14. februārī savu 50. jubileju aizvadīja ilggadējā Latvijas Leļļu teātra aktrise Dace Vītola. Savu dzimšanas dienu aktrise nolēmusi sagaidīt ar iestudējumu, kas top pēc Anetes Meleces grāmatas "Kiosks" motīviem. Aicināju sarunā aktrisi atminēties ceļu līdz Leļļu teātrim un dalīties pārdomās par pārbaudījumiem un ieguvumiem darbā ar bērnu auditoriju.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Bērni ir un nav mainījušies. Ir mainījusies teātra valoda, kas ir labi. Tiesa, viss kaut kādā mērā notiek pa spirāli, un mēs lēnām atgriežamies atkal pie kādiem paņēmieniem, tehnikas vai veida, kā sarunājamies ar bērniem, tīri formas ziņā, bet bērni nemainās savā īstumā. Nemainās tas, ka bērns ir mazs pasaules centrs. Mēs to zinām un tā arī bērnus uztveram. Bet bērni ir palikuši zinošāki, drošāki, viņiem nav tādu filtru, kādi varbūt bija mums, jo zināmu apstākļu dēļ bija lietas, ko mēs teicām un ko neteicām. Ar katru nākamo paaudzi tas viss paliek brīvāk. Manas meitas paaudze jau ir pavisam droša un brīva savos uzskatos.

Mēs kā 90. gadu jaunieši bijām dumpīgāki, salīdzinot ar mūsu vecākiem. Es biju tajā paaudzē, kas pirmie atļāvās nepiekrist. Mēs bijām "pārejas" paaudze.

Jā, bija ekonomiskās krīzes, bija cepto kartupeļu ēra, bet visādi citādi garīgajā ziņā mēs rāvām vaļā. Arī Kultūras akadēmijā mūsu kurss bijām otrais izlaidums, mēs bijām tie, kas Kultūras akadēmiju sāka veidot, mēs bijām tā bāze. Akadēmija bija kā ģimene, pasniedzēji bija entuziasma pilni un dedzīgi, un man ir tāda sajūta, ka tas tā vēl ir, kas arī nav mazsvarīgi. Tagad gan man jāsaka, ka šis konkrētais laika posms noteikti arī ieviesīs kaut kādas korekcijas, kuras redzēsim tikai pēc laika. Tas atvilnis nāks pēc tam.