Pagājušā gada nogalē pirmizrādi piedzīvoja krievu režisora Alekseja Učiteļa filma "Cojs", kas tapusi kā Latvijas un Krievijas kopprodukts. Tā stāsta par notikumiem pēc liktenīgās avārijas uz Talsu-Slokas šosejas, kurā 1990. gada 15. augustā bojā gāja grupas "Kino" solists Viktors Cojs. Filma, kas skatāma arī "LMT Viedtelevīzijā", uzņemta gan Krievijā, gan Latvijā, un tajā filmējušies arī vairāki pašmāju aktieri, tostarp aktrise un režisore Inga Tropa-Fišere. Par pirmo pieredzi lielajā kino, balansēšanu starp aktrises un režisores pozīciju un varonību uzveikt bailes ārpus komforta robežas stāsta Inga Tropa-Fišere.

Tā kā tu pārstāvi gan aktierus, gan režisorus, jautāšu – kā šobrīd klājas skatuves māksliniekiem?

Tas ir ļoti individuāls jautājums. Es domāju, ka mēs visi kā sabiedrība atrodamies burbuļos – kurš nu kuros, un izteikti dzīvojam kaut kādās paralēlās pasaulēs. Ja tiek jautāts man, tad es domāju, ka esošajā situācijā es nevaru ne par ko sūdzēties. Man ir, ko ēst, kur dzīvot, ko vilkt mugurā. Man ir ģimene un vienpadsmitgadīgs dēls ar visām šī brīža tālmācības sekām, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Ir arī dažādi darbi, aktieriskie un režijas. Kopš pagājušā pavasara divi režijas darbi jau ir piedzīvojuši pirmizrādes, un trešais ir procesā, kas ieildzis tieši Covid-19 ierobežojumu dēļ, jo tā nebūs Zoom vai digitālā izrāde, bet dzīvā izrāde, kad atkal varēsim satikties. Arī aktieriski man ir dažādas lomas filmējoties, jo filmēšanas procesi, paldies Dievam, tagad notiek. Katrā ziņā par bezdarbību vai laiku, kurā man nebūtu, ko darīt, es vispār nevaru sūdzēties. Tas tik un tā ir ļoti piepildīts un intensīvs. Protams, gribas līst ārā no tiem burbuļiem, un es arī – ah, kā es esmu noilgojusies pēc skatītājiem, tiešā kontakta un cilvēkiem! Es domāju,

es pat nespēju līdz galam iztēloties, kas notiks, kad atkal, piemēram, teātri varēs spēlēt ar skatītājiem. Pat tagad par to domājot, palieku emocionāla.

Tā ir mīlestības valoda – tiešais kontakts, un bez šīs mīlestības valodas agrāk vai vēlāk jūties mazliet tukšs, ne pavisam tukšs, bet kaut kas dzīvībai ļoti svarīgs un vitāls ir iztrūkstošs.

Tomēr pirms pandēmijas paspēja tapt filma par Viktora Coja nāvi jeb, kā sacījis režisors, - kinematogrāfiska mitoloģija par to kā un kāpēc tas varēja notikt. Kas tevi aizķēra piedalīties filmā?

Pieļauju, ka liels kino aktieris var tā izvēlēties, bet lielākoties izvēlas aktieri. Es varu tikai būt pateicīga liktenim, šai konkrētajai komandai un režisoram, ka viņi mani izvēlējās un iedomājās uzaicināt uz provēm. Tas viss bija ļoti negaidīti. Man kā aktrisei līdz šim nebija nekādas lielās kino pieredzes. Jā, es esmu filmējusies pašmāju seriālos, studentu darbos vai īsmetrāžas filmās, bet lielajā kino ne. Es varēju tikai klausīties, ko stāsta kolēģi, un domāt, ka varbūt kādu dienu es arī tur tikšu. Protams, ko tur slēpt, – aktieris ik pa brīdim ļoti, ļoti kaut ko tādu vēlas, it sevišķi, ja tas vēl nav piedzīvots.

Šis periods, kad mani uzaicināja uz provēm, bija tas brīdis, kad pārstāj par kaut ko domāt – par kaut ko, ko ļoti vēlies, un, likumsakarīgi, kosmiskā mērogā atbrīvojies un tās lietas pašas pievelkas. Tas bija arī periods, kad starp aktierdarbiem man bija ļoti daudz režijas darbu. Zvans no producentiem, ka kāds grib mani redzēt provēs, bija pārsteidzošs. Pāris lielā kino provēs pa šiem gadiem biju bijusi, bet uzreiz varēja sajust, ka režisora iecerei īsti neatbilst vai nu temperaments, vai izskats. Šajā zvanā izskanēja jautājums: vai es varu nākamajā dienā kādā brīdī atskriet uz provēm kaut kādam mistiskam krievu projektam? Neko sīkāk nezināju. Pusdienu pauzē starp režijas darbiem atskrēju, un tās bija visneparastākās proves, kādas man ir bijušas. Es pat nepiefiksēju, kā sauc šo režisoru, un labi, ka tā, jo pēc tam, kad sapratu, ka tas ir viņš – Aleksejs Učiteļs… Viņa filma "Pastaiga" (2003) ir viena no manām jaunības mīļākajām filmām. Pieļauju, ja es būtu zinājusi, ka tas ir viņš, es būtu sākusi stulbi sarkt un bālēt aiz lielās cieņas un mīlestības – nebūtu spējīga neko parunāt. Kā jau teicu, proves nebija ierastās. Man nelika neko spēlēt, mēs sēdējām pie galda un dzērām kafiju un, kā nu es mācēju, krievu valodā runājām par dzīvi. Stundu mēs norunājām, un šīs stundas laikā paspēju nodomāt – ja mēs tikai tā runājam, tad, visticamāk, viņi ir sapratuši, ka es nederu, bet, ja jau esmu atnākusi, tad iedzersim kafiju un parunāsim. Tā bija ļoti sirsnīga saruna. Neko negaidot, es aizgāju prom. Vēl jo lielāks pārsteigums bija nākamajā vai aiznākamajā dienā no producentiem saņemt ziņu, ka režisoram ir ļoti iepatikusies mūsu saruna un viņš gribētu mani testēt tālāk. Tad sākās vesels provju atlases maratons. Es sapratu, ka interese ir, taču jebkurā brīdī tas viss var mainīties. Izšķirošais brīdis bija individuālās proves Maskavā ar Jevgeņiju Ciganovu – vai starp mums ķīmija notiks vai nenotiks, tas bija diezgan izaicinoši. Es jutu, ka tieku testēta visos līmeņos, bet mums ļoti ātri izveidojās kontakts un bija ļoti liels prieks ar viņu sadarboties. Mēs jau no pirmā mirkļa sapratām, ka viens otru ļoti redzam, jūtam un spējam provocēt.

FOTO: Mistrus Media

Tu pati esi Viktora Coja daiļrades piekritēja?

Ir bijis periods, kad jā. Turklāt es nāku no tās Latvijas puses, kur Cojs ir dzīvs vēl joprojām. Tagad tur uzturos aizvien retāk, vairs nezinu tos jaunos cilvēkus, kas tagad tur dzīvo, varbūt kaut kas ir mainījies.

Taču vidusskolas laikā, kad es tur dzīvoju, it sevišķi Varakļānos, Cojs bija neatņemama katras ballītes sastāvdaļa.

Tika skandētas Coja dziesmas gan ierakstos, gan paši dziedājām. Man šķiet, pat atbraucot uz Rīgu studēt pirmajā kursā – jau sen atpakaļ, es joprojām mēdzu diezgan aktīvi klausīties Coju.

Varētu teikt, ka Cojs ir pārmaiņu laika simbols, un viņa daiļrade tiešām vēl joprojām ir dzīva. Kas, tavuprāt, viņā ir tik īpašs un uztur šo dzīvību?

Uz šo jautājumu mēs arī mēģinājām atbildēt filmēšanā. Mums bija brīnišķīgs mēģinājumu process – читка. Pirms filmēšanas sabraucām un kopā lasījām scenāriju. Četras dienas dzīvojām ārkārtīgi skaistā vietā Pēterburgā un no rīta līdz vakaram intensīvi veicām lasījumus un nemitīgas pārrunas. Visi ļoti radoši iekarsuši iesaistījās dažādās diskusijās. Tostarp centāmies saprast arī to – kas, tad ir tas unikālais? Tādu, kāds viņš bija – tik īstu, dzīvu un patiesu, ar tik jūtīgiem nervu galiem, es īstenībā nespēju iztēloties pēc neatkarības un perestroikas. Viņam piemita tik liels gars, ka nespēju viņu iztēloties mērenībā, kad nav tik lielas pretestības. Tāpēc,

man šķiet, diezgan likumsakarīgi, ka viņš aizgāja bojā – lai arī cik šausmīgi tas izklausītos. Viņš būtībā bija paveicis savu. Kaut kādā ziņā, ļoti skaļi tas, protams, skan, bet viņš bija sava veida mesija tam laikam.

Tā atklātība, drosme un, pirmkārt, spēja nemelot sev un nemelot pārējiem, ļoti daudziem iedeva drosmi degt un spīdēt kā saulei – tiekties pēc iekšējās un ārējās brīvības.

Viktors Cojs FOTO: Publicitātes foto

Latvijā filma savu pirmizrādi piedzīvoja straumēšanas platformās pagājušā gada nogalē. Vai tas nelaupīja savu daļu svētku garšu un gandarījumu par padarīto?

Jā, ko tur liegties. Es būtu vēlējusies piedzīvot tādu pirmizrādi, kur ar kolēģiem varam sanākt kopā un joprojām vēlos satikt visu komandu. Vienu brīdi mani aicināja uz pirmizrādi, bet bija pārāk lieli ierobežojumi un paralēli citi darbi. Es ceru, ka kaut kādā brīdī mēs visi satiksimies. Ļoti tā trūkst, tas ir ļoti svarīgs atskaites punkts, ka tiešām tas darbs kā tāds bērns ir piedzimis un gan mēs, gan skatītāji var par to priecāties un izbaudīt tā augļus.

Filmas reklāmas rullītis.

Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas no filmēšanas?

Pirmais, kas nāk prātā, ir ļoti intensīvs darbs. Brīdis, kad sākās filmēšana, sakrita ar laiku, kad arī Latvijā bija ļoti daudz darbu. Man bija jānodod milzīgs pasākums “Kurbads” un paralēli sākās mēģinājumi ļoti sarežģītai izrādei “Alise brīnumzemē” uz Nacionālā teātra lielās skatuves. Kā arī filmēšanās pašmāju seriālos un mono izrāde kā aktrisei, ar kuru vēl paspēju aizbraukt uz Milānu un nospēlēt pirmizrādi. Tas bija ļoti intensīvs periods, kad es pārsvarā dzīvoju uz koferiem. Pēc mēģinājuma Nacionālajā teātrī mani jau sagaidīja mašīna, lai aizvestu uz lidostu un pārlidotu uz Maskavu vai Kaļiņingradu, vai Pēterburgu – kur nu šī filmēšana notika. Diennakti, divas, maksimums trīs biju tur un lidoju atpakaļ uzreiz uz mēģinājumu. Man ļoti patika tāds laiks! Ilgstoši noteikti tā nevar, bet tāds dzīves rokenrols – tā esmu es. Pieļauju, ka daļa cilvēku sāktu ļoti sagurt un vēlētos iekūņoties ērtā mājas pozā, bet es tikai atrotu piedurknes. Kustība rada nākamo kustību, un saprotu, ka ir tik daudz enerģijas un tik daudz par sevi vēl nezinu. Ļoti intensīvs un skaists laiks.

Un, protams, filmēšanas process – komanda bija fantastiska, ļoti draudzīga. Varbūt nospēlēja tas, ka es biju vienīgā blonda un ar прибалтийский акцент – skaidrs, ka šis stereotips viņiem ir ļoti tuvs. Bet es tiešām jutu lielu mīlestību gan no filmēšanas komandas, gan režisora. Tas bija viens no tiem darbiem, kur visu laiku klātesoša ir iemīlēšanās sajūta, esot uz laukuma un sarunās, lai vai cik pārguruši mēs arī būtu.

FOTO: Mistrus Media

Nedz publika, nedz kritiķi filmu nav žēlojuši – vai tu apzināti centies abstrahēties no negācijām un skandāliem ap filmu?

Jā, bet tas ir tikai normāli, ka kaut kādas lietas pieņem labāk un kādas sliktāk. Man pašai šķiet, ka filma ir ļoti laba. Protams, es nespēju būt pilnīgi objektīva. Es to skatījos ar satraukumu. Pirms aizvēra robežas, paspēju aizbraukt uz Pēterburgu pārskaņot dažas vietas un noskatījos tā brīža montāžas materiālu. Sapratu, ka ļoti liela virkne ainu, tostarp ar mani, nemaz nav ieliktas, jo skaidrs, ka filma nav bezizmēra. Protams, pāris vietās piezogas profesionālais kretīnisms, kas liek sevi analizēt, bet kopumā vienā elpas vilcienā noskatījos un kārtējo reizi pārliecinājos, ka šis režisors ir ļoti liels pacifists un viņā, lai arī cik šķietami auksti viņš varbūt runā, ir iekšā dziļa cilvēkmīlestība un apliecinājums dzīvei. Es arī saprotu tos daudzos cilvēkus, kuri ļoti saasināti filmu kritizē, jo skaidrs, ka tā var mulsināt cilvēku, kurš gaida filmu par Coju. Ja viņš gaida filmu par Coju, tad viņš gaida, ka Cojs tur būs tiešā veidā redzams, un domā – kurš nu būs tas aktieris, kādu parūku viņš būs uzlicis, cik precīzi viņš iztaisīsies. Šī filma absolūti ir par Coju, bet tas nav klasiskais piegājiens. Viss, kas tajā ir par un ap šiem konkrētajiem cilvēkiem, un cik tas ir korekti vai nekorekti taisīt šādu fikciju, tas ir diskutējams jautājums.

Jā, jo filma vairāk dabūjusi trūkties tieši par vēstures un vēsturisko personību kropļošanu. Jautājot tev kā režisorei, ciktāl, tavuprāt, režisors var atkāpties no vēsturiskās patiesības un pievērsties interpretācijai?

Māksla jau ir tas instruments, ar kuru var veidot šos dažādos skata punktus un fikcijas. Salīdzinājumam – viens no režijas darbiem, ko pašlaik veidoju, ir izrāde, kuras tapšanā sanāca īsti cilvēki un stāstīja savu personīgo pieredzi par šobrīd ļoti aktuālu, sāpīgu un neviennozīmīgi risināmu tēmu – vardarbību. Šie cilvēki ir dzīvi prototipi, un aktieri izspēlē šos dzīves stāstus, tādējādi mēs veicam fikciju. Protams, es sev ik pa laikam uzdodu jautājumus – vai tā drīkst, vai es nepārkāpju kaut kādas ētikas robežas? Tad ar sevi tā kārtīgi izdiskutējot, saprotu, ka nē – tas ir mākslas darbs, tā ir esence un fikcijas klātbūtne ir neizbēgama.

Ja tā būtu dokumentālā filma, tad varētu uz to reaģēt citādāk un tiešām skatīties, cik ļoti korekti tas ir pret šiem cilvēkiem, bet tā ir mākslas filma, un režisors ne mirkli, cik man ir zināms, nav paudis, ka tā nav fikcija. Tā ir sava veida moderna pasaka par leģendu, un tai nav pilnīgi jāatbilst realitātei.

FOTO: Mistrus Media

Tev ir bakalaura un maģistra grāds režijā, tomēr skatuves gaitas sāki tieši ar aktierspēli.

Tas ir viens liels dzīves likteņa pārsteigums. Es tik tiešām nebiju domājusi, ka nonākšu teātra vidē. Pat nezināju, kas tas režisors ir. Jau no pirmās klases beigām es ļoti mērķtiecīgi devos uz žurnālistiem un pāris mēnešu laikā, sevišķi pēdējā iestājeksāmenā, es noķēru gala impulsu pilnīgi izmainīt savas dzīves tālāko ritējumu, un tas bija milzīgi drosmīgs solis. Ejot līdzi draugam, es nonācu Kultūras akadēmijas iestājpārbaudījumos – viņu neuzņēma, mani uzņēma.

Tas arī ir liels pārsteigums un drīzāk jautājums Mārai Ķimelei, kāpēc viņa mani paņēma. Es pieļauju, ka viņa ieraudzīja manu atvērtību un drosmi nebaidīties riskēt, un tas ir pateicīgs materiāls, ar ko strādāt. Viņa mani paņēma kā režisoru un diezgan ātri, jau trešajā mēnesī, kad vēl vispār neko nesapratu, paziņoja, ka no nākamās nedēļas man ir jābūt Jaunajā Rīgas teātrī un jāpiedalās mēģinājumu procesā. Droši vien viņa nedomāja, ka tas aizies līdz galam un pabeigtai lomai, bet viņa man deva tādu iespēju, un domāju, ka viņai bija interesanti ar mani eksperimentēt. Savukārt tur man palīdzēja tas, ka man nebija nekādu priekšstatu par to, kā jābūt. Laika gaitā, apgūstot šo profesiju, protams, esmu daudz apguvusi un paliek sarežģītāk, jo jau daudz ko zinu. Bet toreiz atvērās pilnīgi jauna pasaule, bija tik interesanti dzīvot un nemaz nebēdāt, vai sanāk vai nesanāk, jo ir azarts kā bērnam. Nebija jānodarbojas ar sevis vērtēšanu un varēja vienkārši būt procesā.

FOTO: Jānis Deinats

Balansējot starp abām pozīcijām – režisore un aktrise, vai tomēr ar vienu no tām identificējies vairāk?

Atbilde ir nemainīgi viena un tā pati – nē. Ir vēl citi daudzi talanti un lietas, ko es daru, lai arī tās varbūt ir mazāk pamanāmas. Ir daudzas intereses, ko vēl gribas apgūt, un nemitīgi domāju, ko vēl izdarīt. Bēda ir tāda, ka ar šo grafiku saprotu, ka nevaru to īsti izdarīt. Bet tas neizslēdz to, ka kādā brīdī kaut ko vēl citu mēģināšu darīt. Acīmredzot man tuvs ir renesanses laika cilvēks, kas sevi izkopj pēc iespējas daudzveidīgāk. Man šķiet, ka katrā no mums ir daudz talantu, un tiem ir jāļauj manifestēties. Es īsti nesaprotu iedalīšanu vienā kategorijā. Ir, protams, cilvēki, kas izteikti iet vienu ceļu, un tas ir apsveicami. Taču speciāli sevi bremzēt, manuprāt, ir absolūti pretdabiski.

Vai nav jāpaiet laikam, lai pārslēgtos no vienas pozīcijas uz otru? Aktiera un režisora domāšanas moduļi tomēr ir ļoti atšķirīgi.

Jā, ir gan, un to es mācos. Ik pa laikam, protams, notiek kaut kādi paklupieni, ja tā tos var nosaukt. Lai arī lielai daļai režisoru patīk domājoši aktieri, tik un tā ir viena robeža, un tā robeža ir ļoti smalka. Ja ir kolēģi, kuri cenšas pieslēgties un līdzdarboties, tad man ir pretēji – man ir jāatslēdzas. Nevaru uzņemties tik lielu vadību un aktieru darbos arī negribu, jo pretējā gadījumā es jau sāku nodarboties ar režiju. Man tieši ļoti interesanti šķiet saprast to kursu un kopējo kompozīciju, ko režisors ir ieraudzījis. Savukārt, kad esmu režisore, man patīk radīt lielo kopbildi un iesaistīt pārējo komandu, kas palīdz to ainavu izkrāsot. Tur esi mazliet Dievs. Man patīk gan tā, gan tā. Kā dejojot tango – man patīk gan vadīt, gan ļauties.

FOTO: Mārtiņš Grauds

Interesanti, jo pierasts režisoru uzlūkot kā hierarhiski augstāku pozīciju, uz kuru tiecas un tad jau nekāpj vairs lejā.

Tas īstenībā ir liels izaicinājums, kam es šobrīd eju aizvien vairāk cauri. Tas ir hierarhijas un statusa sadalījums, un tur ir nerakstīti likumi. Gribot negribot sanāk dzīvot stereotipos, un režiju mēdz iedalīt lielajā režijā un blakus režijā. Saprotu, ka es vairāk esmu bijusi aktrise, kura taisa režiju paralēli – interesanti un īpaši netraucēti. Taču vienā brīdī sāku pāriet tur, kur ir tā lielā režija, un tur ir citi spēles noteikumi. Man ir ļoti jāpiedomā, kā veidot stratēģiju, jo pēdējā laikā ir bijušas ļoti sāpīgas, grūtas pieredzes, kur sāk traucēt, ka mani pazīst kā aktrisi, jo kā kolēģi mēs esam bijuši līdzvērtīgā aktiera statusā. Sāk veidoties sarežģītas shēmas, un skaidrs, ka tikai režisoram par tādām lietām vispār nav jādomā. Lien ārā daudz psiholoģiskas zemapziņas lietas un jāprot tos zibeņus laicīgi pamanīt un novadīt – saprast, kā veidot attiecības. Vienlaikus es nespēju sevi iztēloties kā to autoritatīvo režisoru, kas var kļūt pat ļoti despotisks, pārlieku manipulatīvs un aktieri novedošs līdz galējībai caur kaut kādiem pazemojumiem, jo tas ir eksistējošs – ne visur, bet ir tādi gadījumi. Mēģinot to izdarīt citādāk, turklāt esot sievietei režisorei, tas ir vēl komplicētāk. Nekas no tā, ko vīrietis režisors var atļauties mēģinājumos, nedarbojas man kā sievietei. Es nevaru būt pārlieku emocionāla, jo tad es būšu vāja un mani neuztvers nopietni, savukārt, ja esmu pārlieku stingra, tad es esmu sterva un atkal neuztver nopietni. Tas rada ļoti sarežģītu, komplicētu mehānismu, un es vēl meklēju to, kā būt sievietei režisorei, nepazaudējot savu sievišķīgumu un nepaliekot vīrišķai ono būtnei. Es gribu būt sieviete, man patīk būt sievietei. Tas ir liels izaicinājums un ļoti interesants rēbuss. Garlaicīgi man nav ne mirkli.

Esi minējusi arī, ka tev ir bail no tā, ka var apstāties attīstība. Zināms, ka tā turpinās, sevi izstumjot ārpus komforta zonas. Kas ir tava komforta robeža?

Kas attiecas uz darbiem – es piekritīšu tādiem piedāvājumiem, kurus šķiet nereāli izdarīt. Tas nenozīmē, ka man nav bail – ak dievs, kā man brīžiem ir bijis bail! Reiz es palīdzēju strādāt TedEx Rīga pasākumā, un tajā gadā uzstājās Valdis Zatlers ar runu par nāvi. Es biju tas cilvēks, kurš gan iepriekšējā dienā ar dalībniekiem mēģināja, gan aiz skatuves viņus atbalstīja. Pirms uzstāšanās, ar Valdi Zatleru un visiem viņa apsargiem stāvot, redzēju, ka viņš arī ir ļoti uztraucies. Viņš arī ir tikai cilvēks. Tas mani tik ļoti pārsteidza. Kā? Arī šis eksprezidents uztraucas? Man piemīt zināms naivums – labā nozīmē, un varu ļoti godīgi, atklāti pajautāt. Un saku – jūs tiešām arī uztraucaties? Es vienmēr esmu to zinājusi, bet, kad tāds cilvēks pasaka, ka varonis nav tas, kurš nebaidās, bet tas, kurš savas bailes uzveic, tad šī simtgadīgā patiesība nāk kā atklāsme. Tas vēl vairāk ir mani iedrošinājis uzveikt savas bailes. Pat ja nesanāks, tad tas, ko būsi ieguvis, izmetot sevi no komforta zonas, būs daudz vērtīgāks nekā veiksme iekš tās.

Arī personīgajā dzīvē es mēdzu tā darīt. Piemēram, šajā vasarā sapratu, ka esmu sagurusi no rutīnas, kas veidojas ikdienas dzīves darbībās, un man patīk arī ik pa laikam vienai pašai doties ekspedīcijās. Es saliku ļoti smagu somu, vīrs mani aizveda līdz Lietuvas robežai, un viena pati bez normāla ēdiena vairākas dienas gāju gar jūru. Man neko nevajadzēja, tikai izmest sevi no šīs komforta zonas, kur ir tikai saule, vējš, smiltis, jūra un meži.

FOTO: No personīgā arhīva

Miķelis jūsu Rīgas laika sarunā teicis, ka ar tevi nav garlaicīgi, jo tu visu laiku mainies. Kādus jaunus ūdeņus plāno izbradāt tuvākajā nākotnē?

Šobrīd arī ir ārpus komforta zonas periods. Es esmu ģimenes cilvēks, un man tas ir svarīgi, bet ar saviem apgriezieniem man ir vajadzīga arī tā zona, kur es eju, skrienu un daru. Šajā laikā, protams, ir ļoti intensīva ģimenes dzīve. Man mājās ir foršs pusaudzis ar visām tām raksturiezīmēm, kas tur veidojas. Labā nozīmē iziešana no komforta zonas šobrīd ir izkopt tās attiecības un iemaņas, kas ir mammas un dēla zonā. Tas man ļoti patīk, lai arī tas nav viegli.

Bet nākotnē… Joka pēc, bet divus mēnešus atpakaļ es pilnīgi nopietni domāju, ka iestāšos policijas akadēmijā. (Smejas.)

Kā tā?

Globālajā fonā sāku domāt, vai teātris vispār kaut kad atsāks savu darbību vai ner. Un kaut kas ir jāmaina, jādara. Labi, ar kultūru un mākslu es paralēli kaut ko darīšu, bet varbūt vajag radikālāk pamēģināt ko citu, nevis, piemēram, kino režiju, ko es ļoti gribētu pamācīties, vai kaut kādos brīžos es ļoti nopietni esmu domājusi stāties Mākslas akadēmijā vai par horeogrāfiju. Pieļauju, ka varbūt arī Coja filmas ietekmē es tā padomāju, kā arī karsto karadarbības zonu žurnālistika, ko es gribēju, nekur pavisam nav izplēnējusi. Un es neesmu seriālu cilvēks, bet šajā kovida laikā skatījos seriālu "Homeland". Šis man ļoti patika, un padomāju, ka arī varētu būt baigais īpaši sarežģīto lietu izmeklētājs. Kādu nedēļu vai vairāk es dzīvoju ar šo domu. Pateicu arī pārējiem mājiniekiem, viņi teica – jā, baigi forši. Bet ar to, protams, tas beidzās.

Kā tev visvairāk pietrūkst no pirmspandēmijas pasaules un ko tu ceri, ka būsi iemācījusies, šim visam beidzoties?

Bija sakritis, ka manā dzīves un darba attīstības posmā bija sācies beidzot jaudīgs, man ļoti atbilstošs modelis, un ko tur slēpt, lai nonāktu tādā apritē, tas prasa daudz darba. Šķita, ka esmu to sagaršojusi un hops – viss ir aizvēries. Tas ir tas, kā ļoti pietrūkst, un, protams, arī pasaules apkārt. Ir ļoti veselīgi pabūt vienam, bet tad, kad tas ieilgst, manuprāt, dabiskais līdzsvars tiek izjaukts. Savukārt tas, ko es būšu paņēmusi līdzi… es domāju, ka vēl lielāka pārliecība un miers pašai par sevi.

Atsaucoties uz Rīgas laika sarunu, es, protams, varu piekrist Miķelim – mēs visi šobrīd slimojam un visos līmeņos. Tā nav tikai fiziska slimība, tā ir arī emocionāla un garīga. Jāskatās, kā ar cieņu, godu un mīlestību pret sevi to izslimot, vai izslimosim un kādi, ar kādām blaknēm pēc tam būsim. To jau pēc tam antropoloģiski varēs pētīt nākamie cilvēki, mēs vēl paši neko nesaprotam. Taču es joprojām maksimāli saglabāju pozitīvismu un veselīgu humoru, sākot ar mīlestību un cieņu pret sevi, jo man šķiet, ka tas ir pats primārākais – ir jāiemīl sevi un tad, protams, visi pārējie.

FOTO: Jānis Deinats

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".