/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)
Padomā, ko esi nēsājis pēdējā gadā? Visticamāk, pidžamu, halātu, nodilušas treniņbikses un izejamās treniņbikses. Un, protams, masku. Kleita, darījumu kostīms, zeķubikses, elegantas kurpes, kaklasaite, lūpukrāsa kopā ar teātra biļeti - tas viss ir arheoloģiskie izrakumi. Tāpat kā flirts, ko mums nozagusi pandēmija. Svarīgāks par skaistu tērpu ir fons, kas redzams aiz tevis tiešsaistes konferencē.
Mode savā ziņā ir sociālā valūta - mēs pērkam kleitu, lai tajā aizbrauktu uz festivālu, pērkam vienu somiņu ceļojumam uz Zanzibāru, tikpat lielu un tikai nedaudz savādāku pastaigai pa Parīzi. Taču pēdējā gadā ir mainījušies priekšstati par skaitumu un ērtībām, iedragājot arī mentālo patēriņu - veidu, kā mēs attiecamies pret pirkumiem. Modes eksperti prognozē, ka daļa pēc pandēmijas sāks ģērbties dārgāk, bet lietas pirks retāk, izvēloties augstas kvalitātes luksusa drēbes, citi negribēs vairs tērēt apģērbam un meklēs lētāko piedāvājumu, vēl kāds “iestrēgs treniņbiksēs”. Tie, kas mājsēdi izmanto, lai dziļāk ielūkotos sevī un apzinātos “kas es esmu un ko es īsti no šīs dzīves vēlos”, modes pasaulē meklē, ko individuālu, ārpus laika un telpas, pērkot lietas ar emocionālu komponenti. Turklāt pandēmijas laiks iezīmē to, ko zinājām jau agrāk: ar masu patēriņam ražotajām drēbēm, izcelties nevaram, tāpēc jāmeklē kaut kas cits. Varbūt atgriezīsies vajadzība pēc apģērba, ko drēbnieks piegriež un mēnesi šuj tieši priekš mums. Pēc pandēmijas aktualizēsies ekoloģijas tēma, jo mode ir viena no piesārņojošākām industrijām pasaulē. Un tas nozīmē, ka nākotnē pieprasīti būs sociāli atbildīgi zīmoli, reciklēti apģērbi. Kādā sabiedrības daļā trendīga kļūs veco laiku prakse, kad lietas tika lietotas desmitiem gadu, līdz nodila un turpināja kalpot par grīdas lupatu.
Jaunākie bērni nonēsāja vecāko apģērbu, mammas mētelis tika pāršūts par pusmēteli, pēc tam par vesti, kleitu iešuva, pēc gadiem palaida platāku, bet nodilušās vietas piesedza ar tamborētu rakstu.