Autosportists un drošas braukšanas eksperts Jānis Vanks: "Kopumā situācija uz ceļa šobrīd ir traģiska"

Jānis Vanks FOTO: Publicitātes foto

38% autovadītāju jūtas pārliecināti par sevi jebkuros laikapstākļos ziemā, bet 48% novērtējuši savas spējas kā daļējas, atzīstot, ka uz slidena ceļa un sniegputenī prasmes varētu būt labākas. 

Šādus datus uzrāda pētījums “GO atbildīgas braukšanas indekss”, kurš veikts sadarbībā ar “Drošas braukšanas skolu”. Tās direktors Jānis Vanks saka: "Redzot, kas notiek uz ielām, es teiktu, ka šie rādītāji ir ļoti optimistiski un galvenokārt balstās uz pašapziņas līmeni, nevis reālu prasmju uzlabošanos."

Pārāk daudz grozām stūri un nemākam bremzēt

11% pētījuma dalībnieku norādījuši, ka apzinās, ka prasmes braukšanai ziemā ir nepietiekošas, tādēļ ziemā pārsvarā izvēlas braukt tikai sausā un gaišā laikā, savukārt 6% ziemā vispār nebraucot.

Lai gan kopumā statistika izskatās pozitīvi, realitātē autovadītāju prasmes ziemas apstākļos es vērtētu kā zemas.

14

Protams, ir autovadītāji, kuri brauc labi, taču tādu nav daudz. Divas pamatlietas, kuras klibo teju visiem un kur cenšamies pārlauzt domāšanā ierasto praksi, ir stūrēšana un bremzēšana. Mēs pārāk daudz grozām stūri lielos leņķos. Klasiskā situācija – slidens ceļš, pagriež stūri, mašīna nepaklausa un autovadītājs turpina griezt stūri līdz galam, taču tas nav pareizi.

Otra lieta – nemākam bremzēt. Autovadītāji baidās, piemēram, ka ieslēgsies ABS, tādēļ nepieciešamības gadījumā nav gatavi ekstremāli, maksimāli ātri nobremzēt, kas ir kritiski svarīgi ļoti daudzās situācijās. Vēl arī izplatīta ir neprasme “nolasīt” segumu pa kuru brauc, lai attiecīgi izvēlētos drošu ātrumu vai distanci līdz citām automašīnām.

Būtībā daļa rīkojas kā tas balodis tautas pasakā, kurš tikai atkārto “protu, protu”, bet beigās nekas nesanāk.

14

Katrā gadalaikā ir savi izaicinājumi

Jāņem vērā, ka Latvijas šoferiem ir jābūt vieniem no labākajiem pasaulē, jo mums ir četri izteikti gadalaiki, kuros visos ir jāmāk braukt. Turklāt tieši šī pāreja jeb pierašana pie jaunajiem apstākļiem pēc ilgāka pārtraukuma bieži vien ir grūtākā daļa. Un tas ir tikai cilvēcīgi. Arī man rudenī beidzās sacensības – tai brīdī patiesībā esmu vislabākajā formā, jo esmu visu sezonu braucis. Taču tad ir ziemas periods, kad it kā trenējos, bet tomēr nebraucu ar to pašu mašīnu, pa to pašu trasi, kā rezultātā pavasara pirmajā treniņā nekad neesmu tik labā formā kā biju rudenī. Tāpat ir autovadītājiem – ir nobraukti apmēram astoņi mēneši bez sniega un tad atkal uzsnieg sniegs un ir panika.

Patiesībā arī tagad ir līdzīga situācija – kopumā, protams, liekas, ka šis laiks ir vieglāks, taču ir atkal savi izaicinājumi. Pirmkārt jau pārlieku lielā vēlme steigties nomainīt ziemas riepas uz vasaras riepām.

Es ieteiktu riepas mainīt brīdī, kad nedēļas šķērsgriezumā vidējā temperatūra ir ap +10 grādiem.

14

Mainoties laikapstākļiem, bieža parādība ir bieza migla, arī atkala jeb melnais ledus. Ja rudenī psiholoģiski esi gatavs, ka slīdēs, tad pavasarī šķiet, ka tūlīt jau vasara un par to nepiedomā, lai gan tas joprojām ir aktuāli.

Un trešais izaicinājums ir neaizsargātie satiksmes dalībnieki – gājēji, riteņbraucēji, motociklisti, motorolleristi. Pētījums norāda, ka neredzami velobraucēji un gājēji ir divas lielākās problēmas uz ceļa gada tumšajā sezonā. Pavasarī, kļūstot siltākam, šie satiksmes dalībnieki uz ielām sāk parādīties masveidā, un šī problemātika saglabājas, mazliet pamainot formātu, proti, satiksme kļūst intensīvāka, jo tajā aktīvāk iesaistās dažādi transportlīdzekļi. Ar to ir jārēķinās, kārtīgi jāskatās atpakaļskata spoguļos. Turklāt tiem, kas atgriežas satiksmē pēc ziemas, braukšanas spēja ir jāatjauno. Arī velosipēdistiem, motociklistiem, atsākot sezonu, vajadzētu aizbraukt uz kādu brīvu laukumu un atsvaidzināt savas braukšanas prasmes, balansu, pieradināt ķermeni atkal normāli vadīt transportlīdzekli.

Jānis Vanks FOTO: Publicitātes foto

Iemāca nolikt eksāmenu, bet ne droši vadīt automašīnu

Iemesli, kāpēc esam tur, kur esam, ir vairāki. Vairākās Eiropas valstīs, notiekot tiesības, gada laikā ir obligātā drošas braukšanas sadaļa, kurā saproti, kas notiek, ja mašīna slīd, kā ekstremāli nobremzēt, vairāk apgūt fiziku, vadot automašīnu. Latvijā autoskolu kultūra ir mazliet iestrēgusi deviņdesmitajos gados – cilvēkam iemāca nolikt eksāmenu, bet neiemāca, kā droši vadīt automašīnu. Tās ir divas dažādas lietas. Lielākā daļa autoskolu dzenas pēc priekšplānā izvirzītās statistikas par to, cik kursantu procentuāli noliek eksāmenu. Mēs autoskolā instruktoriem sakām, lai uz eksāmenu laiž tādu cilvēku, ar kuru pašam nebūs bail piedalīties kopā satiksmē. Ja mēs palaižam cilvēku uz eksāmenu un viņš nenoliek tāpēc, ka neizbrauca krustojumu pa pareizo trajektoriju, tad mani tas nesatrauc. Ja viņš nenoliek eksāmenu tāpēc, ka izraisīja avārijas situāciju, jo nespēj droši braukt ar mašīnu, tas mani satrauc.

Piemēram, autoskolās parasti māca, ka jābrauc krustojumā, pagriežoties deviņdesmit grādos, kas, protams, ir pareizi. Realitātē visi brauc pāri pa diagonāli. Un ir svarīgi to izstāstīt: ja brauksi pareizi, tad kāds, kurš gribēs tevi apbraukt, var iebraukt durvīs, jo domās, ka brauc taisni, bet īstenībā brauci pa ideālo trajektoriju. Svarīgi, ka cilvēks ir tam gatavs. Un tādu lietu ir ļoti daudz patiesībā.

Ir arī psiholoģiskā puse – mēs kā personības esam ļoti dažādi. Satiksme ir viena, bet to veidojam visi kopā. Ir tādi, kuri ir pārāk pašpārliecināti par sevi, kas ir sliktāk nekā tie, kuri nav pārliecināti par sevi, jo nepārliecinātie autovadītāji ir prātīgāki. Viņi biežāk, iespējams, traucēs citiem, taču izraisītās sekas nebūs tik nopietnas.

Tieši pandēmijas laikā īpaši spilgti novērojams, cik ļoti psiholoģiskā puse ietekmē satiksmi. Tā šobrīd ir traģiska un, manuprāt, tas ir tieši saistīts ar emocionālo stāvokli.

14

Normālā ikdienā autovadītājs pārkāpa ātrumu, jo bija nostāvējis pusstundu sastrēgumā un jau kaut ko kavēja, kas, protams, nav nekāds attaisnojums, un tam parasti nav arī loģiska pamatojuma (pilsētā braucot, pārkāpjot ātrumu, gandrīz nekad galamērķī neesi ātrāk), bet šobrīd sastrēgumu nav, reti kuram ir kaut kas, ko nokavēt, jo pamatā tomēr viss ir attālināti vai slēgts, mašīnu uz ceļiem nav tik daudz. Taču lielākā daļa joprojām kaut kur traucas, ievērojami pārkāpjot atļauto ātrumu. To esmu novērojis ikdienā, braucot uz darbu. Satiksmes dalībnieks, pat braucot ar mums tik ļoti pierastajiem, bet nepareizajiem un bieži vien bīstamajiem +10 km/h, joprojām uz ielas visiem traucē, un sajūta ir ļoti neērta. Realitātē visi, kas patraucas garām milzīgā ātrumā, nākamajā luksoforā atkal ir turpat kopā – jēgas no tā nav nekādas, tā vienkārši ir bumba ar laika degli. Šobrīd situācija uz ielas tiešām ir kritiska, tāpat kā autovadītāju braukšanas prasmes.

Iegūt vidējo un pat augstāko izglītību auto vadīšanā

Realitātē mūsdienās ir ļoti daudz iespēju, kā uzlabot savas braukšanas prasmes. Var prasīt saviem paziņām, kolēģiem, kam ir labākas prasmes auto vadīšanā, lai pasēž blakām, pastāsta, pamāca. Tāpat legāli var aizbraukt uz kādu trasi vai laukumu, kur tas ir atļauts, un pamēģināt paslidināt mašīnu, mācīties to vadīt, pierast pie šiem apstākļiem, saprast, kā mašīna uzvedas un kas vispār notiek. Otrs variants ir iet uz drošas braukšanas apmācībām un ik pa laikam iemācīties ko jaunu vai atjaunot zināšanas.

Pozitīvi, ka ar katru gadu palielinās uzņēmumu skaits, kas ņem saviem darbiniekiem šo pakalpojumu, lai uzlabotu autovadīšanas prasmes. Piemēram, Rīgas Pašvaldības policija mums atnesa atzinības rakstu un pastāstīja, ka pēc tam, kad mēs viņu darbiniekus apmācījām, viņiem ne tikai par 30% bija samazinājusies autoavāriju statistika, bet arī par 20-30% ir samazinājies patēriņš auto remontiem – darbinieki pareizāk lieto mašīnu, pareizāk brauc, nepārgriež stūri, pareizi nobremzē, pareizi izbrauc bedres u.c., kas ietekmē automašīnas dzīves ilgumu.

Kopumā tā vilkme ar katru gadu paliek labāka – aizvien vairāk cilvēki arī paši par to aizdomājas, pievērš uzmanību tam, ka braukšana ar mašīnu ir atbildīgs process, un tomēr mēģina iegūt, tā sakot, ne tikai pamatizglītību, bet arī vidējo vai pat augstāko izglītību auto vadīšanā. Ir jāsaprot, ka autovadītāja apliecība apliecina, ka tu drīksti vadīt automašīnu. Galvā rodas domas: ja reiz drīkstu vadīt auto, tātad esmu tāds pats kā pārējie un zinu visu to pašu, taču tā nav.

Satiksmē vienmēr jābūt gatavam pārsteigumiem

Arī gadiem ilga auto vadīšana nav rādītājs, ka esi arvien labāks autovadītājs. Realitātē esi apguvis kādus biežāk veiktos maršrutus, piemēram, uz darbu un atpakaļ, kuros ar katru gadu sajūties arvien komfortablāk, taču brīdī, kad ierastajā maršrutā ir kādas izmaiņas, kāršu namiņš sabrūk.

Tu vari būt perfekti sagatavots autovadītājs, bet viss ir attieksmē.

Var ļoti labi mācēt vadīt mašīnu, orientēties satiksmē, bet, ja sēdi telefonā, tad tāpat beigās esi slikts braucējs, jo noņem apmēram 80% savu spēju, vienkārši novirzoties no laicīgas informācijas ievākšanas.

14

Un, ja tas iet kopā ar automašīnu, kura jau pati tavā vietā bremzē, stūrē un dara visu pārējo, ceļš ir bez bedrēm, ar labām joslām, radot lielāku komfortu, jo lielāks būs ātrums, jo vairāk uzmanība būs novērsta no ceļa. Tas tiešām spilgti iezīmējas arī vairākos pētījumos – drošākie ceļi ir tie, kuriem nav nevienas joslas, nav seguma un iet gar klints malu, jo tur noteikti nesēdēsi telefonā, bet simtprocentīgi sakoncentrēsies. Eksperimenti uz ielas bez joslām, ar kokiem, laukumiem pa vidu, kur cilvēki, riteņbraucēji, pārējie satiksmes dalībnieki brauc, kā grib, parāda, ka šādās vietās nav neviena avārijas gadījuma. Kāpēc – vienkārši tāpēc, ka braucot saproti, ka nav laika nekam citam, pat ne sarunāties, ir jākoncentrējas braukšanai. Tas ir tas gadījums, kad pat radio jāpagriež klusāk, lai “noparkotu” mašīnu. Un tikai tai brīdī saproti, cik patiesībā šīs apkārtējās, ierastās lietas traucē koncentrēties kvalitatīvi vadīt automašīnu.

Uz augšu
Back