Speciālists skaidroja, ka grūtības pusaudžiem saistītas ar vecumposma bioloģiju, smadzeņu attīstību - šajā dzīves periodā ir izšķiroši svarīgi iet ārā, draudzēties ar vienaudžiem, pieaugušajiem, socializēties, būt aktīvam. Ja šīs vajadzības nav iespējams apmierināt, pusaudžu smadzeņu attīstība nenotiek tā, kā vajadzētu.

"Kaut kas ļoti slikts notiek ar pusaudžiem un jauniem cilvēkiem, un tas nāk nevis no vīrusa, bet no ierobežojumiem," sacīja psihoterapeits. Daudzviet pasaulē tā nodēvēta par "paralēlo pandēmiju", kurā ir arvien vairāk cietušo un sāk parādīties arī arvien vairāk upuru.

Sakss Konstantinovs pieļāva, ka ļoti liela daļa ģimeņu, kurās ir pusaudži, jau tagad pamana, ka kaut kas nav labi - pusaudži netiek līdzi mācībām, krītas sekmes, viņi ir grūti motivējami. Jaunieši, kuriem agrāk ir bijis aktīvs dzīvesveids, arvien vairāk guļ, neatiet no datora. Daļai jauno cilvēku problēmas ir pavisam izteiktas - ikdienas domas pārņem trauksme un domas par izdzīvošanu pandēmijā, un tādām lietām kā mācības vai draudzēšanās vairs pat nav vietas viņu dzīvēs.

Speciālists norādīja, ka pusaudžu vecumā domas par pašnāvību ir diezgan izplatītas, taču iepriekš viņš savā praksē ar to neesot saskāries tik lielā apjomā - praktiski katrs pusaudzis psihoterapeita kabinetā runā par to, ka grūti rast motivāciju dzīvot tālāk.

Trauksmi par Covid-19 dēļ noteikto ierobežojumu ietekmi uz bērnu un pusaudžu mentālo veselību ceļ arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīca, norādot, ka pandēmijas ietekmē strauji audzis neatliekamo pacientu skaits Bērnu psihiatrijas nodaļā.

"Pusaudzis nespēj domāt ilgtermiņā, ka pēc pusgada, gada vai pieciem pandēmija beigsies. Pusaudži ir sprinteri, un viņiem šķiet, ka tas nekad nebeigsies – sliktās sekmes, izolētība, strīdi ar vecākiem, hobiju zudums – tas nekad nebeigsies. Šādos apstākļos sāk likties, ka nav jēgas dzīvot nākamo dienu," skaidroja Sakss Konstantinovs.

Sabiedrībā patlaban esam ļoti fokusējušies uz Covid-19 un tā dramatiskajām sekām, kas redzamas slimnīcu reanimācijās, bet

un vismazāk tiek domāts par tiem, kas uz saviem pleciem iznes lielāko ierobežojumu smagumu, - par bērniem un pusaudžiem. 

"Mēs atbalstām uzņēmējus, dažādas sabiedrības grupas, bet pusaudžu grupām līdz šim nav pievērsta uzmanība, jo tās nav redzamas. Šī ir klusa pandēmija," sacīja speciālists. 

Viņš uzsvēra, ka ir ļoti nopietni jāapdomā, vai tiešām katrs no ierobežojumiem, ko prasām pusaudžiem ievērot, tiešām ir absolūti nepieciešams:

Viņaprāt, pandēmijas laikā ir jāmeklē iespēja nodrošināt drošas socializēšanās iespējas jauniešiem.

Kā vienu no svarīgākajām lietām, ko esam parādā pusaudžiem, psihoterapeits minēja dažādus nozīmīgus rituālus, kas ir svarīgi pieturas punkti pieaugšanas periodā - žetonu vakari, dzimšanas dienas, izlaidumi, kas iezīmēs visu tālāko dzīvi. Viņaprāt, ir svarīgi koncentrēties uz to, lai kaut kā iedotu pusaudžiem šos rituālus drošā veidā, ļaujot atzīmēt savas dzīves gaitas un pieturas punktus, jo šajā laikā viņi vairs nekad nevarēs atgriezties. Šie ir nozīmīgi atspēriena punkti jebkura cilvēka dzīvē.

"Mēs kā pieaugušie varam izlikties un ignorēt pusaudžu vajadzību socializēties, bet viņi tāpat atrod veidus, kā satikties, un dara to nedrošos veidos. Tā ir viņu smadzeņu vajadzība. Mūsu kā pieaugušo pienākums ir neizlikties, ka tā nav, un meklēt drošākus veidus, [kā viņiem to nodrošināt]," pauda speciālists.

Nils Konstantinovs uzsvēra, ka, līdzīgi kā ar jebkuru stresu vai mentālo traumu, ko cilvēks piedzīvo jūtīgajā pusaudža vecumā, kad smadzenes ir īpaši jutīgas pret ārējiem stresoriem,

Piemēram, cilvēkiem, kas pusaudža vecumā saskaras ar emocionālām grūtībām vai traumām, 18-20 gadu vecumā ir sliktākas izredzes darba tirgū un ir grūtāk izveidot attiecības, tajā skaitā romantiskas saistības; viņiem ir lielāks risks nokļūt cietumā, ciest no atkarībām.

"Pat ja neskatāmies uz šādiem ekstrēmiem gadījumiem, liela daļa jaunu cilvēku pēc šādas pieredzes nejūtas un nav efektīvi sabiedrības locekļi," sacīja speciālists, norādot, ka Pasaules Veselības organizācijas (PVO) aplēses liecina -

Sakss Konstantinovs atzina, ka mentālās veselības pandēmija skar ārkārtīgi lielu skaitu bērnu un jauniešu, un speciālisti nespēs aizsniegt katru pusaudzi un jaunieti personīgi, tāpēc jauniešiem būtu jāiemāca daži pašsaprotami, secīgi soļi, kā rūpēties par savu mentālo veselību, līdzīgi kā zinām, ka jāievēro 2 metru distance un jāmazgā rokas:

Plaukstas likums:

1) Mēģināt palīdzēt sev pašam; apgūt veidus, kā palīdzēt sev nomierināties un uzlabot omu.

2) Vērsties pēc atbalsta pie drauga, pārrunāt savas problēmas ar kādu vienaudzi. 

3) Atrast pieaugušo, kam uzticies (tas var būt, piemēram, sporta skolotājs vai drauga mamma).

4) Ja nekas nelīdz, meklēt speciālista, psihologa, terapeita palīdzību.

5) Ja visi striķi trūkst, jāzvana uz bērnu un pusaudžu uzticības tālruni 116 111.