Šerloka Holmsa slavenais atmiņas triks patiešām strādā (1)

Mnemotehnikas jeb mnemonikas piekopēji mentāli orientējas pazīstamā vietā jeb “Holmsa pilī” jeb ceļā. Lai atcerētos kādu informācijas drusku, tu “nomet” šo informāciju kādā ceļa vietā, bet pēc tam veic tos pašus soļus, lai atkal šo informāciju atgūtu. Piemēram, ja tev ir ļoti labi pazīstams kāds parks Rīgā, tu vari iztēloties pa to staigājam, “nometam” vārdu “grāmata” pie kāda parka pieminekļa, bet pie soliņiem “nometam” vārdu “pudele” un pie strūklakas vārdu “kosmoss”. Kad tu vēlies atcerēties šos vārdus, tu iztēlojies soļus, kurus veici līdz tiem. 

Izmantojot šo metodi, ar izcilāko atmiņu pasaulē apveltītie cilvēki spēj atcerēties apbrīnojami lielu informācijas daudzumu, piemēram, vārdu sarakstus, ciparu virknes vai spēļu kāršu secību, rakstīts pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Science Advances”. 

Tiesa, Pasaules atmiņas čempionātā tiek pārbaudīta tikai īstermiņa atmiņa, un tikai saujiņā pētījumu ir pētītas cilvēka smadzenes, kad tiek izmantota minētā atcerēšanās metode. 

“Atmiņas pils” metodē tiek izmantotas zināmas vietas un ceļi kā “sastatnes” vai “struktūras”, lai saglabātu jaunu, nesaistītu informāciju. Iepriekšējo zināšanu jeb pazīstama ceļa un jaunas informācijas kombinācija ir ļoti spēcīgs rīks, kā uzlabot atmiņu. 

Lai pārbaudītu šo metodi, zinātnieki pieaicināja 17 “atmiņas atlētus” jeb vienus no 50 pasaulē labākajiem atmiņas čempioniem, kā arī 16 citus cilvēkus, kas vecuma un intelekta ziņā atbilda šiem čempioniem. 

Pētnieki izmantoja magnētisko rezonansi, lai novērotu pētījuma dalībnieku smadzenes, kad tie mācījās dažādus vārdus no saraksta. Pēc tam pētnieki dalībniekiem parādīja trīs vārdus vienā reizē un jautāja, vai šie vārdi ir tādā pašā secībā kā sarakstā, kuru dalībnieki centās atcerēties. 

Otrajā pētījuma daļā zinātnieki pieaicināja 50 dalībniekus, kuriem nebija iepriekšējas pieredzes mnemonikā, un 17 no tiem, izmantojot, “atmiņas pils” metodi, apmācīja sešas nedēļas. Pārējie dalībnieki sastādīja kontroles grupu, proti, 16 no viņiem bija “aktīvā kontroles grupa”, kas izmantoja citādu atcerēšanās paņēmienu, bet 17 bija “pasīvā kontroles grupa”, kas netika apmācīti. 

Izmantojot magnētiskās rezonanses iekārtu, atkal tika novērotas dalībnieku smadzenes darbības laikā gan pirms, gan pēc apmācības. Pētnieki lūdza dalībniekiem pēc 20 minūtēm un 24 stundām atcerēties, kuri vārdi bija sarakstā. 

Šo testu pētnieki izmantoja, lai definētu “vāju atmiņu”, kad vārdus cilvēki atcerējās pēc 20 minūtēm, bet bija jau aizmirsuši pēc 24 stundām; kā arī “ilgstošu atmiņu”, kad cilvēks vārdus atcerējās arī pēc 24 stundām. Pēc četriem mēnešiem pētnieki vēlreiz pārbaudīja dalībnieku atmiņu. 

Labāka atmiņa 

Kā jau gaidīts, dalībnieki, kuri izmantoja “atmiņas pils” metodi, uzrādīja labākus rezultātus atmiņas pārbaudēs nekā tie, kuri izmantoja citu metodi, vai neizmantoja tādu vispār. Dalībniekiem, kuri izmantoja šo antīko atcerēšanās metodi, bija ievērojami labāka ilgtermiņa atmiņa, tomēr īstermiņa atmiņā izmaiņu nebija. 

Pēc četriem mēnešiem dalībnieki, kuri tika apmācīti ar “atmiņas pils” metodi, spēja atcerēties aptuveni 50 vārdu, kas bija ievērojami vairāk nekā kontroles grupās. Turklāt atmiņas čempionu un tiem intelekta un vecuma ziņā līdzīgu dalībnieku smadzenēs tika novērota līdzīga aktivitāte, kad tie centās atcerēties vārdus un to izkārtojumu. 

Beigu beigās zinātnieki secināja, ka zemāka smadzeņu aktivitāte nozīmē labāku atmiņu. Tas varētu būt tāpēc, ka “atmiņas pils” metode liek smadzenēm strādāt efektīvāk. 

Zinātnieki gan šajā pētījumā nenoskaidroja, vai “atmiņas pils” metode noder arī citās situācijās, kad jāatceras citas lietas, nevis vārdi un to secība. Tāpat arī nav skaidrs, vai šī metode var palīdzēt cilvēkiem, kuri cieš no vecuma demences.