Lūsis komentē ⟩ Lietas, ko ar skubu atcelt (3)

Tā kā esmu moderns un iecietīgs cilvēks (lai kādu neaizvainotu, apzināti nenorādu savu dzimumu), saprotams, ka šaha galdu nekavējoties salauzu. Šādas arhaiskas “spēles” mūsdienu sabiedrībā nevajadzētu tolerēt. Ja vien šaha kauliņi nebūtu dažādās krāsās. Vismaz pusei no figūrām jābūt sievietēm, dāmu vietā vajag dragkvīnus, kā arī nepārprotami jābūt pārstāvētām visām reliģiskajām konfesijām, seksuālajām orientācijām un rasēm. 

Vai teicu rasēm? Daudzkārt atvainojos, visiem taču zināms, ka rase patiesībā ir sociāls konstrukts, kas izdomāts tikai tāpēc, lai vairotu naidu. Aizdomājies par to, cik daudz pāridarījumu ir visapkārt, dziļdomīgi pavēros pa logu – pie pamales BALTAS debesis. Pretīgi...

Lai arī pasaule iet postā, laika gaitā bijusi virkne mēģinājumu vērst visu par labu. Pasen lasīju, ka Zviedrijā grasījās aizliegt pisuārus, jo čurāšana stāvus ir vīrišķās dominances demonstrēšana. Pat ja tā bija viltus ziņa, šajā idejā ir ļoti daudz rūgtas patiesības. Ja sievietes nevar nokārtoties stāvus, tad nav pieņemami, ka to dara vīrieši. Katra kājās stāvot raidītā strūkla ir kā pļauka sieviešu tiesību aizstāvju sejās.

Aktīvāk sākot domāt par tolerances trūkumu, tas sāk iezīmēties visapkārt. Skandās ieskanējās grupas “Laika suns” dziesma. It kā lieliska grupa, bet – vai jums nešķiet, ka tās dziesmas ir pārāk muzikāli piesātinātas, tajās ir par daudz akordu un Arnis Račinskis dzied pārāk labi? Vai kāds vispār ir aizdomājies, kā, šo mūziku izdzirdot, jūtas pašmāju šlāgergrupas, kuru muzikanti neatpazīst vairāk par trim ģitāras stīgām un divdesmit sintezatora taustiņiem? Lai nevienu nediskriminētu, visiem vajadzētu rakstīt sūdīgu mūziku. Par vispārējo standartu ņemot grupas "Ferrum" dziesmu “Dzērvenīt”.

Un kā ir ar slaidiem cilvēkiem? Iekāpjot savās slim-fit biksēs vai uzvelkot nepiedienīgi īsu topiņu, reti kurš iedomājas, ka tas ir kā spļāviens sejā ducīgiem cilvēkiem. Piemēram, ja mani sauļojoties pludmalē nereti notur par izskalotu un mirstošu vali, nedomāju, ka ir toleranti būt tievam. Lai gan – iespējams, arī ķermeņa masas indekss ir sociāls konstrukts. Un tam nav nekādas saistības ar slinkumu. 

Vai pieminēju slinkumu? Nesen izlasīju, ka tāda lieta kā slinkums nemaz neeksistē. Patiesībā "slinkums" esot ērta sociāla konstrukcija, kas ļauj nedomāt par cēloņiem un sekām.

Teiksim, ja es sestdienā nolemju neiet ārā pastaigāties, bet tā vietā visu dienu gulēt dīvānā pie televizora, patiesībā nemaz neesmu slinks. Tam ir kādi zemapziņā slēpti cēloņi, kuru likumsakarīgās sekas ir vēlme neko nedarīt. Sekojoši – ja tev kādreiz ir “slinkums” kaut ko darīt, pienācis laiks apmeklēt psihoterapeitu un noskaidrot iemeslus.  

Arī tad, ja tu joprojām ikdienā neapmeklē psihoterapeitu un antidepresantus neņukā iekšā kā konfektes, ir skaidrs, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. Pilnīgi iespējams, ka laba pašsajūta un prieks ir tikai maska, aiz kuras tiek slēptas bērnības traumas un depresija smagā formā. Turklāt – padomājiet par to, cik slikti cilvēki ar depresiju varētu sajusties, ieraugot uz ielas kādu smaidām. Priecīgas emocijas ir sociāla konstrukcija, lai ņirgātos par tiem, kas nejūtas laimīgi. 

Un vispār – vai psihoterapeita apmeklēšana nav netoleranta pret tiem, kas terapiju nevar atļauties? Ir taču diezgan nepieņemami uzlabot savu morālo veselību ar speciālista palīdzību, kamēr visapkārt ir cilvēki, kuri spiesti ar depresiju cīnīties pašu spēkiem.

Ja tā padomā, droši vien vajadzētu atcelt arī humora izjūtu, jo humors ir gluži kā pārtika gulagā – ne visiem tā ir. Iepriekš nebiju iedomājies, ka, smejoties par kādu joku, esmu klaji neiecietīgs pret cilvēkiem, kas to nesaprot. 

Līdzīgi ir ar dažādiem vārdiem, kuros mēs ikdienā apsaucam cilvēkus, kas izdara kaut ko riebīgu. Bieži esmu pats sevi pieķēris iesaucamies “kretīns”, “kroplis” vai “daunis”, kad kāds rupji nogriež mana auto ceļu. Tomēr šādi es stigmatizēju slimības, un tas nav pieņemami. Domāju, ka profesoram Aueram vajadzētu nomainīt vārdu.

Bet kā lai šādās situācijās nosaucu cilvēku, kurš rīkojies neadekvāti? Šmulis? Tas varētu aizvainot cilvēkus, kas spiesti dzīvot trūcīgos apstākļos. Neģēlis? Ir daudz cilvēku, kuri ir apzināti neģēlīgi, un es nevēlētos viņu izvēli stigmatizēt. Droši vien vaina patiesībā ir manī un vajadzētu rūpīgāk izvērtēt, kas ir tās cēloņi. 

Ir vairāk nekā skaidrs, ka neiecietība ir visapkārt. Jau pamostoties no rīta, atverot acis un pieceļoties kājās, es sāku dienu ar netoleranci pret cilvēkiem ar redzes vai kustību traucējumiem. 

Kā to visu labot? Ko vēl atcelt, lai neviens nejustos slikti? Viens risinājums būtu atcelt cilvēci. Otrs ir daudz vienkāršāks – mums jāatceļ atcelšanu, jāatslābst un jāpārstāj savas problēmiņas stādīt augstāk par citu izvēlēm.