrušies 25 pāri, kas veido 1,85% no visiem precētajiem. Vislielākais šķirto pāru skaits Ventspils iedzīvotāju starpā ir vecuma grupā no 40 līdz 49 gadiem. Šķiet, ka pusmūža krīze ietekmējusi arī mūsu senčus.

Pēc arhīva datiem Ventspilī no 1880. līdz 1900. gadam ir notikušas vairākas ebreju izcelsmes ģimeņu šķiršanās. Piemēram, 1880. gadā drēbnieks Arje Samuelsons (27 gadus vecs) šķīries no savas divdesmitgadīgās sievas kuldīdznieces Leas Līnas Branenbergas.

Kā šķiršanās iemesls minēts “apņemšanās trūkums laulībai”, kas esot bijis viens no populārākajiem šķiršanās iemesliem ebreju ģimenēs.

Ventspils prese 20.gs. 30.gados par latviešu ģimenēm savukārt rakstīja: “Ja latviešu dzimstība strauji necelsies, tad daudz kas no mūsu sapņiem un centieniem paliks neizpildīts. Mums jāsāk nopietni domāt par šo jautājumu. Kad latviešu ienācēji no laukiem pagājušā gadu simtā cēla jauno Rīgu, Liepāju, Jelgavu, viņi vairumā nāca no daudzbērnu ģimenēm. Iedzīvotāju pārpalikums no laukiem devās uz pilsētām un še uzcēla jaunu dzīvi. Šie jaunie pilsētnieki bija mūsu tautas enerģiskākā, uzņēmīgākā daļa, viņu vidū lutekļu nebija, un, kas bija, tie ātri nogāja “dibenā”.” (“Ventas Balss” Nr. 50, 07.05.1938.).