Mani pārlieku nesajūsmina ieradums katru valsts naudas tēriņu nonivelēt un trivializēt līdz klasiskajam: “Ir krīze, mums nav naudas.” Tomēr idejā, ka šis ir pats labākais mirklis pieminekļu veidošanai, varu vilkt paralēles vienīgi ar salūta uzšaušanu debesīs. Lai gan nē – no salūta būtu prieks lielākam skaitam cilvēku.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Lai taisnības cīnītāji un interneta bruņinieki nesistu mani dzimumu diskriminācijas krustā, nodrošināšu savās pārdomās līdzvērtīgu dzimumu pārstāvniecību, vispirms kritizējot kāda vīrieša pieminekļa uzstādīšanu. Proti, pagājušā gada nogalē Saeima nolēma piešķirt 100 000 eiro Gunāra Astras pieminekļa izveidošanai.

Jā, Astra ir latviešu brīvības cīnītājs, nacionālās pretošanās simbols un, protams, PROTAMS, ir pelnījis savu pieminekli arī pilsētvidē. Par to nav nekādu šaubu. Bet, ieslēdzot savu latvisko sīkumnieciskumu, – vai viņam nokristu gabals, ja šī ideja tiktu realizēta pēc, teiksim, trim gadiem? 

Vienkārši ir sajūta, ka Gunāra piemineklim atvēlētos 100 000 eiro šobrīd varētu iztērēt kaut kam būtiskākam. Lai neteiktu, ka valsts tēriņi šobrīd joņo debesīs un vajadzētu censties ietaupīt uz pilnīgi visu, ko vien var iedomāties. Tas, protams, ir utopiski, un gara acīm drīzāk redzu, kā par šo naudu Guntim Ulmanim tiek nopirkts jauns luksusa džips un Vakcinācijas projekta biroja darbinieki saņem prēmijas par teicami paveiktu darbu. Bet sapņot taču nav aizliegts.

Tagad, kad esmu apšaubījis vīrieša pieminekļa nepieciešamību, – Aspazijas piemineklis... Nopietni, ja? Tas ir tas, ko mums šobrīd vajag?