Izdarīt neiespējamo – šādi redkolēģijas locekļi raksturo darba procesu pie kultūrvēsturiskā izdevuma "Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā" (2020) tapšanas. Viņu starpā arī Daina Teters, starptautiska eksperte semiotikā, filozofijas zinātņu doktore, kura rakstījusi izdevuma otrā sējuma ievadu, atklājot lasītājiem jēdziena "dzimta" veidošanās vēsturi un kontekstu. 

Intervijā, kas sagatavota speciāli TVNET, sadarbībā ar lasīšanas veicināšanas projektu "Bibliotēka", Daina Teters atklāj ne vien rakstniecības darba izaicinājumus, bet arī personīgo motivāciju iesaistīties izdevuma radīšanā.

Kāda bija jūsu motivācija būt daļai no šā projekta?

Manu motivāciju noteica vairāki savstarpēji saistīti aspekti. Vispirmām kārtām tas bija profesionāli interesants piedāvājums, kas sakrita ar situāciju manā dzīvē: pēc vecāku nāves nāca atskārta, ka tagad tie esam mēs, kas “tur” dzimtu. Tāpēc arī tieši tagad izveidojām dzimtas ģerboni. Trešais iemesls varētu būt tas, ka Latviju tādu, kāda tā ir, ļoti lielā mērā nodrošina Latvijas dzimtas. Pārējais - nacionalitātes, atšķirīgas valodas u.tml. - ir vairāk vai mazāk sociālas konstrukcijas, kas visai nosacīti atbilst reālajai situācijai Latvijā un kas vairāk tiek izmantotas noteiktu sociāli politisku mērķu sasniegšanai.

Vai jums kā autorei bija arī kāds izaicinošs aspekts darba tapšanas gaitā?

Visgrūtāk man bija pakļauties projekta specifikai, jo man rakstāmajam tekstam bija jābūt daļēji zinātniskam, daļēji populāram. Un tie ir gandrīz nesavienojami žanri. Problemātiskas bija arī tās korekcijas, kuras darba rakstīšanas laikā ieviesa pandēmija, proti, bija slēgti arhīvi un bibliotēkas, tāpat projektā iesaistītie cilvēki nevarēja satikties un apmainīties domām un idejām. Mēs kļuvām par piespiedu vientuļniekiem.

Minējāt, ka izdevuma tapšanas laiks sakrita ar to, kad jūsu dzimta veidoja savas dzimtas ģerboni. Vai arī šajā procesā piedzīvojāt ko neparedzētu?

Visskaistākais un arī nenovērtējams morālais ieguvums ir tas, ka šajā laikā sakausējām dzimtu vienā veselumā. Jāatzīst, ka daudzus gadu desmitus mūsu dzimta sastāvēja no diviem ne sevišķi draudzīgiem atzariem. Mūsu un jaunākām dzimtas paaudzēm tieši ģerboņa tapšanas laikā izdevās izveidot gan tādu ģerboni, kurā mēs esam kopā tikai mums pašiem saprotamā veidā, gan tādas attiecības, kas mūs sakausēja kā dzimtu. Mēs panācām to, kas nebija izdevies ne mūsu vecākiem, ne vecvecākiem.

Ko īsti ietver jēdziens “dzimta” un kā tas radies?

Mēs bieži lietojam jēdzienus, kuri radušies visai sen un kuru lietojumam ir vairāki sapratnes veidi. Vārds “dzimta” šajā ziņā arī nav izņēmums. Grāmatas, par kuru runājam, kontekstā parasti saprotam to dzimtu, kas sāka veidoties vēlīnajos viduslaikos. Dzimta viduslaikos nav sajaucama ar seno romiešu pasaulē pazīstamo dzimtu un tās uz rangu impērijas sociālajā struktūrā jeb sociālajā kosmosā norādošo dzimtas vārdu. Viduslaikos veidojusies dzimta ir radniecības pa tēva līniju sociālā konstrukcija, un tā ir saistīta ar izcelsmi, dzimšanu un piesaisti konkrētai vietai. Dzimta viduslaikos sāk kļūt laikjūtīga: tā saista asinsradiniekus - gan tos, kas aizgājuši, gan tos, kas vēl nāks. Tāpat tā saista dzimtas īpašumu.

Tā kā šī dzimtas izpratne ir principiāli jauns sociāls veidojums, tā paģēr jaunas identitātes zīmes. Un to ir daudz: uzvārdi, ģerboņi, zīmogi.

Vēl var piebilst, ka dzimta un dzimtas apziņa veidojusies palēnām, tāpēc dzimtas atmiņā glabājas kādi priekšstati par “bijušajiem laikiem”, piemēram, par laikiem, kad dzimta bija spiesta uzņemties funkcijas, ko vēlāk pildīs valsts. Divas būtiskākās, kas vērojamas arī senajā Latvijā, - dzimta īstenoja sarežģītas precību operācijas un kooperējās kara draudu gadījumā, veidojot ko līdzīgu karaspēka vienībai.

Kāda nozīme ir šīm zīmēm, piemēram dzimtas ģerbonim?

Dzimtas ģerbonis ir viena no dzimtas identitātes zīmēm, bet atšķirībā no citām šāda tipa zīmēm ģerbonis ir viskompleksākā vizuālā zīme, kurā vienlaikus iekodēta katra dzimtas locekļa un visas dzimtas jeb es un mēs identitāte. Salīdzinot ar viduslaikiem, mūsdienu ģerbonim ir mazliet ierobežota funkcionalitāte. Tas vairs nekalpo par īpašuma apzīmējuma zīmi.

Ko par dzimtu var pastāstīt ģerbonis?

Neskatoties uz to, ka heraldikā ir samērā stingri sintaktiskie noteikumi, tomēr to lietojuma variācijas ir teju bezgalīgas. Tas nozīmē, ka katra dzimta var sevi reprezentēt citādi. Ģerbonī tā var gan redzēt sevi, gan citiem sevi parādīt, gan ietvert citādi nepasakāmo - vērtības.

Kāpēc jums un cilvēkiem vispār ir svarīgi apzināties savas saknes?

Tāpēc, ka tie esam mēs paši, tikai citā versijā. Senču apzināšanās cilvēkam ļauj saprast pašam sevi. Mūsdienās bieži nākas sastapties ar priekšstatu, ka cilvēks pasaulē ienāk viens pats, dzīvo viens pats un arī aiziet viens pats. Tādējādi rodas tāda kā absolūti atsevišķa individualitāte, bet tā jau nav – realitātē mēs esam savu senču gēnu kompozīcijas un viņu vērtību dzīvie iemiesotāji.