Apmācīti suņi spēj saost koronavīrusu

Beidzot būs gals nepatīkamajai procedūrai, kad vates kociņš tiek iestumts teju līdz smadzenēm? Diemžēl nē, jo šādi “testēšanas suņi” vēl ir ļoti tālu no praktiska lietojuma. Tas ir tāpēc, ka pagaidām suņi koronavīrusu spēj saost paraugos, ar kuriem viņi ir apmācīti. Kad šiem suņiem tika parādīti pilnīgi jauni urīna paraugi, viņi SARS-CoV-2 vīrusu nespēja saost. 

Zināms, ka suņi spēj saost dažādas slimības. Iepriekšējos pētījumos parādīts, ka arī SARS-CoV-2 vīruss nav izņēmums, jo suņi spēja to identificēt siekalu un sviedru paraugos. Dubaijas lidosta patiesībā suņi jau tiek izmantoti, lai identificētu cilvēkus, kas slimi ar Covid-19. Tiesa, līdz šim nebija zināms, vai suņi vīrusu var saost arī urīna paraugos, kur tā klātbūtne ir mazāka. 

Lai to noskaidrotu, pētnieku grupa apmācīja astoņus labradorus un vienu beļģu aitu suni atpazīt sintētiskas vielas, kas nav sastopama dabā, smaržu. Šī viela tika ievietota 12 smaržu “ritenī”. Kad suns reaģēja uz nodalījumu, kur atradās šī viela, viņš tika apbalvots.  

Kad suņi bija iemācījušies atpazīt šo vielu, pētnieki tādā pašā veidā apmācīja suņus reaģēt uz urīna paraugiem, kas ņemti no SARS-CoV-2 pozitīvajiem pacientiem. Paraugi tika iegūti no septiņiem indivīdiem, kuri bija inficējušies ar SARS-CoV-2 – diviem pieaugušajiem un pieciem bērniem; kā arī no sešiem bērniem, kuriem bija negatīvs Covid-19 tests.  

Pētnieki atklāja, ka pēc trīs nedēļām apmācības visi suņi spēja identificēt SARS-CoV-2 paraugus ar 96% precizitāti. 

“Tā nav vienkārša lieta, ko mēs liekam darīt suņiem. Viņiem jābūt precīziem attiecībā pret infekcijas smaržu, kā arī jāorientējas apkārt esošo cilvēku smaržās,” stāstīja pētījuma vecākā autore Sintija Otto. 

Protams, sākumā suņiem neklājās viegli, jo tie sliecās saost atsevišķus pacientus, nevis to iespējamo slimību. Kā arī suņus mulsināja paraugi no pacientiem, kas bija tikko atveseļojušies no Covid-19. 

Nākotnes pētījumos zinātniekiem vajadzētu apmācīt suņus ar dažādiem paraugiem, nevis paraugiem no vieniem un tiem pašiem indivīdiem. 

Pētījums publicēts zinātniskajā žurnālā “PLOS One”.