Pasaulē nav otra tāda izdzīvošanas stāsta kā polārpētnieka Ernesta Šekltona pārdrošā ekspedīcija uz Antarktīdu. Divus gadus ilgs pārbaudījums vispirms uz ledū iestrēguša kuģa, bet pēc tam - uz okeānā dreifējoša ledus gabala, kas par spīti visam beidzas ar izglābšanos.

Ernests Šekltons bija viens no 20.gadsimta sākuma dižākajiem Antarktīdas pētniekiem. Tā kā tolaik tehnoloģiskās un saziņas iespējas bija ārkārtīgi pieticīgas, ekspedīcijas uz pasaules vismazāk izpētīto kontinentu bija briesmu pilnas un atgriešanos garantēt nevarēja. Šekltona 1914.-1917.gada misija uz Antarktīdu iegājusi vēsturē kā viens no fantastiskākajiem izdzīvošanas stāstiem par spīti visskarbākajiem apstākļiem.

Kaut arī tā laika ekspedīcijām uz noslēpumaino dienvidu kontinentu bija zinātniski mērķi, ceļotājus nenoliedzami kārdināja cita veida trofeja - iespēja pirmajiem sasniegt Dienvidpolu, kas nevienam vēl nebija izdevies.

Saskaņā ar savulaik medijos izskanējušajām aplēsēm, Šekltons no dāsniem ziedotājiem savāca ap 80 000 sterliņu mārciņu (mūsdienās šī summa atbilst gandrīz astoņiem miljoniem eiro), lai ar kājām šķērsotu visu kontinentu no Vedela jūras līdz Rosa jūrai. Ekspedīcijai tika piesaistīti divi kuģi - "Aurora" polārpētnieka Eneasa Makintoša vadībā un "Endurance" jeb "Izturība", par ko bija atbildīgs Šekltons. Kuģa nosaukums izrādījās pravietisks, jo šajā ceļojumā komandai patiešām bija nepieciešama sīksta un neiedragājama izturība. Ceļā uz Antarktīdu kuģis vairākkārtīgi iestrēga dreifējošajā ledū, līdz ledus gabali to nogremdēja. Sākās cīņa par izdzīvošanu, kas brīnumainā kārtā beidzās laimīgi. 

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X