Lūsis komentē ⟩ Sieviešu pieminekļu trūkums un citas pirmās pasaules problēmas (4)

Lai taisnības cīnītāji un interneta bruņinieki nesistu mani dzimumu diskriminācijas krustā, nodrošināšu savās pārdomās līdzvērtīgu dzimumu pārstāvniecību, vispirms kritizējot kāda vīrieša pieminekļa uzstādīšanu. Proti, pagājušā gada nogalē Saeima nolēma piešķirt 100 000 eiro Gunāra Astras pieminekļa izveidošanai.

Jā, Astra ir latviešu brīvības cīnītājs, nacionālās pretošanās simbols un, protams, PROTAMS, ir pelnījis savu pieminekli arī pilsētvidē. Par to nav nekādu šaubu. Bet, ieslēdzot savu latvisko sīkumnieciskumu, – vai viņam nokristu gabals, ja šī ideja tiktu realizēta pēc, teiksim, trim gadiem? 

Vienkārši ir sajūta, ka Gunāra piemineklim atvēlētos 100 000 eiro šobrīd varētu iztērēt kaut kam būtiskākam. Lai neteiktu, ka valsts tēriņi šobrīd joņo debesīs un vajadzētu censties ietaupīt uz pilnīgi visu, ko vien var iedomāties. Tas, protams, ir utopiski, un gara acīm drīzāk redzu, kā par šo naudu Guntim Ulmanim tiek nopirkts jauns luksusa džips un Vakcinācijas projekta biroja darbinieki saņem prēmijas par teicami paveiktu darbu. Bet sapņot taču nav aizliegts.

Tagad, kad esmu apšaubījis vīrieša pieminekļa nepieciešamību, – Aspazijas piemineklis... Nopietni, ja? Tas ir tas, ko mums šobrīd vajag?

Jaunā (vēlos precizēt, ka šī ir norāde uz amatā pavadīto laiku, nevis personas vecumu) Rīgas domes deputāte un Kultūras komisijas līdzvadītāja Agnese Logina skaidroja, ka pieminekļa izveide ir nopietns solis, lai pilsētvide kļūtu iekļaujošāka un pret sievietēm godīgāka. 

“Aspazijai ir pieminekļi citās Latvijas pilsētās, bet Rīga ir Latvijas galvaspilsēta, un tas, ka tā šeit nav, ir diezgan nopietns iztrūkums. Rīgas pilsētvide kopumā neatspoguļo sieviešu sasniegumus pietiekami godīgi – mums ir stipri par maz ielu, kas ir nosauktas vēsturiski nozīmīgu sieviešu vārdos, šobrīd ir tikai četras ielas, mums nav pat tādai personai kā Aspazija piemineklis, mums ir jāsāk to labot,” teica Logina.

Nedomāju, ka manas dzīvesvietas necilās ielas nosaukums varētu iemantot kādas spēcīgas un sasniegumiem bagātas sievietes vārdu, tāpēc mani tas tāpat neskars. Tāpat ir skaidrs, ka protams, PROTAMS, daudzas izcilas latviešu sievietes būtu forši godināt, nosaucot viņu vārdos ielas. Bet vai ar līdzvērtīgu prieku kā idejas entuziastiem to uzņems tie rīdzinieki, kuru adreses varētu mainīt, lai padarītu pilsētvidi godīgāku pret sievietēm? 

Juridiskajām personām par adreses maiņu būs jāinformē Uzņēmumu reģistrs. Pārējiem iedzīvotājiem par adreses maiņu pašiem būs jāinformē iestādes, ar kurām ir nodibinātas tiesiskās attiecības (“Tet”, “Latvenergo”, bankas, mobilos operatorus u.c.). Droši vien arī daļa no viņiem adresētajiem pasta sūtījumiem kādu laiku neatradīs adresātu, jo privātas korespondences sūtījumu gadījumā “Latvijas Pastam” nav pienākuma izvērtēt, ko adresāts ir domājis, norādot adresi uz aploksnes. 

Savukārt jaunās ielu norāžu zīmes māju īpašniekiem būs jāuzstāda pašiem par saviem līdzekļiem un noteiktā termiņā, par kura neievērošanu draudēs naudas sods. 

Varbūt loģiskāk un visiem iesaistītajiem draudzīgāk būtu risināt šo sievietēm negodīgās pilsētvides jautājumu, sieviešu vārdos nosaucot jaunas ielas?

Pērn, piemēram, Rīgā tika izveidotas divas jaunas ielas – Gustava Kluča iela un Roberta Hirša iela. Tās pilnīgi mierīgi varēja būt arī Aspazijas un Uļjanas Semjonovas ielas. Jā, šīs ielas, protams, neatrodas Rīgas centrā kā Raiņa bulvāris, bet, ja mēs tā pavisam objektīvi salīdzinām Raiņa un Aspazijas daiļrades...

Pēdējā laikā atliek vien izspēlēt dzimumu vienlīdzības kārti un visi satraukti smaida un māj ar galvu, jo labāk piekrist bez iebildumiem nekā nonākt frontes līnijā. Bet būtu jauki pafiltrēt prioritātes. Es, piemēram, arī labprāt aizlidotu uz Šveici nopirkt Rolex pulksteni, bet bišķi svarīgāk ir nomaksāt komunālos maksājumus.

Savulaik kāds mans draugs, piekopjot aktīvus ziemas sporta veidus, bija brangi sasitis kāju un ticis pie iespaidīga izmēra ziluma. Tā kā tuvojās pasaules hokeja čempionāts, viņš savam ārstam jautāja: “Dakter, bet vai es drīkstu dzert alkoholu?” Ārsts pēc ļoti ilgas un dziļdomīgas pauzes, kuras laikā rūpīgi pētīja zilumu, atbildēja: “Nu – es dzertu.” 

Vēlos šo atgadījumu izmantot kā analoģiju. Pieminekļu diskusijās iesaistītie ierēdņi ļoti rūpīgi apdomāja ideju papildināt pilsētvidi ar dažādiem pieminekļiem. To uzcelšana principā nevienam nekaitēs un neviena dzīvi nepadarīs sliktāku. Tajā pat laikā – pašiem tie uz neilgu laiku ļaus sajusties labāk un būs padarīta darba sajūta. Vai šos pieminekļus vajag celt? “Nu – mēs celtu.”