Kurš gan nav dzirdējis viņas balsi? Maijas Miglas-Streičas ilggadējais darbs "Panorāmā", veidojot sižetus par lauku ļaudīm, ir augstu novērtēts – viņa saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni. Bet tagad lasāms žurnālistes pirmais romāns - “Matildes gadsimts”, kuru izdevusi izdevniecība "Zvaigzne ABC". Tas vēsta par dzimtas likteņiem Liepājā visa pagājušā gadsimta šķērsgriezumā.

Sarunas beigās Maija jautā – vai nav tā, ka grāmata izskatās pēc autobiogrāfijas. Izskatās gan, es saku. Tomēr to var dēvēt par biogrāfisku, bet ne autobiogrāfisku. Grāmata būvēta no divām daļām – pirmā vēsta par Maijas Miglas-Streičas vecvecākiem, daudz caur vecmammas Matildes dzīves prizmu, un tur nu viss balstīts uz patiesiem notikumiem, vārdiem un vietām. Savukārt otrā daļā, kurā aprakstītas Maijas bērnības atmiņas un vecāki, -  ir laba deva fantāzijas piešprices. Tur autore devusi varoņiem pašiem savu teikšanu.

Maija Migla-Streiča FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Sāksim ar televīziju! Kā nonācāt līdz televīzijai, kā tas sākās?

Tie bija citi laiki, padomju laiki. Mēs dzīvojām Liepājā, un es jau rakstīju. Rakstīju dzejoļus, rakstus, aprakstus par kultūras tēmām. Žurnāli un vietējie laikraksti labprāt tos publicēja. Mans pirmais vīrs, bērnu tēvs, devās strādāt uz Rīgu, un es arī. Velta Puriņa bija aizgājusi dekrētā, un televīzijā bija brīva redaktora vieta. Mani pieņēma uz pārbaudes laiku, uz gadu, veidot sižetus par jūrniecības un zvejniecības tēmu. Kad gads pagāja, mani ārā nemeta.

Tolaik noteikti nenāca ne prātā, ka tie būs četrdesmit gadi…

Es par to nedomāju. Tolaik cilvēki tā darbus nemainīja. Ja kaut ko bija sākuši, tad arī strādāja. Ja vien nebija kādi konflikti. Man patika strādāt televīzijā, tas bija interesanti. Ja es tur nebūtu strādājusi, tad tik daudz dzīvē nebūtu redzējusi. Gan ar kuģiem braucu, gan apceļoju visu Latviju. Sākumā braucu uz visiem zvejnieku kolhoziem - Latvijā bija vienpadsmit zvejnieku kolhozi. Zvejnieki pie mikrofona runāties neskrēja, viņi bija atturīgi cilvēki. Bet tur jau bija kolhozu priekšsēdētāji un vietnieki, kas kaut ko pastāstīja, piefilmējām, kā zvejnieki ceļ tīklus ārā. Man iedeva arī kuģniecības tēmu. Kad lielie kuģi ienāca ostā, tur bija ko redzēt. Vēl padomju laikos aizkuģojām ar operatoru uz Brēmeni, kas bija pirmais ceļojums. Neatkarības sākumposmā  devāmies uz Antverpeni. Vienu brīdi bija jātaisa viss, kas nāca pa rokai. Barikāžu laikos – ko vajadzēja, to arī filmēja. Braucām pie barikāžu aizstāvjiem, pie Ministru kabineta, pie telegrāfa (Telefona un telegrāfa centrāle – aut.). Beigās jau vairāk pievērsos lauku ļaudīm, tas sildīja sirdi. Sākumā biju domājusi, ka lauku tēma ir smaga un dubļaina.

Jānim Dimantam ļoti labi sižeti iznāca, un man likās, ka tas ir grūti. Bet, kad es sāku to darīt, braucām ar prieku visi – operators, šoferis. Gan tie, kas audzē labību, gan tie, kam ir govju ganāmpulki, gan mazie zemnieki bija un ir gaiši cilvēki. Lielākā daļa no viņiem ir ļoti sirsnīgi un pretimnākoši.

2

Miljonāri – tur bija cita attieksme. Bet vienkāršie zemnieki televīziju uzņēma ļoti labi. Tagad tas viss ir apstājies. Varbūt es vēl būtu sižetus taisījusi, bet labi, ka netaisīju, tad nebūtu grāmatu pabeigusi. Tiešām pievērsos tikai grāmatai un uzrakstīju arī vēl vienu.

Pabeidzāt otro grāmatu?

Pabeidzu un iesniedzu izdevniecībai. Otra ir īsāka, par televīziju. Gadu gaitā man bija sakrājušies mazi, humoristiski stāstiņi – braucot filmēt, filmēšanas laikā vai montējot, radās visādi kuriozi. Un tad es domāju – kāpēc ne? Kāpēc par aktieriem vienmēr visi stāsta interesantas lietas, kas kuram gadījies. Bet mums, televīzijā, taču arī notiek visādi brīnumi un joki. To gaišo pusi centos aprakstīt. Sanāca ap septiņdesmit mazi stāstiņi.

Būs ar visiem vārdiem, vai varoņus varēs nojaust?

Būs ar visiem vārdiem.

Neviens nevarēs apvainoties?

Nē, tur nav ko slēpt! Tur ir operatori, mani kolēģi, ziņu raidījumu veidotāji. Ne par vienu nekas slikts nav teikts.

Atgriežoties pie lauku tēmām – tas bija pavisam nejauši, ne apzināti, ka tur nonācāt?

Tas nāca organiski. Tēmas tika sadalītas. Lauki – tas bija gan pašai priekš sevis, gan arī – kādam taču tie lauki ir jātaisa. Darīju ar lielu prieku.

Sākāt ar rakstīšanu, nejauši sanāca pavadīt visu darba mūžu televīzijā, un nu esat atgriezusies pie rakstīšanas.

Toreiz es rakstīju dzejoļus. Uzrakstīju, sastādīju krājuma manuskriptu. Man vēl tagad tas ir mājās. Iesniedzu, saņēmu labvēlīgas atsauksmes. Bet, kā jau pie manuskripta – ar to vēl bija jāstrādā. Tieši tanī laikā mainīju dzīvi, devos strādāt uz televīziju. Strādāt pie dzejoļiem un strādāt televīzijā… Un pirmos gadus mēs dzīvojām Vecmīlgrāvī, televīzija bija Linarda Laicena ielā Pārdaugavā. Trīs stundas dienā aizņēma braukšana turp atpakaļ. Biju pārgurusi, bērni bija mazi. Tā arī tas krājums stāv mājās.

Katrs sižets, ko taisīju par laukiem un lauku ļaudīm, arī ir mazs stāstiņš. Vienīgais, ka tas nav paliekošs. Tā kā vējš aizpūš. Tu vakarā noskaties, kādreiz nopriecājies, kādreiz nošausminies par darbu, un viss – tu aizmirsti. Otrā dienā jāsāk viss no jauna, no nulles. Saskaitīju, ka pa četrdesmit gadiem esmu uztaisījusi kādus septiņus tūkstošus sižetu, varbūt pat vairāk.

Pēc grāmatas “Matildes gadsimts” uzrakstīšanas tajā kādu laiku vēl dzīvojāties un nevarējāt stāsta pasauli emocionāli atlaist. Kā ir tagad?

Tā ir dīvaina, pat mistiska sajūta. Tad, kad rakstīju, vizuāli visu redzēju, iegāju tur iekšā, dzīvojos Velnciemā, kuru aprakstīju. Es tur savulaik arī biju dzīvojusi. Kad grāmatu biju pabeigusi, patiešām bija tāds kā izmisums – es vairs nevaru atgriezties, bet man gribas… Arī tagad ik pa brīdim uzplaiksnī atmiņas un tas, ko esmu rakstījusi. Tā ir pilnīgi kā cita dimensija, paralēlā pasaule, kurā varēju ieiet un no tās iznākt. Tas ir ļoti īpaši. Kad rakstīju, man nebija nekādu grūtību izdomāt, ko es tagad rakstīšu. Piesēdos, un tanī vietā, kur biju apstājusies, nāca turpinājums. Kaut kāda saikne ar visumu tomēr ir. Piekrītu kvantu teorijai, ka viss norisinās vienlaicīgi – pagātne, tagadne un nākotne. Vecāmamma stāstīja sapni par Latvijas karogu – drūmi viļņi un karogs nolaidās jūrā, un tad kāda balss teica: “Nebēdā, karogs vēl atgriezīsies.” Vecmamma aizgāja 1997. gadā, viņa piedzīvoja neatkarības atgriešanos.

“Matildes gadsimts” FOTO: Publicitātes foto / Zvaigzne ABC

Vai viņa spēja vairs to izjust ar gaidīto prieku – viss mūžs, vairāki gadu desmiti, bija nodzīvoti okupācijā…

Sirdī viņa juta prieku, bet tas nenāca tikai ar prieku. Tas nāca ar lielām grūtībām, sāpēm, trūkumu. Pēc neatkarības atgūšanas bija jautājums – kā iztiksim. Algas un pensijas bija ļoti mazas. Badā viņa nebija, viņai palīdzēja, bet bija grūti. Viņa bišķi bēdājās, teica – man kara laikā skapītis bija pilnāks nekā tagad. Bet gadi gāja un viss jau atkal normalizējās. Viņa nepiedzīvoja laikus, kad cilvēki kļuva situēti. Bet priecīga, protams, viņa bija. Dzīvoja visam līdzi ar gaišu prātu. Vecaimammai un viņas mammai bija ļoti gaišs prāts. Tāpēc jau  viņu stāsti man iegūluši atmiņā, jo viņa stāstīja ļoti precīzi, neko neputroja. Radi, ko aprakstīju, arī bija interesanti, Matildes māsas un brālis. Katrs bija personība. Nav sabiedrībā zināmi cilvēki, bet – par katru no mums var uzrakstīt romānu. Visiem ir kaut kas pagātnē. Tās dzīves ir tik interesantas. Mums televīzijā bija administratore, kura ieteicās, ka dzimusi Sibīrijā. Viņa teica: “Un zini, mēs tur labi dzīvojām. Mums bija mājiņa un skola pāri ielai. Kad atbraucām uz Latviju… ak, kungs…”  Ģimenei bija jāsaspiežas vienā istabiņā pie radiem. Uz skolu bija jāiet 4-5 kilometri cauri mežam. Skolā jau arī no Krievijas atbraukušos īsti neloloja. Apstākļi bijuši tik šausmīgi, ka meitenes lūgušās un raudājušas – brauksim atpakaļ.

Stāsts pilnīgi no citas puses…

Šeit atbraucot, viņus nekas nesagaidīja. Tikai tā laime – būsim Latvijā.

Jūsu vecmamma redzēja zīmīgus sapņus – pareģojumus. Vai jums arī tādas spējas ir tikušas?

Nav man. Vienu brīdi bieži slimoju, un tad pirms slimības uzliesmojuma katru reizi redzēju, ka eju pāri cauram, sabrukušam tiltam. Nevaru un nevaru pāriet, pusceļā palieku. Tad zināju – slimība klāt. Bet tādus kā vecāmamma neesmu redzējusi. Mans vīrs (režisora Jāņa Streiča brālis Ēriks Streičs – aut.) gan redz. Kādu nakti viņš saka: “Ko tas nozīmē, ja es redzu, ka dzīvs vīrietis dejo ar mirušu sievieti?” Un es pusmiegā: “Nu tad viņš arī nomirs.” Tas vīrietis naktī bija nomiris.

Ar grāmatu man nebija tā, ka – es tagad sēdēšu un rakstīšu grāmatu. Bija tāda sajūta, ka kaut kas nav izdarīts, kaut kas nav piepildīts. Sāku rakstīt un tā kā nomierinājos. Bet nezināju, ka rakstīšu grāmatu, kuru izdos, kura būs Zvaigznes topā. Nemūžam! Nekad neiedomājos!

Tās ir lietas, par kurām latviešiem patīk un patiks lasīt, reizē piemineklis tā laika ļaudīm.

Notika jau šausmu lietas. Izvešanas, kurās, paldies Dievam, mana ģimene nebija ierauta. Karš. Pēc tam jau vienkārši dzīvoja nost, kādi nu tie laiki bija. Izdzīvoja no tā, kas bija. Ēda to, kas bija. Kartupeļi bija, nopirka konservus ar ķilavām tomātu mērcē, sataisīja ar sīpoliem, ja bija krējums, pielika krējumu. Vai izvārīja kādu sakņu zupu, pielēja pienu. Un es neteiktu, ka baigi sūdzējās. Nesūdzējās. Likās – ja tā ir, tad tā ir, ko mēs tur varam padarīt. Tādos laikos dzīvojām.

Kā tas bija – augt starp vecmammu, kura ir nacionālistiski noskaņota, un mammu, kurai nav itin nekādu pretenziju pret komunismu?

Tas bija ļoti vienkārši. Viņas manā klātbūtnē par to nestrīdējās. Viņas stāvēja klusu, ja kaut kas bija ne tā. Tikai tad, kad bijām divatā, vecmamma man stāstīja savus stāstus. Arī viņas mamma Made.

Bet manas mātes klātbūtnē Ulmaņlaiku stāsti netika stāstīti. Ja arī kas tika runāts, mamma klusēja un neko neteica.

2

Savukārt man no mātes puses nekas uzspiests netika vai borēts, ka komunisms labs. Nē. Es gan, bērns būdama, savai mātei blamāžu uztaisīju. Atnāku mājās un saku – mani uzņem pionieros. Mamma klusē, bet vecmamma šķendējās: “Ko? Kādos pionieros? Tie jau tie paši komunisti vien ir.” Es otrā dienā aizeju uz skolu un lielīgi paziņoju, ka man neļauj stāties pionieros.

Maija Migla-Streiča FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Bet viss beidzās mierīgi?

Mātei bija diezgan nepatīkami, viņa bija skolotāja, gan jau viņa dabūja ko dzirdēt par to, ka meitai neļauj stāties pionieros (smejas). Labi, tas tā, joka pēc.

Vecmamma jums bija ļoti drosmīga, bērnam stāstot par brīvās Latvijas laiku.

Viņa bija ļoti vienkāršs cilvēks. Viņa bija patiesa. Viņa nedomāja, ka viņa bērnam nevar stāstīt patiesību. Var jau būt, ka tā izskatījās pēc drosmes. Bet es domāju, ka viņa tajā brīdī nedomāja, ir vai nav drosmīga. Un kam lai citam viņa stāsta?

Bēniņos lasīju "Atpūtas", "Magazīnas", arī "Tēvijas". Tad bija žēlums. "Nivea" un "Peruin" krēmi, tie apraksti un modes… Un es, kā bērns skatoties, eju lejā no bēniņiem un saku – kāpēc mums nekā tāda nav? Toreiz es nesapratu, kāpēc mums nekā tāda nav.