Muzikālais šovs "Balss maskā" ir iedzīvojies arī pie mums un organiski piedzīvo savu otro sezonu. Šova ideja ir nākusi no Korejas, kur aiz ekscentriskām maskām savu priekšnesumu jeb dziesmu atrāda Latvijā zināmas slavenības. Āķis ir viens – šova žūrijai jeb detektīviem ir jāuzmin, kas tad īsti slēpjas aiz maskas. Šova vadītājam Mārtiņam Spurim šī ir pirmā lielā pieredze televīzijā, un ar to viņš ticis galā godam.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Lasi par sevi komentārus internetā?

Reizēm tviterī, sekoju tēmturim #balssmaskā. Ir bijuši daudzi jauki un patīkami komentāri. Esmu ļoti pateicīgs par katru, īstenībā ne tikai labo vārdu, bet arī par apdomātu kritiku. Man šķiet, tas ir vislabākais. Reizēm pat nezinu tajā brīdī, rakstīt man tam svešajam cilvēkam “paldies”, es vēl mēģinu saprast, kā to nokomunicēt. Tajā mirklī, kad cilvēks ko tādu uzraksta, gribas, lai viņš zina, ka es to novērtēju.

“Balss maskā” šova ideja radusies Korejā. Runājot par populāro kultūru Āzijas reģionos, viņu mentalitāte un izpratne par šovu arī vizuālajos aspektos šķiet atšķirīga no tā, ko esam raduši redzēt šeit. Tur šova vadītāji ir, piemēram, čūskas kostīmos, no griestiem lido bumbas, viss ir krāsains, neona gaismās. Tai pašā laikā “Balss maskā” Latvijā ir iedzīvojies.

Ja pirmajā sezonā bija vairāk brīži, kur cilvēki nesaprata, kas tas tāds vispār ir, tad pirmās sezonas otrajā pusē un tagad jaunajā sezonā cilvēki arvien vairāk min [dalībniekus, kas slēpjas zem maskām]. Viņi vairs nedomā par formātu, bet raksta – ā, Siļķe Kažokā ir tas, bet Nelabais ir tas. Tad tas nostrādā, ja tu vienkārši mini un nedomā par to, cik tas ir dīvaini. Šova būtība ir izklaidēt cilvēku, likt viņam aizmirsties. Tā ir minēšanas spēle, tas nav dziedāšanas šovs. Es to uztveru kā galda spēli, tikai svētdienu vakaros liela daļa Latvijas to spēlē kopā – pie TV ekrāniem.

Vai atceries kādas spilgtas sajūtas vai notikumu no “Balss maskā” raidījuma ierakstu laika?

No ierakstiem zinu, ka izteikti izjūtu brīdi – laikam stresa augstākais līmenis –, kad esmu aizskatuvē un man ausīs saka “30 sekundes līdz ierakstam”. Pirmajā sezonā it īpaši, jo tad bija skatītāji. Es stāvu, zinu, ka man tūliņ būs jāiet un būs vesels monologs, kur man jārunā, jāpiesaka detektīvi. Sākums vienmēr ir lielākais izaicinājums, jo man tas arī ir visgarākais, kad esmu viens uz skatuves. Un tad, kad es sāku runāt, tas uztraukums pamazām aiziet prom.