Pirms diviem gadiem pilnībā mainīju savu dzīvi. Aizgāju no labi apmaksāta darba, atteicos no stāvokļa sabiedrībā, jo sapratu un sajutu, ka ir pēdējais brīdis: vai nu dzīvoju, vai arī pāris gadi un mani kā kolēģi, kas pāragri aizgāja mūžībā, ieliks zārkā un apraks dziļi zemē. Biju uzpūtusies kā milzu balons, un nelīdzēja ne skriešana, ne iešana, ne citas sportiskās aktivitātes, ne adatu terapija, ne plaši izreklamētās superdiētas. Tobrīd svēru vairāk nekā 100 kilogramus. Un paziņu komplimenti (patiesi vai nepatiesi), ka man piestāv apaļums, grieza kā ar nazi, jo nespēju pat normāli kurpes aizšņorēt un Berlīnes iepirkšanās centros varēju lūkoties pēc apģērba tikai milžu sadaļā.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Es bēgu no pagātnes, no pienākumiem, no cilvēkiem, no stereotipiem, no dzīšanās pēc labklājības. Pirms 22 gadiem, palikusi viena ar bērnu uz rokām, sev apsolīju, ka cīnīšos un nodrošināšu meitai labus dzīves apstākļus, līdz viņa nostāsies uz savām kājām. Saguru šajā cīņā. Ir jādzīvo, nevis jācīnās, un skaudrā patiesība arvien biežāk atgādināja, ka drīz palikšu viena. Meita izaugusi, un viņai nav pienākums būt ar mani. Savu mātes misiju biju izpildījusi, un mani vairs nepriecēja saviesīgie burziņi, labi apmaksāts darbs, statuss un citas ārišķības. Es tik ļoti gribēju dzīvot... sajust sevi...