Filma, kas skatāma "LMT Viedtelevīzijā", atgādina, ka afroamerikāņu gleznotāji darbojušies jau vairāk nekā divsimt gadu, taču allaž bijuši marginalizēti "baltajā Amerikā".

Viss mainījās vien 1976. gadā, kad afroamerikāņu devums ASV mākslā tika apkopots īpašā izstādē "Melnās Amerikas māksla divsimt gados" (Two Centuries of Black American Art). Izstādes kurators bija mākslinieks Deivids Driskels (1931 – 2020), kurš savās atmiņās par to laiku dalās arī jaunajā dokumentālajā filmā.

Minētajā izstādē Driskels bija apkopojis darbus, ko afroamerikāņu mākslinieki radījuši laika posmā no 1750. līdz 1950. gadam. 

Tikai pēdējos gados melnādaino gleznotāju darbi arvien drošāk iekļaujas tā dēvētajā meinstrīma mākslas pasaulē. Spilgts piemērs pirms dažiem gadiem bija bijušā ASV pirmā pāra - Baraka un Mišelas Obamu oficiālo portretu pasūtināšana tieši melnādainajiem māksliniekiem un publiskā atklāšana "Smithsonian" Nacionālajā portretu galerijā. 

Baraku gleznoja Kehindi Vailijs, savukārt Mišelu Baltimorā dzīvojošā Eimija Šeralda - afroamerikāniete ar atpazīstamu māksliniecisko rokrakstu. Savos darbos viņa bieži aizskar tādas tēmas kā sociālais taisnīgums. Abi šie gleznotāji filmā komentē šo īpašo pieredzi. 

Jāpiebilst, ka Obamu pāris izskatīja vairāk nekā 20 mākslinieku portfolio, līdz izlēma par labu Vailijam un Šeraldai. Abi šie mākslinieki šobrīd ir kļuvuši par pasaulē augstu vērtētiem gleznotājiem. 

"Es centos pierunāt, lai man uzglezno mazāk sirmo matu, taču Kehindes mākslinieciskais godaprāts neļāva viņam to darīt. Palūdzu mazākas ausis, bet arī to viņš atteicās darīt," filmā savu portretu komentē Baraks Obama. Vailijs kļuva par pirmo afroamerikāņu mākslinieku, kurš radīja oficiālo prezidenta portretu. Turklāt viņa mākslinieciskais rokraksts būtiski atšķiras no iepriekšējo gadu stīvajiem un tradicionālajiem prezidentu portretiem. 

Baraks Obama uzgleznots vecmeistaru stilā, taču uz koša, neparasta fona. Lai izveidotu portretu, Vailijs uzņēma tūkstošiem Obamas fotogrāfiju un vadījās pēc tām. Parasti prezidenti vairāku mēnešu garumā tiekas ar mākslinieku un pozē tam.

Mišela Obama savukārt uzgleznota garā, rakstainā kleitā un ar domīgu skatienu. Viņa portretu atklāšanas runā pieminēja iespaidu, kādu Šeraldas darbs atstās uz melnādainām meitenēm un jaunietēm. "Viņas redzēs, ka šajā dižajā Amerikas institūcijā karājas attēls ar sievieti, kas izskatās tāpat kā viņas. Es zinu, ka tas atstās iespaidu uz viņu dzīvi, jo arī es biju viena no šīm meitenēm," teica bijusī pirmā lēdija.

Filmu režisējis 70 gadus vecais režisors Sems Polards (Sam Pollard), intervējot gan mākslas zinātniekus un vēsturniekus, gan dažādu žanru māksliniekus - no keramiķiem līdz gleznotājiem. 

Īpaši uzsvērta arī melnādaino kolekcionāru loma - turīgi izklaides industrijas cilvēki, kas sistemātiski iegādājas jaunus afroamerikāņu gleznotāju un skulptoru darbus. Viņu vidū hiphopa pāris Bejonse un Jay-Z, P Didijs un Swizz Beatz.

"Kolekcionāri ir bijuši vairākās paaudzēs," kādā intervijā stāsta režisors Polards. "Piemēram, Klerens Otiss, bijušais "Darden" restorānu vadītājs. Viņš un sieva ir izveidojuši neticamu kolekciju. Ja kāds no jaunās paaudzes, skatoties filmu, redz, ka mākslu kolekcionē arī mūzikas producents Swizz Beatz, varbūt tas sniegs motivāciju pašam to sākt darīt."

Filma nav tikai stāsts par afroamerikāņu mākslu, tā ir liecība par šo laiku, kad gaisā virmo "black power" kustība, kas sabiedrībai liek pievērst lielāku uzmanību melnādaino mūzikai, kino un mākslai. Šāda uzmanība ir cikliska - bija pastiprināta interese uzreiz pēc Otrā pasaules kara, tad septiņdesmitajos gados un tagad, taču, kā norāda režisors, šai interesei ir cikliska daba, tā nav noturīga. 

"Pēc izstādes 1976. gadā vienīgais, kas palika kā vēstures liecība, bija izstādes katalogs. Tagad mums ir filma," saka Polards.

Filmas "Black Art: In the Absence of Light" reklāmas rullītis.

Raksts tapis sadarbībā ar LMT Viedtelevīziju.