/nginx/o/2021/03/01/13657382t1h7afa.jpg)
Kad padzirdēju par to, ka Jēkabpilī kāds ir nospēris zaļo lielgabalu, es nekavējoties āvu kājas, liku ap muti drēbi divpadsmit kārtās, kabatā bāzu pudeli spirta un braucu šo lietu izmeklēt pats. Tā tomēr ir mana dzimtā pilsēta, tātad – lieta krietni personiska.
Vispār jau nē. Uz Jēkabpili lielā piesardzībā un tādā kā Albēra Kamī “Solitaire et Solidaire” stāvoklī devos atbalstīt dzimtās pilsētas mājražotājus un iegādāties izcilākās asinsdesas taipus Daugavas, brīnišķīgākos čili džemus un gardākos aļņa gaļas konservus, kā arī pa gabalu apsveicināties ar nupat kā savakcinēto mammu, kura ir mediķe un vīrusu ir redzējusi tuvumā.
Apcerīgā un nostalģiskā gājienā pa pagalam kluso Rīgas ielu Krustpilī atminējos bērnību. Pats augu Jēkabpils pusē, tāpēc ar krustpiliešiem, saprotams, bija naids. Ne gluži naids, bet tāda kā vienaldzība, nesapratne. Likās, ka Krustpils ir gatavie pāķi. Bail pat bija nedaudz. Klīda baumas ka “kirpičkā” cilvēkus sitot nost, “madonkā” siro čigāni, bet “pilī”... no “pils” vispār neviens dzīvs neesot iznācis.
Tā nu dzīvoju, no Krustpils baidīdamies, līdz desmit gadu vecumam. Iestājos korī, dziedāju, elpu neatvilcis, sarkans palikdams, kad pēkšņi skolotāja visiem saka - jābrauc uzstāties uz Krustpili. Būšot jādzied “Daugav's abas malas”. Braucam arī. Braucam, braucam, skatos, opā, tā kā tanks, tā kā šautene stāv ceļa malā, nevar saprast. Aizrāvās elpa, visas acis izskatīju. Biju jau redzējis dažus amerikāņu bojevikus, šaušana patika, slepkavas un ņindzas dievināju. Likās, hei, būtu zinājis, ka Krustpilī tādas izklaides ir, tad būtu jau sen mammai izlūdzies, lai atved pašaudīties.
Lai nu kā, pēc dažiem gadiem Krustpilī atgriezos. Šoreiz jau citā mākslā. Krustpils kultūras namā bija jāskaita dzejolis par rūķiem un skolu. Noskaitīju nevainojami. Mammas acīs redzēju asaras. Arī audzinātāja raudāja. Mūzikas skolotāja pat bija saķērusi galvu aiz lielas laimes, bet latviešu valodas un literatūras skolotāja lielā apmierinājumā, acis nodūrusi, sēdēja sarkana kā biete. Vēlāk man vairs neļāva dzejoļus mācīties. Laikam toreiz biju sasniedzis savu izklaides biznesa karjeras augstāko punktu, pēc kura atliek tikai atkāpties, kamēr slavas spožumu nav aptumšojušas narkotikas un neizbēgama lejupslīde.
Pēc dzejoļa noskaitīšanas slepeni aizlavījos līdz lielgabalam, kurš stāvēja, nāvi nesošo degunu pavērsis gandrīz taisni pret kultūras namu. Apbrīnoju tā dobo stobru, prātodams, ar kādām lodēm, diez, tas šauj. Cerams, ar lāzeru, nodomāju. Uzdrošinājos arī lielgabalam uzsvempties virsū jāteniski. Sapņoju reiz kļūt par lielgabala šāvēju uz pirātu kuģa vai kļūt par “transformeru”, kuram vienas rokas vietā būtu tāds šaujamais. Vēl nedaudz pakarājies stobra galā, devos atpakaļ uz kultūras namu, kur mani ar liecību dusmīga gaidīja mamma.
FOTO: NOZAGTĀ LIELGABALA VIETA JĒKABPILĪ
15 gadu vecumā es biju “emo” un mācēju spēlēt ģitāru. Tā kā es laikam visā pasaulē vienīgais mācēju spēlēt ģitāru, mani norīkoja piespēlēt šo instrumentu divām meitenēm, kas dziedāja par Ziemassvētkiem un sniegu. Neprazdams pateikt nē, es teicu vārgu jā. Atkal bija jāuzstājas kultūras namā. Iepriekšējā dienā pirmo reizi mūžā drauga dzimšanas dienā pagaršoju degvīnu. Izdzēris trīs glāzes pretīgās dziras, aizmigu sēdus, bet pēc stundas pievēmu grīdu.
Nākamajā dienā man bija pirmās paģiras mūžā. Es tīri zaļgans aizgāju mājās, paņēmu ģitāru un izmisis, asarām acīs, sāju garšu mutē šļūcu uz Krustpils kultūras namu. Nonācis pie lielgabala, es piestāju, paskatījos uz to un nodomāju – cik gan būtu vareni, ja tagad ar šo lielgabalu varētu sašaut kultūras namu drupās, lai man nevajadzētu piespēlēt ģitāru meitenēm, kas dzied par Ziemassvētkiem un sniegu. Lielgabals bija mēms, bet mans liktenis joprojām dzīvs.
/nginx/o/2021/03/01/13657364t1h1944.jpg)
Konkursā dabūjām otro vietu. Visi priecājās un slavēja. Esot tik skaisti bijis. Arī meitenes priecājās un gribēja taisīt grupu ar mani, lai varētu par Ziemassvētkiem un sniegu dziedāt arī citos Latvijas kultūras namos. Pieklājīgi atteicos un devos mājās. Lielgabalam atvainojos, teicu:
Vēlākajos gados lielgabalam nepievērsu uzmanību. Šaujamie mani pārstāja interesēt. Aizraujošākas likās mīlas lietas un grāmatas. Lielgabals manā Krustpils ainavā ieņēma tādu kā vecas mēbeles lomu. Braucot ar autobusu no dzelzceļa stacijas, ejot ar kājām uz “pili” vai nākot no “saliņas”, tas vienmēr stāvēja ceļa malā. Pēc lielgabala varēja mērīt ceļa garumu, proti, ja redzēji lielgabalu, tad vēl tālu līdz mājām, tomēr ne tik tālu kā, ja redzētu, piemēram, cukurfabriku vai Salaspili.
Pēdējā laikā lielgabals man vispār nebija ienācis prātā. Kad viesojos Jēkabpilī, es to neievēroju un, godīgi sakot, man tas bija pilnīgi vienaldzīgs. Tieši tāpēc, kad internetā cilvēki sāka aurot, priecāties, kliegt, strīdēties un raudāt par to, ka esot nolaupīts Jēkabpils lielgabals, es sākumā īsti nesapratu, par kādu lielgabalu vispār ir runa.
Tādās, lūk, pārdomās iegrimis, es gāju pa Rīgas ielu Krustpilī un pavisam nejauši attapos pie akmens bluķa un sarkanu neļķu krāvuma. Lielgabala nebija. Tā vietā rēgojās saliekts dzelzs stienis, kas, šķiet, lielgabalu iepriekš balstīja. Apkārt rēgojās traktora izbraukāta zeme, sabojāti koki un skaidu šķēpeles. Kāds bija pamatīgi nopūlējies, lai metāla gabalu nodabūtu no sava pjedestāla un aizvestu prom. Kādam tas tiešām bijis ārkārtīgi svarīgi.
Varbūt tiešām kāds bija nobijies, ka lielgabals sašaus Krustpils kultūras namu un mums dziesmas par Ziemassvētkiem un sniegu būs jāklausās grāvī, bet “Daugav's abas malas” jādzied uz plosta Daugavas vidū. Varbūt kāds baidījās no zombiju apokalipses, kuras laikā no kapa varētu izkāpt turpat apglabātie padomju karavīri un okupēt Krustpili. Ej nu sazini.
Lai nu kā, devos dziļāk Krustpils mutē. Vēlāk bija plāns aiziet līdz tēva kapam. Varbūt koki virsū sagāzušies, kovārņi vāzes izsvaidījuši. Vēl jau par agru kaut ko kopt, jāsagaida kārtīgs pavasaris. Tad būs jāatceras paņemt birstīti un lupatas, vajadzēs nopucēt pieminekli, citādāk jau ķērpji sāk mesties virsū. Bet pirms tam jāpaņem tās asinsdesas. Es jums saku, labākās taipus Daugavas. Mēli var norīt.
