2018. gada filma "Dziesmuvara" atskatās uz Latvijas Dziesmu un deju svētku tradīcijas attīstību no pašiem pirmajiem svētkiem līdz mūsdienām. 

Askolda Saulīša filma ir izglītojošs, vizuāliem materiāliem bagāts un veiksmīgs mēģinājums izstāstīt vienā filmā visu tradīcijas vēsturi, apkopot izkaisītās un fragmentārās kolektīvās atmiņas.Filmas pirmizrāde notika 2018. gada jūnijā kinoteātrī "Splendid Palace".

Filmas scenārija līdzautors ir publicists Dainis Īvāns, kurš, vēl būdams Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs, 1989. gadā Austrālijā iepazinies ar kādu latviešu kungu - izbijušu lidotāju Jāni Osvaldu Muižnieku. Sirmais vīrs Īvānam uzdāvināja paša sarakstītu grāmatu "Putnu ceļš", kurā atskatās uz paša piedzīvotajiem Dziesmu svētkiem. Savukārt otrs informācijas avots ir padomju pilots Arnolds Štrāls, kas, nesankcionētā lidojumā no gaisa fotografēja Daugavas ieleju, pirms to applūdināja Pļaviņu HES. 

Līdz ar to filmas veidotāji savu svētku redzējumu ļauj izstāstīt gan caur šā latviešu karavīra, kara lidotāja, ērģelnieka un korista prizmu, gan padomju lidotāja Štrāla skatupunkta. Lidojumā virs Latvijas - vēsturiskās fotogrāfijās, dažādās laikmeta liecībās, oficiālās un ģimeņu hronikās, kā arī liktenīgo dziesmu motīvos ir atgādināts par latviešiem dotās dziesmuvaras pārlaicīgumu, nozīmi nācijas pašapziņas celšanā, tautas saliedēšanā un brīvības gara uzturēšanā jebkuros apstākļos, kā tēvzemē, tā trimdā.

Dokumentālā filma, kas iekļauta Latvijas valsts simtgades programmā, vēsta par dziesmuvaras ceļu no pirmās vidzemnieku dziedāšanas dienas Dikļos līdz pirmajiem brīvajiem Dziesmu svētkiem atjaunotajā Latvijā 1990. gada vasarā, kad vairs nav jādzied nodevas kungiem - vāciešiem un padomju valstsvīriem. Pieminēta arī hernhūtiešu jeb brāļu draudžu lomu latviešu tautas muzikālajā izglītošanā. 

Filmas aizkadra tekstā dzirdama aktiera Andra Keiša balss, kurš arī iepriekš sadarbojies ar Saulīti tādos projektos kā "Bermontiādē" un "Atmodas antoloģija".

Zīmīga epizode filmā saistīta ar 1940. gada 16. jūlija Daugavpils Dziesmu svētkiem, kas notika kara priekšvakarā. "Mūsu varonis nesaprot kādēļ viņš stāv un gavilē tautastērpā brīdī, kad viņa pienākums ir kaujas lidmašīnā triekties pretī ienaidniekam. Viņš gaida vadoņa pavēli aizstāvēt dziedošo Latviju, bet pavēle neseko," kādā intervijā šo epizodi apraksta Īvāns. 

Vēlāk PSRS laika svētkos jūtams, ka koristi nelabprāt dzied komunismu slavinošās dziesmas, un vēlāk atbildīgie televīzijas ļaudis bijuši spiesti aplausus un ovācijas pie šīm dziesmām iemontēt no "Gaismas pils" vai "Manai dzimtenei". 

Dažās hronikās var redzēt, kā okupācijas armijas vienības un orķestris agresīvi maršē caur skatītāju un koristu rindām, bet diriģents Imants Kokars to visu diriģē baltos cimdos. Simboliski - iespējams, lai nesasmērētu rokas, nesasmērētu savu dvēseli.  

"Koristi un dejotāji padomju kinohronikās izskatījās tik līksmi kā rūķīši Volta Disneja animācijas filmās, tikai Sniegbaltīte Latvija bija nogalināta," skan Keiša ierunātie vārdi.

Filmā redzami unikāli kino un foto materiāli, unikālas fotogrāfijas un agrāk neredzētas kara kinohronikas, arī amatierfilmējumi. Tās palīdzējuši savākt gan kolekcionāri, gan Nacionālais vēstures muzejs, Rakstniecības un mūzikas muzejs, Madonas muzejs, Pļaviņu bibliotēka un valsts arhīvi.

Unikāls dokumentāls atradums, ar ko pamatoti lepojas filmas autori, ir 1948. gadā notikušo X Vispārējo jeb "Padomju Latvijas I Dziesmu svētku" krāsainā kinohronika, kas, visticamāk, ir arī visvecākais pašlaik zināmais videomateriāls, kurā dziesmu svētku tradīcija redzama krāsās.

LTV "Rīta panorāmas" intervija ar filmas veidotājiem.