Vispār jau nē. Uz Jēkabpili lielā piesardzībā un tādā kā Albēra Kamī “Solitaire et Solidaire” stāvoklī devos atbalstīt dzimtās pilsētas mājražotājus un iegādāties izcilākās asinsdesas taipus Daugavas, brīnišķīgākos čili džemus un gardākos aļņa gaļas konservus, kā arī pa gabalu apsveicināties ar nupat kā savakcinēto mammu, kura ir mediķe un vīrusu ir redzējusi tuvumā.
Apcerīgā un nostalģiskā gājienā pa pagalam kluso Rīgas ielu Krustpilī atminējos bērnību. Pats augu Jēkabpils pusē, tāpēc ar krustpiliešiem, saprotams, bija naids. Ne gluži naids, bet tāda kā vienaldzība, nesapratne. Likās, ka Krustpils ir gatavie pāķi. Bail pat bija nedaudz. Klīda baumas ka “kirpičkā” cilvēkus sitot nost, “madonkā” siro čigāni, bet “pilī”... no “pils” vispār neviens dzīvs neesot iznācis.
Tā nu dzīvoju, no Krustpils baidīdamies, līdz desmit gadu vecumam. Iestājos korī, dziedāju, elpu neatvilcis, sarkans palikdams, kad pēkšņi skolotāja visiem saka - jābrauc uzstāties uz Krustpili. Būšot jādzied “Daugav's abas malas”. Braucam arī. Braucam, braucam, skatos, opā, tā kā tanks, tā kā šautene stāv ceļa malā, nevar saprast. Aizrāvās elpa, visas acis izskatīju. Biju jau redzējis dažus amerikāņu bojevikus, šaušana patika, slepkavas un ņindzas dievināju. Likās, hei, būtu zinājis, ka Krustpilī tādas izklaides ir, tad būtu jau sen mammai izlūdzies, lai atved pašaudīties.
“Daugav's abas malas” nodziedāju izcili. No kora gan uzreiz pēc priekšnesuma mani izsvieda. Balss tomēr neesot, redziet. Aurojot par skaļu, cilvēkus biedējot.
Lai nu kā, pēc dažiem gadiem Krustpilī atgriezos. Šoreiz jau citā mākslā. Krustpils kultūras namā bija jāskaita dzejolis par rūķiem un skolu. Noskaitīju nevainojami. Mammas acīs redzēju asaras. Arī audzinātāja raudāja. Mūzikas skolotāja pat bija saķērusi galvu aiz lielas laimes, bet latviešu valodas un literatūras skolotāja lielā apmierinājumā, acis nodūrusi, sēdēja sarkana kā biete. Vēlāk man vairs neļāva dzejoļus mācīties. Laikam toreiz biju sasniedzis savu izklaides biznesa karjeras augstāko punktu, pēc kura atliek tikai atkāpties, kamēr slavas spožumu nav aptumšojušas narkotikas un neizbēgama lejupslīde.
Pēc dzejoļa noskaitīšanas slepeni aizlavījos līdz lielgabalam, kurš stāvēja, nāvi nesošo degunu pavērsis gandrīz taisni pret kultūras namu. Apbrīnoju tā dobo stobru, prātodams, ar kādām lodēm, diez, tas šauj. Cerams, ar lāzeru, nodomāju. Uzdrošinājos arī lielgabalam uzsvempties virsū jāteniski. Sapņoju reiz kļūt par lielgabala šāvēju uz pirātu kuģa vai kļūt par “transformeru”, kuram vienas rokas vietā būtu tāds šaujamais. Vēl nedaudz pakarājies stobra galā, devos atpakaļ uz kultūras namu, kur mani ar liecību dusmīga gaidīja mamma.
FOTO: NOZAGTĀ LIELGABALA VIETA JĒKABPILĪ
15 gadu vecumā es biju “emo” un mācēju spēlēt ģitāru. Tā kā es laikam visā pasaulē vienīgais mācēju spēlēt ģitāru, mani norīkoja piespēlēt šo instrumentu divām meitenēm, kas dziedāja par Ziemassvētkiem un sniegu. Neprazdams pateikt nē, es teicu vārgu jā. Atkal bija jāuzstājas kultūras namā. Iepriekšējā dienā pirmo reizi mūžā drauga dzimšanas dienā pagaršoju degvīnu. Izdzēris trīs glāzes pretīgās dziras, aizmigu sēdus, bet pēc stundas pievēmu grīdu.