Lūsis komentē ⟩ Veselā saprāta eitanāzija. Kas notiek, kad valstī lēmumus pieņem idioti? (14)

Šis viennozīmīgi ir jautājums, kura pilnvērtīgai izprašanai nepieciešams uzklausīt pēc iespējas lielāku daudzumu medicīnas nozares darbinieku, kas saskārušies ar neārstējamu cilvēku dzīvības saglabāšanu. Tieši tāpēc ētikas komisija sēdē aicināja izteikties precīzi divus medicīnas nozares speciālistus un ČETRUS kristīgo konfesiju mācītājus. Vai kādi nu tur katram oficiālie tituli – bīskapu, arhibīskapu, virspriesteri un metropolītu. 

Ārsti it kā bija par to, ka eitanāzija būtu OK, bet to baigi grūti ieviest, regulēt un vispār jau vispirms jātiek galā ar kovidnieku un jāsakārto paliatīvā aprūpe valstī. 

Tikmēr četri pieaicinātie vīrieši, kam patīk valkāt kleitas, protams, bija kategoriski pret šo nāves grēku. Jēzus cieta, tāpēc arī visiem pārējiem jācieš. Zbigņevs Stankevičs, piemēram, kā argumentu pieminēja viltus faktu par to, ka pirmā eitanāziju praktizējusi nacistiskā Vācija.

Tāpat viņš ir pārliecināts, ka eitanāziju izmantos, lai atbrīvotos no veciem cilvēkiem un nebūtu jāmaksā pensijas. Pensionāru slepkavošanas vīzija ir tik klaji idiotiska, ka es to nemaz nekomentēšu un centīšos pēc iespējas ātrāk aizmirst, lai nepaliktu stulbāks. Par nacistiem gan precizēšu.

Patiesībā termins “eitanāzija” (euthanasia – no sengrieķu ευ, eu – "labs" + θάνατος, tānatos – "nāve" – "viegla nāve") ieviests jau 16. gadsimtā un attiecināms tikai un vienīgi uz gadījumiem, kad pacienta stāvoklis ir bezcerīgs un mokas neciešamas. Eitanāzija kā tāda lietota jau Senajā Grieķijā un Romā, un apzinātas nāves paātrināšanas skatījumā tolaik to atbalstīja, piemēram, Sokrats un Platons. 

Aktīvas diskusijas par eitanāziju mūsdienu izpratnē sākās jau 19. gadsimta vidū. Savukārt nacistiskajā Vācijā šo terminu neprecīzi lietoja kā nederīgo cilvēku iznīcināšanas apzīmējumu. Nacistu izpratne par vārdu “eitanāzija” sakņojās Ādolfa Josta grāmatā “Das Recht auf den Tod” (tiesības uz nāvi), kurā viņš runāja par to, ka indivīda nāves kontrolēšanai jābūt valsts rokās. Šāds skatījums ir pilnīgi pretējs tam, kas patiesībā ir eitanāzija. Principā nacistiskajā Vācijā šo terminu izmantoja kā eifēmismu, lai slēptu genocīdu.

Nez vai ir jēga pārmest vēstures nezināšanu cilvēkam, kurš uzskata, ka sieviete radīta no vīrieša ribas.

Tomēr nacistu pastrādātā genocīda izmantošana sava šaurā un egoistiskā skatījuma argumentācijā ir, maigi izsakoties, spekulatīva, lai neteiktu – pretīga.

Šajā gadījumā pat tā īsti nevēlos nosodīt kristīgos līderus par baznīcas nostājas paušanu ētikas komisijas diskusijā. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņi iestāsies pret eitanāziju, un varam tikai priecāties, ka viņi vēl nav iestājušies pret medicīnu kā tādu, jo visu taču var izārstēt ar palūgšanos. Turklāt – ja kāds cieš nepanesamas sāpes un mokas, tā ir dieva griba.

Daudz būtiskāks ir jautājums – kāda tieši velna pēc šie kungi vispār tika uzaicināti piedalīties diskusijā par jautājumu, par kuru viņiem nav absolūti nekādas sajēgas? Pilnai laimei šeit pietrūka vienīgi kāda Jehovas liecinieka, kurš kategoriski iebilst arī pret asiņu pārliešanu. Pavisam nopietni – kāds sakars? Kurš kaut ko tik idiotisku varēja iedomāties? Kurš to ierosināja? Kurš apstiprināja? Šim jautājumam nav pilnīgi nekāda sakara ar reliģiju.

Tā kā pēdējā laikā daudziem šķiet, ka Satversmē jāprecizē ģimenes jēdziens, domāju, ka pienācis laiks precizēt arī tās 99. pantu, kurā teikts, ka “Baznīca ir atdalīta no valsts”. Acīmredzot šis pants nav formulēts pietiekami nepārprotami un izsmeļoši, jo mūsu valsts priekšstāvji to turpina interpretēt pa savam. 

Piedāvāju šo Satversmes pantu papildināt šādā redakcijā: “Baznīca ir PILNĪBĀ atdalīta no valsts un tās lēmējvaras. Nevienas reliģiskās konfesijas priekšstāvji nedrīkst konsultēt vai ietekmēt Saeimas un tās apakškomisiju lēmumus jautājumos, kas nav tieši saistīti ar reliģiju. Rāmen.”

Arī pašu Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas dalībnieku viedokļi par eitanāziju lika nokaunēties viņu vietā.

Piemēram, deputāte Janīna Pakule-Kursīte (NA) iestājās pret eitanāzijas legalizāciju, jo uzskata, ka to savā labā varētu izmantot cilvēki, kas mantkārības dēļ vēlas tikt vaļā no tuviniekiem. 

Es, protams, ļoti atvainojos, bet, Janīna, – pirms lēmumu komentēšanas un pieņemšanas visas valsts iedzīvotāju vārdā varbūt tomēr nenāktu par skādi noskaidrot, kas vispār ir eitanāzija? Tas nenotiek tā, ka tu vienkārši aizej pie ārsta un saki: “Dakter, man izskatās, ka omei baigi sūdīgi, špricējam viņu nost.” Man caurcaurēm kauns, ka kaut ko tik stulbu esmu dzirdējis no Saeimas deputātes. 

Ļoti daudzi cilvēki ir neārstējami un neglābjami slimi. Viņiem vairs nevar palīdzēt nedz zāles, nedz lūgšanas. Viņi cieš nepanesamas sāpes. Viņi cieš tieši šobrīd, un tam nepieciešams risinājums vakar, nevis pēc pieciem gadiem, kad būs pārvarēts Covid-19 un sakārtoti paliatīvās aprūpes jautājumi. Bet lēmumus šajā jautājumā nez kāpēc pieņem deputāti, kuri neizprot vai izvēlas apzināti neizprast sāpīgā jautājuma būtību. Aprobežotība vai bailes pazaudēt konservatīvāko vēlētāju balsis – nezinu. Jebkurā gadījumā – attopieties!