Kā aktualizēt kultūrvēsturiskā mantojuma nozīmi sabiedrības attīstībā, nacionālās piederības sajūtas veicināšanā un kino lomu šī mantojuma saglabāšanā? Kā to nodot nākamajām paaudzēm un rosināt sabiedrības interesi par latviešu kino? Izteikt savu viedokli par kino lomu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā tika aicināti kino pasaules veidotāji: tās atbalstītāji, izpratnes veicinātāji un tiešie īstenotāji režisora vai scenārista krēslā – Nacionālā Kino centra (NKC) vadītāja, kinoteorētiķe Dita Rietuma, publicists un scenāriju autors Dainis Īvāns, Latvijas Mobilā Telefona (LMT) prezidents Juris Binde, kā arī režisors un scenāriju autors Māris Martinsons.
Sarunu vadīja Latvijas Televīzijas kultūras žurnāliste Kristīne Komarovska.
Kā apliecina Nacionālā Kino centra vadītāja, kinoteorētiķe Dita Rietuma, tieši vēsturiskās spēlfilmas ir latviešu skatītāju izvēle numur viens aizvadītajos gadu desmitos. Tā, piemēram, vēsturisko spēlfilmu “Dvēseļu putenis” (2018. g., rež. Dzintars Dreibergs) līdz šim kinoteātros ir noskatījušies 250 tūkstoši skatītāju, tā izrādīta arī TV, citās platformās un kopīgais skatītāju skaits pārsniedz pusmiljonu. Tai seko 2007. gada Aigara Graubas filma “Rīgas sargi” ar 205 tūkstošiem skatītāju (kinoteātros), tad “Likteņdzirnas” (1997. g., rež. Jānis Streičs). Vēsturiskā spēlfilma “Dvēseļu putenis” ir ne tikai sasniegusi ļoti plašu auditoriju, bet ir arī veicinājusi izpratni par Latvijas vēsturi, veicinot kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Dita Rietuma iezīmē arī nākotnes tendences: no NKC atbalstītajām, patlaban ražošanas procesā esošām 20 spēlfilmām, četras, piecas filmas raksturo vēsturiskās dimensija. Kinoteorētiķe atzīst, ka vēsturisko filmu popularitāte ir raksturīga tieši mazām nācijām un valstīm – tas raksturīgs arī Lietuvai un Igaunijai.
Režisors un scenāriju autors Māris Martinsons akcentē, ka vēsturisko spēlfilmu veidotāju atbildība ir liela. Runājot ar vēsturniekiem, viņš ir sapratis: ir filmas, kuru pamatā ir notikumi, kas ir pārskatāmā pagātnē un par kuriem ir pieejamas video, foto un citas liecības. Bet tad iestājas laikposms, par kuru šādu liecību vairs nav. Kāds vēsturnieks viņam teicis: “Lai kā jūs tos notikumus parādīsiet, nākamās paaudzes domās, ka tieši tā tas ir noticis.” No vienas puses, tas dod brīvības sajūtu. Bet no otras puses ir atbildības sajūta, ka nedrīkst pašmērķīgi vai pavirši attiekties pret detaļām, kas raksturo to laiku. Ir mākslinieciskā puse, un tā nekur nepazudīs. Bet svarīga ir arī vēsturiskā puse, lai saprastu tā laika cilvēkus un potenciālu. Jau šonedēļ Māris Martinsons uzsāks savas pirmās vēsturiskās spēlfilmas “Zeme, kas dzied” filmēšanu. Tā vēstīs par 1873. gadu, kad notika pirmie latviešu Dziesmu svētki. Tas bija laiks, kad pirmo reizi kori no Vidzemes un Kurzemes satikās vienkopus un latvieši sāka sevi apzināties kā tautu. Nostiprinājās nacionālais pašlepnums un pašapziņa. Režisors uzsver, ka šie vēsturiskie stāsti sniedz atbildes, kas mēs esam, no kurienes nākam, kas ir bijis. Viņš piebilst, ka “Dvēseļu puteņa” piemērs ir apliecinājums, ka skatītāji vēlas redzēt šādas filmas. Tas iedrošina, veidojot tādu filmu kā “Zeme, kas dzied”. Māris Martinsons atklāj, ka pēdējo gadu laikā vispusīgi apzinājis vēstures posmu, ko aptver viņa veidojamā filma. Ir tik daudz nianšu, kas jāaptver – kostīmi, runas un uzvedības manieres, žesti, ēšanas paradumi, sabiedriskās dzīves veidošanās. Vēsturiskas filmas ir ļoti interesantas ar to, ka režisors var bagātināt sevi, lai pēc tam bagātinātu savu skatītāju.