Pirms sešiem gadiem Ilze bija pārliecināta antivaksere, bet tagad gaida Covid-19 poti. Trīsdesmitgadnieces ezoterisko pasaules uzskatu izmainīja vīrs, bērns un psihoterapija.

Līdz 6. klasei Ilze šķielēja un svēti ticēja — tas tāpēc, lai viņa neredzētu vecāku strīdus. Tā teica mamma. Arī to, ka angīna ir neizrunātu problēmu un aizturētu pārdzīvojumu rezultāts. 

Viņa uzauga vidē, kur cieņā bija ezoterika, pašpasludinātā gaišreģe Ragaciema Agnese, vēdiskais dzīvesveids un astroloģija. Ilze ticēja, ka «domas un emocijas ietekmē mūsu fizisko ķermeni un tikai ar domu spēku mēs sevi varam izārstēt». Skolā un augstskolā viņa ar draugiem daudz diskutēja par slepeno organizāciju Illuminati, kas pārvaldot pasauli, un slepenām farmācijas kompāniju aliansēm jeb BigPharma, kas cilvēkus padara slimākus, lai pelnītu miljonus.

Rezultātā Ilze bija pārliecināta antivaksere, kas centās izvairīties no ārstiem un medikamentiem, jo tas viss «taču bija liels bizness». 

Pienāca 2015. gads. Ilzei piedzima dēls, un viņam vajadzēja saņemt mazuļiem paredzētās potes. Ilze bija pret. «Biju pārbijusies,» atceras Ilze. Taču vīrs pateica, ka dēlu vakcinēs. Viņi daudz diskutēja. Ilze internetā meklēja zinātniskos materiālus, lai pierādītu, ka vakcīnām var būt briesmīgas blaknes. Viņu biedēja iespēja, ka dēlam «piemetīsies autisms». 

Šis ir viens no vispopulārākajiem mītiem, kas radās pirms vairāk nekā 20 gadiem. Toreiz britu ārsts Endrū Veikfīlds publicēja pētījumu, kurā nepatiesi apgalvoja, ka kombinētā vakcīna pret masalām, masaliņām un cūciņām izraisa autismu. Viltotā pētījuma dēļ ārsts vēlāk zaudēja licenci, taču ļaunums jau bija nodarīts — strauji kritās uzticēšanās vakcīnām. Šis mīts ir populārs joprojām. 

Autismu kā vienu no vakcīnu pretinieku biežākajiem argumentiem savā praksē dzirdējusi arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārste Dana Isarova. Tikpat populāri esot arī uzskati, ka ar vakcīnām regulējamās slimības nav nemaz tik nopietnas, un vakcinēšana nepieciešama tikai bērniem ar vāju imunitāti. Ārste uzskata: skepsei pret vakcīnām ir divi galvenie cēloņi — nepietiekamas zināšanas par medicīnu un veselību un ārstu sliktā komunikācija ar pacientiem. Vecāki tad paši aplami iztulko internetā atrastu informāciju vai «piedomā klāt robus, kurus ārsts nav spējis izskaidrot».

Isarova, kas sociālajos medijos aktīvi iesaistās diskusijās ar vakcīnu skeptiķiem, skaidro: Latvijā kopumā vakcinācijas aptvere ir laba, taču «ļoti daudzi vecāki ir šaubīgie». Ārste domā, ka tieši tādēļ par vakcīnām jāinformē nemitīgi, jo, «iekļūstot nepareizajos «burbuļos», riskējam, ka cilvēks, kas ir bijis par vakcināciju, nokļūst vakcinācijas pretinieku lomā». 

Pēdējos desmit gados no tā dēvētajām vakcīnregulējamām infekcijas slimībām Latvijā miruši 15 bērni, kas nebija potēti pret tām, liecina Slimību profilakses un kontroles centra dati. 

Meklējot pierādījumus strīdā ar vīru, Ilze pamazām atklāja arī citu informāciju. Jā, vakcīnām ir blaknes, taču iespējas tās piedzīvot ir ļoti retas, turpretim konkrēto slimību sekas — daudz smagākas.

«Ja meklē tikai slikto, problēmu var atrast vienmēr,» secina Ilze. Tas, ka viņai blakus bija vīrs ar pretēju viedokli, lika «atkāpties un salīdzināt» dažādus faktus. Taču uzskatu maiņa nenotika ātri. Tas skaidrojams ar to, ka sazvērestības teorijas (Ilzes gadījumā ezoterika) apmierina trīs būtiskas psiholoģiskās vajadzības: izprast pasaulē notiekošo, justies droši un piederēt pie konkrētas grupas, kurā jūties labi, skaidro politiskā psiholoģe Aleksandra Čičocka no Kentas Universitātes Lielbritānijā. Mainīt uzskatus nozīmē atteikties no ierastās drošības, bieži vien arī konfliktus ar draugiem un ģimeni.

Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā Ivars Austers stāsta, ka viens no efektīvākajiem veidiem, kā mēģināt mainīt otra cilvēka viedokli, varētu būt aicinājums sarīkot prezentāciju vai semināru par konkrēto tēmu. Tieši iedziļināšanās faktos var «nostrādāt», ja cilvēki ir savstarpēji labi pazīstami. «Pat ja cilvēks uzreiz nemainīs savu viedokli, tas noteikti sašūposies,» norāda Austers. Netieši tā notika arī ar Ilzi, kamēr viņa vāca pierādījumus vīram.

Izšķirties par labu dažām vakcīnām Ilzei palīdzēja arī pašas pieredze. Viņai nebija šaubu, ka dēls jāvakcinē pret tuberkulozi, «jo pati bērnībā biju dikti nopietnā uzskaitē saistībā ar šo slimību un tie testi man kā bērnam tiešām sagādāja sirdssāpes». Arī par rotavīrusa poti bažas mazinājās, kad viņa atcerējās, kā bērnībā jaunākā māsa zīdaiņa vecumā jau šļaugana nonāca slimnīcā, jo rotavīrusa dēļ bija sākusies atūdeņošanās. 

Brūkot agrākajiem uzskatiem, Ilze prasīja padomu mammai. Viņa atsaucās uz gaišreģes teikto, ka neesot atšķirības — vakcinē bērnu vai ne. Ja ticēšot, ka viss būs labi, tad tā arī būšot. Ilzi tas nenomierināja.

Ilze nolēma vakcinēt dēlu ar visām ieteiktajām vakcīnām, lai gan joprojām bija pārbijusies. Uztraucās, ka ir slikta māte, «jo mātes zina labāk, kas viņas bērnam vajadzīgs».

Latvijas Universitātes asociētā profesore un dzimtes studiju pētniece Marita Zitmane stāsta, ka uzskats «māte taču zina labāk» nāk no sabiedrībā valdošajiem stereotipiem par dzimtes lomām. Patriarhālā sabiedrībā sievietes tiek uztvertas kā «jūtu būtnes, kas rīkojas pēc intuīcijas, ar garajiem svārkiem uzņem zemes enerģiju, un tad arī loģiska ir alternatīvās medicīnas izvēle, kas principā sludina to pašu — enerģijas, ieklausīšanās sevī, dabas spēks», skaidro Zitmane. 

Ezoterika un pārdabiskas lietas ir arī ienesīgs bizness. Par to liecina attiecīgo mediju un grāmatu piedāvājums. Zitmane stāsta, ka pārdabiskām lietām vispirms pastiprināti pievērsās sieviešu žurnāls Lilit. Redzot auditorijas lielo interesi, līdzīgu saturu sāka publicēt arī citi populāri sieviešu žurnāli. 

Grāmatu nama Valters un Rapa pārstāve Iveta Ozola atceras, ka mēnešiem ilgi visvairāk pirkto grāmatu topā bija 2014. gadā iznākusī Intas Blūmas grāmata Latvietes karma. Sievišķā enerģija tuvplānā. «To grāmatu pirka kā traki, kā traki,» atkārto Ozola. 

Izdevniecības Zvaigzne ABC vadītāja Vija Kilbloka stāsta, ka šādu grāmatu autoriem jau ir izveidojies savs lasītāju loks un grāmata ir tikai viens no produktiem. Paralēli tiek piedāvāti dažādi sievišķās enerģijas vairošanas kursi un semināri. «Latviešiem ir pielēcis, kā tikt uz zaļa zara, mācot citiem, kā tikt uz zaļa zara,» smejas Kilbloka. 

FOTO: Pew Research Center, 2016

To, ka Latvijā liela daļa iedzīvotāju tic pārdabiskajam, rāda arī 2016. gadā Pew Research Center veikta aptauja. Starp 18 Eiropas valstīm Latvija iedzīvotāji bija otrajā vietā (pēc Grieķijas), kas tic tādiem fenomeniem kā ļaunā acs, raganas un reinkarnācija. Ļaunās acs eksistencei tic gandrīz 70% aptaujāto.

Kamēr lūdz piedošanu...

Ar dēla vakcinēšanu Ilzes uzskatu pārvērtības nebeidzās. Patiesībā tas bija tikai sākums.

Aptuveni gada vecumā dēls sāka daudz slimot. Pusotra mēneša laikā mazais izdzēra trīs antibiotiku kursus, taču labāk nepalika. Trešajā reizē Ilze dēlu aizveda uz slimnīcu. Asins analīzes atklāja, ka dēlam ir zems hemoglobīna līmenis. 

Mamma uzskata — būtu agrāk nodevuši asins analīzes, iztiktu bez antibiotikām. To neizdarīja, jo pat ģimenes ārste pakļāvās Ilzes spiedienam, ka gripas laikā labāk mazo uz analīzēm nevadāt. Ilzē joprojām dzīvs bija arī aizspriedums, ka labāk izvairīties no zālēm un pārbaudēm, bet slimības ārstēt ar domu spēku. Viņa arvien ticēja, ka bērns slimo, jo vecāki strīdas. Ka viņa kā māte vainīga, jo nespēj piedot. Ka mājās klimats nav pareizais un viņa neiedvesmo vīru dižiem darbiem. «Tā nu es piedevu visiem, kam vien varēju iedomāties piedot. Klusēju, jo strīdi nāk par sliktu,» stāsta Ilze, bet tas nelīdzēja. Dēls turpināja slimot.

Ilze nomainīja ģimenes ārsti. Alergologs noteica diagnozi — bronhiālā astma — un lika lietot inhalatoru. Ilze to darīja tikai tad, kad bija ļoti slikti. «Tad notika vēl viens klikšķis. Sapratu, ka parasto iesnu viņam īsti nav. Devāmies pie otolaringologa, kurš secināja, ka bērnam adenoīdi ir daudz par lielu un nepieciešama operācija,» atceras Ilze. Viņa šaustīja sevi, ka neizdarīja to agrāk, jo alergologs jau pirms astoņiem mēnešiem bija pateicis: ja iesnas nepazūd, jāiet pie ausu un deguna ārsta.

Dēlam bija trīs gadi, kad izoperēja adenoīdus (aizdegunes mandeles). Gatavojoties operācijai, dēliņš jutās slikti. Bija apātisks, neklausījās, ko Ilze saka. Viņas mamma zēna stāvokli skaidroja ar to, ka Ilzes vīrs ir komandējumā un tēva prombūtne dēlu salauzusi. Vēl atklājās, ka mazajam ausīs sācis krāties šķidrums.

Pēc operācijas mazais strauji atlaba. Atdzīvojās, kļuva pļāpīgāks, sāka klausīt, «jo beidzot pa īstam varēja dzirdēt, ko saku». Šobrīd dēlam ir pieci gadi un astmatiskās epizodes sarukušas līdz vienai reizei pusgadā. Viņa arī beidzot dod dēlam zāles, kā ārsts noteicis. 

«Par spīti manai ignorancei un iedomībai, ka es kā māte par savu bērnu zinu labāk nekā ārsts, gandrīz visi mediķi man ir palīdzējuši, un dēlam palicis labāk. Es nevaru visu zināt,» secina Ilze.

Cits cilvēks

Atskatoties uz pēdējiem sešiem gadiem, Ilze secina, ka ir ļoti mainījusies. Viņa ir zaudējusi vienu tuvu draudzeni, kas «palika ājurvēdas pasaulē», savukārt otra mainījusies līdz ar viņu. Ilzes otrs bērns — meitiņa — ir saņēmis visas vakcīnas. 

Ilze nedomā, ka viņas uzskatus mainīja konkrēts raksts vai grāmata. Viņa secina: kādu informāciju meklēja, tāda arī «atnāca». 

Taču būtisks viņas domāšanas maiņā izrādījās psihoterapijas kurss, ko viņa sāka, kad dēlam bija pusgads. Daudzajās stundās ar terapeitu viņa nerunāja par vakcīnām vai ārstiem, bet analizēja sevi. Un saprata, ka ir pārāk bailīga, izvairās uzņemties atbildību un netic, ka pati spēj ietekmēt savu dzīvi. Tā vietā vieglāk savās neveiksmēs bija vainot farmācijas firmas, pasaules eliti vai valdību. «Lēnā garā esmu iemācījusies, ka atbildība par savu rīcību ir jāuzņemas pašai. Ja bērni saslims ar kādu vakcinējamo slimību vai cietīs sadzīviskā nelaimes gadījumā, tā būs mana bezdarbība un atbildība.»

Viņas dzīvē notikušas arī profesionālas izmaiņas. Sieviete iesaistījusies organizācijā, kas cenšas uzlabot jauniešu dzīvi viņas pašvaldībā. Tic, ka var izdarīt lietas pati un nevajag visu gaidīt no valdības. 

«Es esmu cits cilvēks,» secina Ilze.